Izstādes teksti digiāli

Izstādē "Māra Vaičunas. Ārpus"

Nr. 1 Māra 

Ko mēs zinām par Māru Vaičunas? Gandrīz neko. Viņa ir ārpus vietām, kur pulcējas, ārpus burzmas. Vai tā ir apzināta radošās brīvības aizsardzība? Ļoti iespējams. Šī ir pirmā apjomīgākā Māras Vaičunas darbu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. 

Mākslas vidē, kurā ienāca Māra Vaičunas, īpaši glezniecībā, kad idejiskā nozīmība un figurālisms bija augstākā, pilnīgākā domas izpausme, viņas darbi neiekļāvās. Formas, pārvarējušas gravitāciju, atradās tur, kur ķermenim vairs nebija pieredzes, un tā jau bija saruna ārpus oficiālās valodas. 

Ja redzam tikai klusās dabas ar traukiem, ziedus un nedaudzās ainavas, tad esam uzkavējušies virspusē, uz virsmas, kas pati par sevi jau ir izpētes vērta. Audekls vai koka dēlītis ir sākums gleznieciski risināmiem jautājumiem un scenogrāfija kādam komentāram par dzīvi. Formas, krāsas, līnijas ir skaidras domas un iespējamības kombinācija, kas izgrūsta priekšmetus, ienes kustību, izdzenā statisko dabas klusumu gleznā. Formas bieži caurspīdīgas, gandrīz bez svara, bez apjoma. Ja piepildītas, tad blīvi, monohromi, plaknē. Jūtams pat skarbums. Nekas nesajaucas, nepārklājas, bet paliek necaurskatāms. Vienkāršība un skaidrība jau ietiecas abstrakcijas laukā vai smeļas no kubistiem formu veseluma grautiņā, bet Māra to izdara viegli.  

Izstādē iekļautie Felicitas Pauļukas (1925–2014), Līvijas Endzelīnas (1927–2008), Baibas Vegeres (1948), Antonijas Luteres (1946), Ingas Melderes (1979), Amandas Ziemeles (1990) un Georga Šenberga (1915–1989) darbi ir radošie līdzinieki, domubiedri, kuri paplašina sarunu ar un par Māru Vaičunas. Ieliekot mākslinieci šajā kontekstā, nevis atstājot vienu, gleznotais atrod sev iederīgo vidi, kurā ir labi būt, ārpus burzmas. 

Māra Vaičunas (1949–2019) absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu 1976. gadā ar diplomdarbu – keramikas sienas panno Valmieras piena kombinātam. Pēc akadēmijas beigšanas keramikā vairs nestrādāja, jo sākotnējais mērķis bija glezniecība. Izstādēs māksliniece piedalījusies no 1977. gada.                                                                        

Kuratore: Ilze Putniņa 

Izstādes dizains: Anna Ceipe 

Māra 

Māra Vaičunas runā par to, ko vieglāk uzgleznot, nevis kādam pateikt vai uzticēt. Šis noklusējums un noslēgtība bija veids, kā izdzīvot savu dzīvi, cieši noturoties pie sevis, savās jaukajās dienās (Māras darba nosaukums), gleznojot. 

Kas tie ir par priekšmetiem, un vai tie kur pielietojami? Kur tiem būtu mājas – telpā, kurā patīkami uzturēties, ārpus visa, kur jābūt. Varbūt šī brīvība Māras laikā bija tas, ko nenolasīja mākslas dzīves veidotāji, saskatot tikai dekoratīvas kvalitātes, jo ierasto domu gaitu par sociāli aktīvu, atbildīgu tēmu risinājumu te neredzēja. Māras darbi paliek it kā ārpus aktīvā mākslas mutuļa, ārpus obligātā. Bet to nevar uzskatīt par kļūdu vai Māras Vaičunas kā mākslinieces neveiksmi – tā bija viņas apzināta izvēle. 

Vai būt pašai ir silti, kad vienīgā cilvēciskās klātbūtnes nojausma ir ēna uz sienas, kā Līvijas Endzelīnas klusajā dabā? Biruta Magone, Māras draudzene un modele Felicitas Pauļukas un Birutas Baumanes darbos - viņas apsārtušās acis, kurās iekodies cigaretes dūms, vai ciešais skatiens un ilgošanās, jo tur, aiz logiem, ir silti un notiek dzīve. Māja var arī nākt līdzi no paša meža vidus ar bērzu pagalmā, lai kur tu būtu. Kā Ingai Melderei. Vai jebkuram no mums. Tā var būt arī Māras dāvana Baibai Vegerei – pasteļa krītiņu kaste, kas kļuva par viņas materiālu un valodu mākslā.  

Virsma

Māras gleznotais ir skatuves virsma. Priekšmeti uz tās sakārtoti vai ierauti kustībā. Viss notiek plaknē, bet gaiss starp tiem brīvi plūst. Nav gaismas avota, nav ēnu. Māra atrod bezgalīgus veidus kā attēlot šos ierastos priekšmetus. Plakani priekšmeti veido savaldīgu ģeometriju līdz mirklim, kad šo kārtību sadrebina kāda drāma. Ja Līvija Endzelīna ir precīza vieliskumā, detaļās, tad Māra glezno laiku. Tie nav arī brokastu vai svētku galda skati.  

Virsmas arhitektūra ir nepieciešamā skatuve priekšmetu novietošanai un vērošanai,  uzdevumam, kuru Māra liek sev risināt. Par to ir arī Antonijas Luteres sarkanais bumbieris un melnais galds - par impulsīvu, ekspresīvu tikšanos. Un tieši pretēja, Līvijas Endzelīnas gleznota pacietīga un laika neietekmējama aina, kurā viss ir sauss un izkaltis, bet glabā sevī mirdzoši dzīvu iespēju.   

Krāsa 

Māras darbos krāsas lietojums variējas no gandrīz monohroma gleznojuma līdz kāda īpaša toņa izvēlei. Krāsa var būt klāta plāni, caurspīdīgi, kā caur ledu aizsaluša ezera dziļumā veroties, vai cieti un rūpīgi sedzoša, necaurskatāmi un plakani piepilda priekšmetu apveidu. Māra savās gleznās krāsu var arī ieliet, var izslīpēt, līdz redzams ir laiks un  kustība ap darbu.  

Līvija Endzelīna strādāja lēnām, un tas bija iemesls gleznošanai izvēlēties nedzīvus priekšmetus, jo tos nemainīja laiks. Māksliniece kā arhitekte konstruēja attēlojamo. Tajā viss melnais bija ļaunums un bažas. Redzamais ir realitātes imitācija ar saasinātu ārpuslaika sajūtu. 

Forma 

Māras Vaičunas trauki vairumā gadījumu ir nepraktiski. Kā ģeometriskas pamatformas. Skaidru, smalku kontūrlīniju apskauti, tuvojas skulpturālai sajūtai. Malas asas, bet apkārtne un saturs – gleznieciski plūdens, niansēts, ar apzinātu atturību. Varbūt Māra tāpat kā metafizisko kluso dabu gleznotājs Morandi fantazēja par slepeniem dialogiem starp priekšmetiem? Iespējams. 

Māras darbos horeogrāfija starp intuīciju un racionālu ģeometriju ir kā matemātisks uzdevums. Formas var drūzmēties un pārklāties kā domas naktī vai sastāties rindā un klusēt. Uzgleznotais ir iekšpuses esence. Līdzīgi kā Romantisma laika mākslinieki, Māra liek sirdi galvai pa priekšu. Tas ir spēks, kas iešūpo emocionalitāti un parāda vienatnes brīvību. 

Lauzt ierasto audekla četrstūri, izlocīt, kā Amanda Ziemele izzāģē jaunas formas un paceļ uzaci. Krāsvielas un pigmentu putekļu materialitāte, sajaukta ar domām, ir veids, kā Amanda strādā. Mākslas darbam vienlaikus piemīt gan forma, gan ideja, un ja Amanda to spētu pateikt vārdiem, tad nebūtu iemesla gleznot. Amanda lauž formu, lai tā elpotu, Māra notur formu, lai saturs neizlītu.

Līnija 

Māra ir pētījusi Georga Šenberga gleznu sablīvētā tīklojuma līnijas. Viņš bija kodētas un šifrētas valodas meistars, viņam patika, ka citi nesaprot, nevar nolasīt. Beātas, mākslinieka sievas, portretā līnija sākas no auss vidienes, pārliecas acij, iezīmē degunu, atkal virs acs gar deniņiem pazūd skatam. Beātas rūpju līnija. Šenbergam tā bija brīvības un gleznošanas laika līnija. Mākslinieka sievas mājās nestie trauki no Rīgas porcelāna fabrikas apgleznošanai, nedaudz atvēlētais laiks savām gleznām un saimniecības vešana, nodrošināja Georga savrupās dzīves iespējamību un sevis pilnīgu veltīšanu glezniecībai.  

Georgs Šenbergs slēpa savu atteikšanos no pasaules, Māra ir atvērta sarunai,  viņas līnijas nav tik samezglotu un smagu noslēpuma pilnas. No smalki grafiskas, arhitektoniski taisnas līdz maigas ainavas izpludinātai līnijai, no atlasa slīdējuma līdz lauzīti ekspresīvai  un dramatiskai. Tās ir Māras dienas līnijas, viņas brīvība būt dažādai. 

Kārtība

Ko nozīmē būt cilvēkam starp citām dzīvības formām? Attēlotie priekšmeti ir saistīti ar cilvēka dzīves notikumiem un paradumiem. Tie ieņem vietas telpā un tad kustības rezultātā zaudē savu mierīgo virskārtu. Kā Māra šajā kārtībā dzīvo? 

No attāluma aplūkotais ikdienas stopkadrs Dainas Riņķes gleznā, betona celtniecības pamatkonstrukciju stingā ģeometrija vienlaikus ir arī eksplozīva kustība, kas uzspridzina klusumu. 

Cilvēks nav centrs, bet daļa no svešu  spēku veidotas sistēmas. Kustībā virsma plaisā. Beāta Šenberga ar trauku apgleznošanu rūpējās par ārpusi, Māra dzīvo šīs ģeometrijas iekšpusē, un līnijas ir veids kā pārvietoties telpā.