Izstādes teksti digitāli
Izstādē “Poētiskais Robotisms. AERO’’
Lauras Prikules un Evas Vēveres veidotais Poētiskais Robotisms ir dinamiska domāšanās un darbošanās prakse. Tā meklē saskares punktus, kur racionālā struktūra savienojas ar subjektīvo impulsu, bet individuālā pieredze sintezējas kopradītā situācijā. Poētiskais Robotisms destabilizē bināro opozīciju robežlīnijas – mehānisms kļūst trausls un intuitīvs, savukārt poētiskais tiek organizēts caur ģeometrisku un ciklisku precizitāti. Mēs ieraugām, ka pretstats starp sistēmisku, atkārtojamu darbību un brīvu atvērtību neparedzamajam ir tikai ilūzija.
Tā ir pasaule, kurā dzīvojam un kurā ik dienas – apzināti vai neapzināti – meklējam koordinātas. “Robotiskais” elements vienmēr atgādina, ka spēlei ir mehānisms, algoritms, ritms un noteikumi, savukārt “poētiskais” ievieš novirzi – pārpratumu, nejaušību, intuīciju, absurdu. Tieši spriegumā starp kārtību un neparedzamību rodas lauks jaunām attiecībām, nozīmēm un rīcības iespējām.
Izstāde “AERO” ir mākslinieču dueta radīta situācija, kas piedāvā pārskatīt tradicionālo hierarhiju starp autoru, skatītāju un izstāžu telpu. Tā ir piecpadsmit gadu ilgas prakses kondensācija, kurā mākslas darbs tiek saprasts kā sistēma, kas eksistē laikā, lietojumā un mijiedarbībā ar citiem – kā dzīvs attiecību un pieredžu mezgls. Līdzdalība Poētiskajam Robotismam nav pievienotais instruments auditorijas iesaistei, tā atrodas pašā šīs prakses ģenētiskajā kodā. Arī “AERO” nav dzimusi izolētā darbnīcā, bet gan tapusi kā starpdisciplināras atvērtības un sociālo kontekstu laboratorija, sarunās un sadarbībā iesaistot kopienas un indivīdus, kuru pieredzes un balsis dažādos veidos ieskanas ekspozīcijā.
Muzejs tradicionāli ir institūcija, kas pretojas entropijai. Tas saglabā, restaurē, klasificē, inventarizē un stabilizē objektus laikā. “AERO” dara gandrīz pretējo, izaicinot autonoma un noturīga mākslas objekta statusu: elementi tiek kustināti, sistēmas pārveidotas, situācijas izzūd un rodas no jauna, bet skatītāja klātbūtne un rīcība kļūst par daļu no darba. Izstādes artefakti var pārtapt par instrumentiem, šķēršļiem, konstrukciju elementiem, spēles sastāvdaļām vai jaunu darbību ierosinātājiem. Mākslinieces atkārtoti atgriežas telpā un maina jau izdarīto. Tādējādi vienas “pareizās” ekspozīcijas vietā rodas vairākas secīgas versijas, kur laiks nav tikai kalendārais periods starp atklāšanu un slēgšanu, bet gan viens no izstādes pamata materiāliem.
“AERO” nav galamērķis, bet gan atvērts telpas, kustības un pārvērtību cikls – situācija, kas top pilnīga tikai tad, kad tajā ieej tu.
Katrīna Vastlāve
“AERO” kuratore