Izstādes digitālie teksti

Izstādē “Ielu maldos: pilsēta latviešu modernistu vērojumā”

20. gadsimta sākumā Eiropas valstis piedzīvoja straujas industriālas, politiskas un garīgas pārmaiņas, kas atstāja neizdzēšamu iespaidu arī uz mākslu un literatūru. Jauno sakaru un transporta tehnoloģiju, kā arī dažādu ideoloģiju spēki īpaši izpaudās tieši pilsētās. Un tāpēc, atšķirībā no 19. gadsimta nesteidzīgajām pastaigām jeb flanēšanas, gājējiem nereti nācās pielikt soli, lai tiktu līdzi laikam. Par viņu galveno iedvesmas avotu mākslā un dzejā kļuva ielu dinamiskais ritms, skatlogu spožums un kafejnīcu burzma. Jaunās parādības pieprasīja arī jaunas izteiksmes formas un jaunus kontaktus. Latviešu modernisti ar aizrautību iesaistījās šajos meklējumos, gan apceļojot Eiropu, gan piešķirot jaunus vaibstus Rīgai. Jau pirms Pirmā pasaules kara Parīzes ielās klaiņoja Jāzeps Grosvalds, vēlāk šai pilsētai dzejoļu ciklu veltīja Andrejs Kurcijs, pievienodamies citu mākslas metropoles vilināto autoru lokam. Berlīnes ātrumu un troksni 20. gadsimta 20. gados apdziedāja Linards Laicens, savukārt Kārlis Zāle ar domubiedriem tur izdeva pirmo latviešu avangarda žurnālu. Tikmēr Aleksandrs Čaks un Austra Skujiņa tepat Rīgā rakstīja dzejoļus par strādniekiem, nabagiem un staigulēm. Neilgu laiku šeit uzturējās arī vācu filozofs un avangarda aizstāvis Valters Benjamins, kura piezīmēs sirreāli iemūžināts Daugavmalas tirgus. Izstādes nosaukums “Ielu maldos” aizgūts no Lūcijas Zamaičas 1923. gada poēmu krājuma. Ekspozīcija veidota caur trīs pilsētu – Rīgas, Berlīnes un Parīzes – pieredzēm un ietver gan mākslas un dzejas darbus, gan iespieddarbus un fotogrāfijas. 

Pase

IELU MALDOS: pilsēta latviešu modernistu vērojumā Wandering the Streets: Urban Visions of Latvian Modernists

Komanda / Team

Izstādes koncepcija: Aija Brasliņa, Eva Eglāja-Kristone, Ieva Kalnača, Artis Ostups, Kārlis Vērdiņš
Izstādes māksliniece: Dace Džeriņa
Grafiskais dizains un video: Mārtiņš Ratniks
Projekta vadība: Ieva Kalnača
Izstādes uzbūve: Form Art Lab, Guntis Beijers, Armands Medveckis, Gatis Rudzītis, Erlands Rubins
Lielizmēra druka: Colores Print
Restaurācija: Inga Rozefelde, Agris Strautmanis, Zane Tuča, Liene Visendorfa
Ierāmēšana: Arvils Vilkaušs
Skaņas dizains un audio ieraksti: Reinis Semēvics
Fotogrāfiju apstrāde: Jānis Pauzer
Komunikācija un izglītība: Kitija Balcare, Anete Brakša, Ingrīda Ivane, Estere Rožkalne, Natalja Sujunšalijeva
Koordinēšana un komunikācija: Lauma Brūvele

Sadarbības partneri: Latvijas Nacionālais rakstniecības un mūzikas muzejs; Latvijas Nacionālais vēstures muzejs; Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs; Aleksandra Čaka muzejs; Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs; Valmieras muzejs; Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs; Latvijas Nacionālā bibliotēka; Latvijas Universitātes bibliotēka; Latvijas Sporta muzejs; Deutsche Kinemathek (Berlin); The Zuzānu kolekcija, Andra Kļaviņa, Valda Villeruša un citas privātkolekcijas.

Pateicība: Ilze Balode, Māra Brīvere, Marita Bērziņa, Sanita Duka, Ginta Gerharde-Upeniece, Nataļja Jevsejeva, Marija Kaupere, Lauma Lanceniece, Līga Matsone, Līva Ostupe, Zaiga Pleiko, Arnolds Putniņš, Aija Remerte, Ieva Sniedze, Ieva Stūre, Viesturs Škraba, Laura Štokmane-Guillopē, Ilze Tauriņa, Dārta Ungure, Raitis Upens, Martins Vizbulis, Aija Zandersonone, Guna Zelmene

Parīze

Jau kopš 19. gadsimta Parīze diktēja Eiropas modi un stilu, no tās nāca nozīmīgākie jaunumi mākslā un literatūrā. Starpkaru periodā tā kļuva par ilgotu ceļamērķi, kas latviešu māksliniekus un rakstniekus piesaistīja ne vien ar muzejiem un izstādēm, bet arī ar trokšņainām kafejnīcām, pikantām rēvijām un benzīna smārdu steidzīgajās ielās, kur slavenā pagātne sadzīvoja ar trauksmaino tagadni un nākotni, kura, šķita, dzima tepat acu priekšā. 

Berlīne

Pēc Pirmā pasaules kara Berlīne strauji kļuva par vienu no Eiropas galvenajiem modernisma centriem. Trokšņainu, žilbinošu, netaisnīgu un biedējošu, bet vienlaikus arī vilinošu. Apņēmībā izteikt laikmeta trauksmi jaunās formās tā piesaistīja arī latviešu māksliniekus un dzejniekus, kuri devās uz Berlīni studēt, gūt iespaidus un iesaistīties modernās kultūras apritē. Šī pieredze īpaši spilgti atbalsojās modernismam raksturīgajā mākslas un dzīves saplūsmē, kur ikdienas ritms, pilsētas telpa un estētiskie meklējumi veidoja nedalāmu kopumu.

Rīga

Starpkaru periodā Rīga bija kļuvusi par jaunās Latvijas Republikas galvaspilsētu, kur līdzās kara atstātajām pēdām norisinājās aktīva lielpilsētas dzīve. Modernisma māksla un literatūra iestājās par tiešu un radošu ikdienas un apkārtējās vides attēlojumu, skatot pilsētas ainavas un laikabiedrus konkrētībā, ne vairs simboliskā vispārinājumā. Kino, auto un lidmašīnas ienāca cilvēku ikdienas pieredzē, dzejnieki un prozaiķi apdziedāja galvaspilsētas straujo ritmu, kur līdzās cienījamiem, turīgiem pilsoņiem un uzņēmējiem dzīvoja arī strādnieki un nabadzīgi ļaudis, ielās varēja redzēt emancipētas, pēc pēdējās modes tērptas sievietes, bet vakaros tumšos parka stūros piedzīvojumu meklētāji alka pēc glāstiem.

Es vientuļš gājējs pret rītu,
Kad tramvaji snauž jau iekš depo,
Un bulvāri aizdara restorānacis,
Un cilvēki muguras atliec
No garās klausības kungiem.
Es vientuļš gājējs pret rītu,
Un sirds man no kalpības gurda,
Bet kalpoju es tikai tev -
Tev, kas tu izaudz no manas galvas
Kā kolonna Ludviķa laukā.
Es vientuļš gājējs pret rītu.
Pats Ludviķis iznāk man pretī:
“Netici Antuanetei” - saka
Un noņem sev galvu
Un galanti aizmet to prom.
Es vientuļš gājējs pret rītu,
Bet galva man vēl ir plecos,
Un es tev vēl ticu.
/Andrejs Kurcijs/

Es jūtu, mani kas ieviļas,
ieplūst no ielas šās,
no pilsētas, no Rīgas.

/Pēteris Ērmanis/

Afišas, afišas -
pilsētu dvēseles -
krāsainas, kliedzošas
kā dāmu zeķes -
asiņu sarkanas, melnas un
dzeltēnas -
no katra stūra man, staba
un pievārtes
uzbāžas ciešāk kā pusnaktī
netikles.

/Aleksandrs Čaks/

Skrien vilciens, nemitīgi vilciens
caur laukiem, kokiem, tuneļiem un tiltiem -
mirkļiem mirklis liekos līdzi.
Triec mani kustība, es triecos viņā.
Bet mūžam tā jau manī bija
daudz simtkārt straujāka kā tvaika spēkos,
kā elektriskās strāvas drāšu vados,
un tūkstoškārtīgs ātrums mani brēca,
līdz mana esība bija iesākusi būt.

/Linards Laicens/

Kā no burvju mājiena starp lapām šalcošām
saules gaišiem guņiem
kafejnīcas sauc,
vilina ar melodijām seni dzirdētām,
svētā mierā bakhantiskus priekus jauc.
Un no melnām alejām, baigtumšām, neizejamām,
kairinošas varbūtības pretim trauc.
Nogurušo miesu glāsta pusnakts rokas.

/Lūcija Zamaiča/ 

Visi narkozi un visas ģiftis kairās
miesās sasūcas kā asinskāras dēles -
un no melnās tumsas sirds vairs
neizvairās - līdz pat debešiem aug
neprātīgas vēlmes. Magones tik mirkli
skaistas, vējā ātri nobirst dairās;
vēlējumi paši sadeg savās kvēlēs -
paliek pelni sasāpušās siržu rievās,
trūdi dvašo savītušās, kādreizēji
smaržojošās ievās.

/Lūcija Zamaiča/

Kur krustojas bulvāri,
kur auto un trami drāžas caur
liesmaino nakti
ātri kā dzīve —
es redzēju viņu:
maigo un trauslo
Rafaela madonnu,
slaidām rokām un acīm
skumjām un skaidrām,
mūžības smaidu
karmīnsarkanās lūpās.

/Austra Skujiņa/

Kur bulvārs ar divrindu lampām
un frizētām liepām,
es satiku matrozi
laķenēs, garās un spožās kā pīķi,
ar krūtīm kā piepūstām burām.

/Aleksandrs Čaks/

Bimšteins, galvu purinādams, sekoja
viņam un murmināja kaut ko par naudu,
bet dendijs ātri ielēca taksī, kas stāvēja
aiz stūra, un lika braukt pie tēvoča.
“Ak tu velns, cik tāda steiga, tāda
aizņemtība bija patīkama!”
Ir jau labi, flanēt bez darba, bet vēl
labāki, kad zini,
ka pats ņemi aktīvu dalību
lielajā dzīves ritmā.

/Kārlis Zariņš/

Tā es ielas drūzmā jaucos pazūdot sev,
aizmirstot sevi,
Saplūstot vienībā ar ļaudīm,
automobiļiem, zirgiem, kino plakātiem,
lejuzdams sevī smieklus, čaloņu,
pakavu dipienus, auto sirēnu svilpienus.

Ak šī dzīvinoši-jautrā
auto sirēnu cīrulība!
Pilsētas cīrulis
zem pavasara debesīm kliedz!

/Pēteris Ērmanis/

Brāli mans! dzīves tik vien, cik sajūtam
virmojot spēku
Asinis, dienas kad drāž uz
nākotnes ugunsgreķu.

Ļausimies ritumam tam, kas pilsētu
dūmotos gaisos
Līdzi ar ugunīm viz kā varoņstāsts
vakaros baisos -
Netverams, neturams - tāds, kam
vienīgi līdzi var traukties
Visi, kam drosmes vēl ir par rītdienas
kareivjiem saukties. -

/Jānis Plaudis/

Cigaretu dūmi un viegli šlāgeri un
ārijas, kas reizē jaucās gaisā -
tas īstais stils, kāds ne uztrauc, ne
nopūlē prātu, bet it kā ievelk
sejā smaidu un domās varavīksnas
krāsu mirdzoņas miglu.
“Labā kafejnīca, saldā Alhambra!”
Tā bija dzejolis labākais
Limitrofijas urbānists - pilsētu
dzejnieks.
Viņš ir sacījis: “- Tavs gurdenais reibums
vairāk garo kājās,
kas daiļas iet caur manu galvu,
kad tās redzu!”

/Linards Laicens/

“Ko tās mašīnas nešpetnās, automobiļi
trakie tā laksta? Ja iet nupat, lūk, pār
ielu, uzbrauks elleskāss virsū!”
(Automobiļi! Vairās ikviens jūs, ielas
brīnišķie diktatori!)
Un redz jauns auto Mārtiņu,
iekarst, iedrebas:
“Tas ir viņš!
Lauciņieks! Zemes milžu pēdējais!
Pretinieks!
Samīt! Satriekt! Nost! Nost!”

/Pēteris Ērmanis/

Tik skaista agro stundu plūdumā,

Kad melni viļņi - strādniekmasas -
Pie fabrikvārtiem straumē lasās
Un atkal izlīst sīkiem pilieniem
Pār mašīnriteņiem!

Tu daiļa dienas straujā ritumā,

Kad darba pulss kā drudzī sit:
No tūkstoš lūpām karsta elpa
Ar tvaika spolēm vienā ritmā rit —
Vai klajā ostas mala, slēgta fabriktelpa!

/Arveds Švābe/

Manas pilsētas

Jūs, manas pilsētas ar saldo sāpju smeldzi,
Ar prieka spraigumu un gaišām strūklu akām,
Ar namiem augstajiem un viņu ēnu veldzi,
Ar tumšiem viaduktiem un tumši baigām takām.

Jūs, manas pilsētas, kur mezglos ielas mestas,
Kur spuldzes naksnīgas kā saules gaiši kvēl,
No zemju zemēm bagātības jūsu vestas, —
Man upurēt nekā jums nava žēl.

Es sevi ielās iznesu kā tukšu trauku,
Nu mani iela līst ar savu skumjo prieku.
Kas jūsu laukumus var atmainīt pret lauku?
No jums, jūs, viltīgās, nekur es neaiztieku.

Man jūsu fabrikskursteņi ir svētums cēls,
Nu steigai jūsējai es dziesmu dziedu.
Es mostos tad, kad vakars trokšņo vēls,
Nu jūsu skatlogos es redzu plaukstam ziedu.

Es esmu jūsējā un jūsu miljonmasām
Es līdzi dzīvoju un līdzi mirstu tām,
Nu jūsma vijas man ar sāpēm krasām,
Kad eju cauri jums, jums - manām pilsētām.

/Lūcija Zamaiča/

Atzīstu sevi par vainīgu, ka vakar biju piedzērušā stāvoklī. Biju Vērmaņa dārza atejas vietā. Tur kokaīnu oduse neesmu un neesmu arī nevienu sievieti nolamājuse. Biju tik daudz piedzēruse, ka labi neatceros, ko tiku runājuse un vai atejā trokšņoju. Neatceros, kā nokļuvu policijas iecirknī. Pastāvīgas dzīves vietas un nodarbošanās man nav, jo 14. jūlijā tiku izlaista no Termiņa cietuma.

Riva Z., no pratināšanas protokola Rīgas policijas 2. iecirknī 1928. gada 16. jūlijā

Plānā mētelītī tērpies, students Kārlis Robežnieks klejoja pa ielām. Domās nogrimis viņš nemanīja kādu lepnu kungu soļojot vairākas reizes viņam pretim, un ar katru jaunu tikšanos svešinieks sāka piegriezt studentam vairāk vērības. Kad Robežnieks sasniedza Esplanādes apstādījumus un apsēdās uz tuvākā soliņa, svešinieks ātri izņēma no krūšu kabatas mazu, zilu aploksnīti un pasniedza to viņam. “Uz redzēšanos!” — svešinieks pacēla cepuri un steidzās tāļāk.

Valdemārs Kārlis, “Melnās neļķes” bruņinieku valgos, Jaunā Elegance, 1926, Nr. 12.–13.

Esmu nama Bēnes ielā Nr. 10 sētniece. Šinī namā dzīvo Olga G., pie kuras piedzīvo Olga J. Pie viņām nāk arī citas sievietes. Paliek pa nakti un sarīko dzeršanu, uzaicinot arī vīriešus. Vīrieši ierodas no apkārtnes, kā arī no citurienes. Dzīvoklī notiek kaušanās un dzeršana. Redzami dažādi piedauzīgi skati un runas. Pie logiem nāk puspliki cilvēki, runā dažādas rupjības. Tiek traucēts arī pārējo iedzīvotāju nakts miers. Nama iedzīvotājiem ir mazi bērni, kuriem bieži jādzird rupji vārdi un jāredz nekaunīgi skati. Esmu vairākas reizes aizrādījusi G. un J., lai uzvedas pieklājīgi, bet viņas ne tikai neklausa, bet atbild ar rupjībām.

Antonijas V. liecība Rīgas prefektūras XI iecirknī
1936. gada septembrī

Pirmais grēks

Es neatceros vairs ne izskatu, ne balsi,
Ne lūpas, kurās pirmais grēks...
Es neatceros vairs ne vakaru, ne stundu,
Kad pievilt bij tev kaislīgs maldu spēks -

Es neatceros ar’, vai bauda bij’ vai sāpes
Tam mirklim, kurā atdots viss - -
Tik atceros: bij lietus - dubļi ielās,
Kur atrados tik viens un izmisis.

Jānis Veinalds 18. VII
1928, dzejoļu albums

Es teikšu - sveiks! Un gļēvi sniegšu roku
Kā atvadās, kad vienaldzība šķir.
Es projām iešu lepni celtu galvu,
Un izlikšos, ka nav nekā, kas ir.
Es teikšu - sveiks! Aiz pirmā ielas stūra
Tad sabrukšu es vientulībā rakts.
Vēl reizi pēdējo es teikšu - sveiks! - tik klusi,
Ka sadzirdēt to varēs tikai nakts.

Jānis Veinalds. Atmiņu pīpe
Rīga: A. Jessens, 1938

Vakarā espl. satiku G. Aizgājām uz Daugavmalu pie Viest. dārza. Tad braucām ar laiviņu pie Bast. kalna. Izkāpām krastmalā. Paklājām kabatas lakatiņus un sēdējām tumsā zem kokiem. Viņš bija diezgan brutāls. Es turēju viņa rokas. Iesākumā gribēja braukt uz Meža parku. Šķīrāmies Brīv. bulv. pie Bast. kalna. Droši vien bija uz mani stipri dusmīgs. Ja nebūtu pārāk izvirtis, vieglprātīgs un brutāls, tad varētu ar viņu apmierināties.

Kaspars Aleksandrs Irbe
Dienasgrāmata, 1937.22.05. Slēptā dzīve

Vasaras vakaros Kaļķu ielas sākumos starp Reinera kafejnīcu un Vecrīgas restorānu “maršējuši” jauni vīrieši, kas kreisās rokas īkšķi turēja svārku vai arī mēteļa apkakles pogcaurumā, lai ar to ziņotu garāmejošai “tantei” (tā sauc pretdabīgu baudu meklētājus), ka ir brīvi. Bet galvenais centrs, ap kuru salasījās netikumu cienītāji, bija un vēl tagad ir kiosks kādā bulvāra stūrī. Tur izsniedz adreses un satikšanās vietas “maršētājiem” ar “tantēm”. Piedāvājas galvenā kārtā jaunekļi līdz 22 g. v., bez tautību izšķirības. Viskārākie esot daži izbijušie Baltijas muižnieki...

Rīga “modernizējas”. Strādnieku Avīze, 1924, 23. nov.

Vienvirziena iela

Valters Benjamins

Rīga. Ikdienas tirgus, saspiestā pilsēta no zemām koka būdām izvelkas uz mola, plata, netīra akmeņu uzbēruma bez noliktavām gar Daugavas ūdeņiem. Nelieli tvaikoņi, kas ar dūmeņiem reti kad sniedzas pāri krasta nostiprinājumiem, piestājuši pie melnīgsnējās pundurpilsētas. (Lielākie kuģi ir lejāk Daugavā.) Netīrie dēļi ir tonētais pamats, uz kura, spīdot aukstajā gaisā, izšķīst dažas krāsas. Uz dažiem stūriem šeit visu gadu līdzas zivju, gaļas, zābaku un drēbju barakām stāv sīkpilsoniskas sievas ar krāsainām papīra rīkstēm, kas līdz Rietumiem aizkļūst tikai ap Ziemassvētku laiku. Tapt vismīļākās balss norātam – tam šīs rīkstes. Daudzkrāsaini sodīšanas pušķi par dažiem santīmiem. Mola galā koka iežogā tikai trīsdesmit soļus no ūdens atrodas ābolu tirgus ar saviem sarkanbaltajiem kalniem. Pārdošanā izliktie āboli iebāzti salmos, bet pārdotie – bez salmiem mājsaimnieču grozos. Aiz tā visa slejas tumši sarkana baznīca, kam svaigajā novembra gaisā nesamēroties ar ābolu vaigiem. – Vairākas pārdotavas jūrniekiem nelielās mājiņās netālu no mola. Uzkrāsotas tauvas. Prece visur redzama uzkrāsota uz izkārtnēm vai uzpindzelēta uz mājas sienas. Kādam veikalam pilsētā uz neapmestas ķieģeļu sienas ir pārmēru liels koferis un siksnas. Neliela stūra māja ar korsešu un dāmu cepuru veikalu apkrāsota ar izrotātām dāmu sejām un stingriem ņieburiem uz okerdzeltena pamata. Stūrī tā priekšā laterna, kas uz stiklojuma atveido ko līdzīgu. Tas kopumā ir kā fantāzijas bordeļa fasāde. Citam namam, arī netālu no ostas, pelēki un melni plastiski cukura maisi un ogles uz mājas pelēkās sienas. Kaut kur no pārpilnības ragiem birst kurpes. Dzelzslietas līdz pēdējai – āmuri, zobrati, stangas un vissīkākās skrūvītes – uzkrāsotas uz izkārtnes, kas izskatās pēc parauga no novecojušām bērnu krāsojamām grāmatām. Pilsēta pilna ar šādām bildēm: izliktas kā no atvilktnēm. Taču pa starpu rēgojas daudzas augstas, cietokšņiem līdzīgas, nāvīgi sērīgas ēkas, kas pamodina atmiņā visas carisma šausmas.

Valters Benjamins. Vienvirziena iela, Rīga: Neptuns, 2024