Poētiskais Robotisms. AERO
No 2026. gada 22. augusta līdz 18. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) norisināsies mākslinieču dueta “Poētiskais Robotisms” (Laura Prikule un Eva Vēvere) veidota izstāde “AERO”.
Kas notiek, kad izstādes skatītājs kļūst par līdzdarbīgu tās dalībnieku? Kā viens mākslas darbs var pārtapt nebeidzamās variācijās? Kā aktīva jaunrade var izcelt mūsdienīga muzeja daudzos uzdevumus?
Šos jautājumus uzdod “AERO” – mainīgu veidolu izstāde LNMM Kupola zālē. Tā ir jaunas formas interaktīva līdzdalības instalācija, kas rada dzīvas un dinamiskas mākslas situācijas. “AERO” centrā ir mākslinieču klātbūtne – Laura Prikule un Eva Vēvere izstādes laikā turpinās to pilnveidot, izmantojot līdzradīšanas un performatīvās prakses. Skatītāja un mākslinieka izpausmes saplūdīs vienotā laukā. “AERO” raksturs paredz, ka daļa ekspozīcijas objektu ir pārvietojami un pārveidojami. Ik nedēļu apmeklētājiem atklāsies cits skatpunkts – divu mēnešu garumā izstāde piedzīvos mainīgas, vizuāli atšķirīgas versijas, un noslēgumā skatītāji sastaps liecības no tās attīstības gaitas.
Konceptuāli “AERO” pievēršas sistēmas, laika un spēles attiecībām. Izstāde ir telpa ar abstraktu un absurdu struktūru, ko caurvij “(mākslas) varoņa ceļa” motīvs, adaptējot ikonisko 12 posmu stāstniecības modeli eksperimentālā mākslas praksē. Poētiskais Robotisms saka: ““Mākslas varonis” ir ikviens, kas gatavs riskēt mākslā, lai iepazītu pats sevi no jauna. Šis ir ceļš, kurā maldoties piedzīvot negaidītus atklājumus un atrast sabiedrotos.” Vienlaikus pati instalācija darbojas kā telpiski mainīgs mehānisms, ko darbina priekšmetu un cilvēku mijiedarbība, – apmeklētāji ir līdzradītāji, papildinot realitāti ar subjektīvās pieredzes un izvēļu slāņiem. “AERO” pakāpeniski piedzīvo izmaiņas, priekšmeti un notikumi tajā parādās, pārveidojās un izzūd.
Poētiskais Robotisms ir koncepts, kas tika atklāts 2009. gadā mākslinieču Lauras Prikules un Evas Vēveres radošajā dialogā. Tā ir pastāvīgā attīstībā esoša ideju plūsma, uztveres veids un radošo prakšu kopums. Ar instalāciju, performanču un tekstu palīdzību Poētiskais Robotisms pēta robežu starp dzīves spontānajiem (poētiskajiem) un automātiskajiem (robotiskajiem) aspektiem. Tas reflektē par ikdienišķo un netveramo, izmantojot ģeometriskas formas, lai strādātu ar daudzslāņu idejām. Tas tiecas paplašināt uztveres lauku, izzinot jaunas teritorijas un veidojot tiltus starp “mākslu” un “nemākslu”.
