Izstādes teksti digitāli

Izstādē “Raimonds Staprāns. Klusuma arhitektūra”

Gleznotājs un dramaturgs Raimonds Staprāns pieder tai latviešu tautas daļai, kuru Otrā pasaules kara noslēgumā Padomju okupācijas tuvošanās piespieda doties trimdā. Viņam bija tikai astoņpadsmit gadu, tomēr saikne ar Latviju jau bija kļuvusi tik dziļa, ka tā nepārtrūka visu mūžu. Savās lugās Staprāns nemitīgi atgriezās pie Latvijas vēstures un cilvēka morālajām un politiskajām izvēlēm sarežģītu vēsturisku pārmaiņu laikā. Savukārt viņa glezniecība veidojās abstraktā ekspresionisma uzplaukuma gados Bērklijas intelektuālajā vidē Amerikas Savienotajās Valstīs un organiski iekļaujas amerikāņu mākslā – Kalifornijas līča figuratīvajā skolā.

Raimonds Staprāns vēlējās piedzīvot savu simtgades izstādi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Diemžēl šī gada janvārī mūs sasniedza skumjā vēsts, ka meistars devies gleznot pie mūžības okeāna. Ja vien arī tur iespējams gleznot, nav šaubu, ka viņš to dara joprojām – katru dienu, tieši tāpat kā visas savas dzīves laikā.

Izstādē “Raimonds Staprāns. Klusuma arhitektūra” eksponēti līdz šim Latvijā neredzēti darbi – no pašiem agrīnākajiem līdz pēdējiem, kam pieskārusies meistara ota. Tā ļauj atgriezties piecdesmitajos gados, kad jaunais mākslinieks vēl tikai meklēja savu ceļu. Piecpadsmit gleznas, kas uz Latviju atvestas no Sanfrancisko, izvēlētas īpaši šai izstādei, lai atklātu, kā septiņdesmit gadu ilgajā radošajā mūžā attīstījusies un pilnveidojusies Staprāna vizuālā valoda.

No Vācijas bēgļu nometnes 1947. gadā Staprānu ģimene ieceļoja Amerikas Savienotajās Valstīs. Jau nākamajā gadā Raimonds Staprāns Vašingtonas Universitātē Sietlā uzsāka glezniecības un drāmas studijas, 1952. gadā iegūstot bakalaura grādu, bet 1954. gadā Kalifornijas Universitātē Bērklijā – mākslas maģistra grādu.

Izpratni par to, kas ir māksla, viņam deva pasniedzējs, tēlnieks Aleksandrs Arhipenko. Viņš esot mācījis mākslu kopumā, runājis par to ar neizsīkstošu enerģiju, un viss, ko viņš teicis, bijis ārkārtīgi iedvesmojošs. Viņš licis sajust, ka tas, ko tu dari, ka māksla ir svarīga. Tieši Bērklijas Universitātes intelektuālā vide veidoja Staprāna pasaules skatījumu. Lai gan viņa daiļrades sākumposmu ietekmēja abstraktais ekspresionisms, viņam tuvāka bija figurālā izteiksme, un astoņdesmitajos gados viņš savā glezniecībā sintezēja arī popārta paņēmienus. Pats mākslinieks atzina, ka abstraktais ekspresionisms viņam iemācījis gleznas arhitektūru — to, kā veidot un konstruēt attēlu arī tad, ja tas ir izteikti reālistisks.

Staprāns atsakās no stāstījuma un sižetiskuma, koncentrējoties uz glezniecības formālajiem elementiem — krāsu, gaismu, formu un kompozīciju. Viņa darbos dominē spilgtā Kalifornijas gaisma un plaši, enigmātiski krāsu laukumi. Kalifornijas piekrastes ainavas, jūra un debesis, piestātnes, laivas, tenisa laukumi, zālieni, šķūņi, vientuļas ēkas, krēsli, galdi, pudeles, kannas un kastes reducēti līdz skaidrām ģeometriskām plaknēm, veidojot lakoniskas un minimālistiskas kompozīcijas.

Mākslas zinātnieks Pols Kārlstroms šo pieeju raksturojis ar jēdzienu “abstraktais reālisms”. Staprāna glezniecība ir intelektuāla vizuālā valoda, kas necenšas izskaidrot pasauli, bet ar precīziem vizuāliem līdzekļiem rada emocionāli un estētiski piesātinātu klusuma telpu. Tai piemīt neparasta vizuālā intensitāte un vienlaikus mierpilna, koncentrēta klātbūtne – īpašības, kas raksturo visu meistara daiļradi. Katra Staprāna glezna ir kā noslīpēts dimants, kas tapis ilgā, lēnā procesā.

Raimonda Staprāna darbi atrodas Sanfrancisko Mākslas muzeju, Losandželosas apgabala Mākslas muzeja, Sanhosē Mākslas muzeja, Portlendas Mākslas muzeja, Krokera Mākslas muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un citu kolekciju krājumos.

Dr. art. Elita Ansone

Kad Raimonds Staprāns ieradās Kalifornijā, Amerikas mākslas vidē gan Austrumu, gan Rietumu krastā dominēja abstraktais ekspresionisms. Kalifornijas Universitāte Bērklijā bija abstraktā ekspresionisma ligzda. Studenti tika mācīti, ka glezniecībai jāpastāv divās dimensijās, nevis jākalpo par iluzoru logu uz trīsdimensiju pasauli. Kādā bezpriekšmetiskās gleznošanas mācību uzdevumā Staprāns uzgleznoja tradicionālu vāzi ar sarkanām rozēm un piekāra to pie sienas starp citu studentu abstraktajām kompozīcijām. Kalifornijas Universitātes Mākslas nodaļas vadītājs Ērls Lorāns pienāca un teica: “Tu šeit esi gleznojis apmēram trīs mēnešus, bet, manuprāt, šī nav īstā vieta tev. Redzi, mums ir sava politika – mēs pievēršamies abstraktajai, nevis figurālajai glezniecībai. Ja tu vēlies nodarboties ar reālismu vai figurālo mākslu, tev droši vien būtu jādodas citur.”¹

Tad Staprāns tomēr ņēma lielus audeklus un sāka brīvi strādāt ar krāsu. Viņa gleznas, kā mākslinieks pats ironizēja, izskatījās līdzīgas Roberta Mazervela, citreiz Franca Klaina, citreiz Hansa Hofmana darbiem. Vēlāk viņš šos darbus sagrieza mazākos fragmentos un pārgleznoja.

Pēc studijām savos agrīnajos 50. gadu darbos Staprāns meklēja pats savu izteiksmi, krāsu klāja ļoti bagātīgi un veidoja biezas, faktūrainas virsmas, uzskatīdams to par labāko veidu, kā izteikt patiesu emocionālo spēku. Šīs gleznas izpildījuma ziņā bija radniecīgas franču mākslinieka Nikolā de Stāla darbiem. Attīstoties estētiskajām interesēm, Staprāns sāka atteikties no liekā un reducēt kompozīciju. Viņa 60. gadu darbi tikai attālināti norāda uz ainavu un ir visai tuvi abstrakcijai.

¹ Raimonds Staprāns. Oral History Interview with Raimonds Staprans. 1997 August 14–September 15. Interview by Paul Karlstrom (Archives of American Art, Smithsonian Institution, 1997).

Raimonds Staprāns vienmēr ir uzsvēris, ka viņa mākslas galvenais aspekts ir glezniecisku uzdevumu risināšana. Tomēr, kad Staprāna 70. gadu un 80. gadu sākuma darbos parādījās kailu sieviešu, galvu un dusmīgu putnu sērijas, tie neapšaubāmi bija ļoti personiski, un, tos analizējot, nevar izvairīties no jautājuma par psiholoģisku stāvokļu reprezentāciju.

Sieviešu kailie ķermeņi rādīti fiziski atklāti, ar plaši izplestām kājām un atklātām, dažkārt menstruējošām, ģenitālijām. Šāds attēlojums ir nesaudzīgs un izaicinošs, un tajā var saskatīt arī feministisku intonāciju. Sieviešu aktos autors pievēršas sarežģītiem psiholoģiskiem stāvokļiem un tiecas tos atklāt pēc iespējas niansētāk. Figūru sejas ir novērstas, tās nekad neskatās uz mums, tās vēršas sevī, savā iekšējā pasaulē. Intensīvs kadmija sarkanais, kas tiek izmantots aktu audeklos, kāpina spriedzi un satraucoši uzlādē noskaņu.

Galvu sērijā ieraugāms emocionālu skumju spēks. Tīšajās seju deformācijās parādās sāpju izteiksmes un depresīvi stāvokļi. Dusmīgo putnu izstieptie garie kakli un kliedzienā atplestie knābji pauž aizvainojumu. Šie darbi savā emocionālajā izteiksmē, nedaudz vardarbīgajā rīcībā ar figūrām un nervozajos otas triepienos rezonē ar ekspresionisma izpausmēm.

Ainavas un klusās dabas ir konsekventākie Raimonda Staprāna glezniecības motīvi. Tie nav konvencionāli dabas vai priekšmetu attēlojumi, bet gan rūpīgi konstruētas krāsu un telpas kompozīcijas. Kalifornijas piekrastes vizuālais tēls kļūst par ģeometrisku formu sistēmu, kurā galvenā nozīme ir gaismai, krāsai, horizontam un krāsu laukumu savstarpējām attiecībām. Mākslinieks neseko dabai – viņš to pakļauj savai mākslai. Lai iegūtu pilnīgi taisnas līnijas, gleznās tiek izmantota maskēšanas lente, kompozīcija tiek sadalīta laukumos, liekot dažādām plaknēm kārtoties. Šajā kārtībā tomēr tiek saglabātas arī spontanitātes zīmes – nejauši krāsas pilieni. Meistara ainavu glezniecību īpaši ietekmēja amerikāņu mākslinieka Ričarda Dībenkorna plašie, gaismas apspīdētie Kalifornijas skati. Savukārt sadzīves objekti Staprāna darbos ir attēloti lakoniski un izolēti, atbrīvoti no simboliskas nozīmes vai naratīva; viņu interesē nevis stāsts, bet gan kompozicionālā uzbūve un savstarpējās proporcijas. Viņa gleznās valda askētiska vienkāršība, skaidri nodalītas plaknes un intensīvs kolorīts, kas rada vienlaikus mierpilnu un spriedzes pilnu noskaņu. Lai cik reālistiski arī šie darbi nebūtu, to uzbūve balstās abstraktā ekspresionisma principos.

Savdabīgas attiecības Staprāna glezniecībai ir ar popārtu. Lai arī mākslinieks izmanto popārtam raksturīgo ikdienas priekšmetu valodu un piesātinātu krāsu gammu, viņš nenodarbojas ar popārtam raksturīgo masu kultūras kritiku vai patērētāju sabiedrības ironisku attēlojumu. Salīdzinājumam var kalpot šajā izstādē eksponētais “Aļaskas rasēšanas galds” un Endija Vorhola attēlotie elektriskie krēsli, kas ir vizuāli līdzīgi. Ja Vorhols vēsta par nāves, vardarbības un masu mediju attiecībām, tad Staprāns atturas no jebkādas sociālas interpretācijas. Staprānam galvenās ir gleznieciskās problēmas, ģeometrisko plakņu kompozīcija un gandrīz monohromā kolorīta izsmalcinātība, kas, no vienas puses, atturas no popārtiska spilgtuma, taču, no otras puses, sasaucas ar Vorhola melnbaltās fotogrāfijas izmantojumu. Vizuālas sasauces ir pamanāmas arī ar amerikāņu gleznotāja Veina Tībo darbiem, tomēr abu autoru glezniecības noskaņa atšķiras. Staprāns neanalizē reklāmas, patēriņu vai masu medijus; viņa darbos jūtama vientulības un klusuma atmosfēra, kas būtiski atšķiras no popārta trokšņainās vizuālās valodas.

Staprāna māksla pieder izsmalcinātajam Ziemeļkalifornijas Līča piekrastes figuratīvajam stilam. Ar saviem mākslinieciskajiem līdzekļiem Staprāna glezniecība sniedz vizuālu un juteklisku pārdzīvojumu.