Fotogrāfijas kolekcija (20. gs. 2. puse – mūsdienas)
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja fototehnikās radītu darbu kolekcijas veidošana aizsākās 2011. gadā ar apjomīgu Egona Spura (1931–1990) fotogrāfiju dāvinājumu, kuras muzejam dāvināja viņa atraitne, fotogrāfe Inta Ruka.
Vairāk nekā 157 fotogrāfiju kolekcijā ir modernista un subjektīvā dokumentālista 60. un 70. gadu fotogrāfiju apcerīgais reālisms ciklā “Pečoru klosteris”, arī Latvijas zvejnieku un jūras ainas, ainavas, portreti un žanra kompozīcijas. Spura cikls “Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos” (1970–1980) iekļauts Latvijas Kultūras kanonā, To raksturo interese par
Pašlaik vissenāk veidotais fotodarbs kolekcijā ir Latvijas fotogrāfijas klasiķa Gunāra Bindes (1933) sešu darbu cikls “Meitene ar krustiņu” (1963–2013), kurā, ik pēc desmit gadiem uzņemot mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles (1945–2018) aktu, tvertas sievietes ķermeņa un psiholoģiskās pārmaiņas. Binde 60.–70. gados guva ievērojamus panākumus un žūrijas atzinību starptautiskajās fotoizstādēs. Kanoniskais leģendārā režisora Eduarda Smiļģa (1886–1966) portrets Argentīnas Starptautiskajā fotogrāfijas salonā (XXIX Salón Internacional de Arte Fotográfico) Buenosairesā 1965. gadā tika godalgots ar zelta medaļu. Bindes fotogrāfijai raksturīgi dramatiskā varoņa meklējumi, tam izmantota žestu, skatienu un kustību ekspresija, kāpināti gaismēnu kontrasti. Binde attīstīja oriģinālu inscenētās fotogrāfijas metodi, kurā viņš sintezēja režiju, aktierspēli, kinokadra estētikas principus un dokumentāciju.
Iepretim vīrieša skatienam fotogrāfijā, muzeja kolekcijas fotogrāfes savas laikabiedrenes attēloja ikdienišķās situācijās. 60. gadu estētikas tradīcija turpinās Sarmītes Kviesītes (1946) fotogrāfijās, kas veidotas tonālos kontrastos, meklējot kompozīcijas laukumu izteiksmību. Zentas Dzividzinskas (1944–2011) 60. gadu darbi apliecina interesi par avangarda parādībām. Estētiski izsmalcinātajā sērijā “Rīgas pantomīma” (1964–1966) tverti trupas mēģinājumu mirkļi, formas izteiksmīguma meklējumos lietots netradicionāls kadrējums, dubultekspozīcija, optiskas deformācijas, tēlu multiplicēšana, izmēģinājumi ar fotoķīmiju, attēla kontrastu un graudainību. Sērijā “Māja upes krastā” (1965–1975) momentuzņēmumos ir redzami ģimenes ikdienas brīži, kas ļauj ielūkoties privātās dzīves zonā. Māras Brašmanes (1944) kameras fokuss bieži pievērsts jaunām, aktīvām intelektuālēm Rīgas vidē, slavenajās kafejnīcās “Putnu dārzs”, “Kaza”, “Kārlis”. Izteikti eksperimentāls raksturs ir Ata Ieviņa (1946) 70.–80. gadu darbiem, kas alternatīvās kultūras pārstāvju portretos izmanto krāsu kodinājuma, solarizācijas, sietspiedes un fotolitogrāfijas tehnikas.
Fotogrāfijas kolekcijas komplektēšanā sākotnējais fokuss sekoja izmaiņām Latvijas fotogrāfijas pārvērtēšanā, kas notika 20. gadsimta 90. gados, proti, padomju laika mākslinieciskā mantojuma vietā izvēloties 80. gadu “jauno vilni”, kuru piesaistīja dokumentalitāte. Andrejs Grants (1955), Inta Ruka (1958) un Gvido Kajons (1955), kas bija Spura skolnieki un teorētiskās domas turpinātāji fotodokumentalitātes novirzienā, pievērsās ikdienas dzīves dokumentēšanai. Kolekcijā pārstāvēti Andreja Granta cikli “Pa Latviju”, “Kolēģi, draugi, paziņas” un “Iespaidi”, kuros atklājas mirkļa suģestija un refleksija laicīguma un pārlaicīguma attiecībās. Intas Rukas sociāli antropoloģiskajiem cikliem “Mani lauku ļaudis” un “Amālijas iela 5a” piemīt dziļš humānisms. Ielu fotogrāfiju pārstāv Gvido Kajona cikls “Tēma 011”, kurā padomju laikam raksturīgie simboli, ideoloģiskie uzraksti, gājieni un ikdienas dzīve notverta satīriskā mirklī, un šī smalkā humora izjūta un absurda tvērums turpinās arī autora 21. gadsimta fotogrāfijās.
Fotožurnālistiskas 60.–70. gadu sociāla rakstura reportāžas kļuvušas par vērtīgu laikmeta, vēstures, sociālo notikumu liecību Ulda Brieža (1940darbos, no sociālisma ainām tās ved līdz Baltijas ceļa notikumiem, Latvijas neatkarības atjaunošanai un barikādēm. Aivars Liepiņš (1953) sērijā “Bērnu pansionāts Nr. 2. Baldone” (1991) pievērsies sabiedrībā neērtam tematam – bērniem ar dažāda rakstura attīstības traucējumiem. Antropoloģiski pētnieciskajā sērijā “Teiču purvs. Siksala” (1987–1995) Liepiņš iedziļinājies vecticībnieku kopienas dzīvē. Valts Kleins (1960–2025) 100 bērnu portretu sērijā “Gribu būt laimīgs” (1992) pievērš uzmanību problēmjautājumam – bērniem, kas uzvedības grūtību dēļ nošķirti korekcijas iestādēs. Cilvēkpētniecības projekts izvērsts Nagļu ciema iedzīvotāju portretu galerijā Māra Maskalāna (1971) ciklā “Nagļi. LV-4631” (2008–2012).
“Vietu pētniecība”, kurā izpaužas autoru interese tipoloģizēt dažādas sabiedrības grupas, to uzvedību modeļus un vidi, parādās Ievas Epneres (1977) sērijā “Rīgas cirks” (2004–2008); Andreja Strokina (1984) ciklā “Cilvēki kāpās” (2011–2016). Latvijas izmirstošo lauku un vientuļo sieviešu tēmu inscenētās fotogrāfijās atainojusi Vika Eksta (1987) sērijā “Dievs. Daba. Darbs” (2013–2015). Sociālantropoloģisks aspekts ir Reiņa Hofmaņa sērijai “LARP” (Live Action Role Playing, 2011–2017).
21. gadsimta fotogrāfijā redzama apzināta atteikšanās no “lielajām tēmām” un iepriekšējo paaudžu izvirzītajiem ideāliem, kā arī redzamas tehnoloģiju ietekmētās izmaiņas estētikā. Tas izceļas Arņa Balčus (1978) sērijā “Es, draugi, mīļākie un citi” (1998–2004). Šo ceļu iet arī Ivars Grāvlejs (1979) cikla “Deviņdesmitie” (1987–1997) kolekcijās: “Akcijas un performances” un “Scream and Flash”. Tām izmantoti redīmeidi – fotogrāfijas, kuras Grāvlejs uzņēmis skolas laikā. Robežu nojaukšana starp “augsto” un “zemo” mākslu atrodama arī Romāna Korovina (1973 darbos.
Šobrīd kolekcijā ir nepilns 1000 darbu, un, pateicoties fotodarbu serialitātei, tā ir visstraujāk augošā kolekcija. No kolekcijas tiek veidotas tematiskas ekspozīcijas. Eksponēšanas laika ierobežojumu dēļ tās tiek mainītas.