Intervijas transkripts

Izstādē “Poētiskais Robotisms. AERO’’

Scroll down for English

LV

Man liekas, ka man ir izdevies atbrīvoties no tā uzskata, ka māksla ir jātaisa ar kailiem nerviem un griežot vēnas. Jo es reiz strādāju ar kuratori, kura tā arī pateica. Pašā sākumā, kad es sāku strādāt ar citiem cilvēkiem, viņa pateica, ka īsta māksla ir tikai tad, kad ir notikusi vēnu griešana. Es esmu sapratusi, ka tas jūtīgums ir ļoti vajadzīgs, bet reizē nav obligāti sev jādara pāri un vienmēr jāiet uz maksimumu, sevi jāizspiež ārā. Māksliniekam ir sevi jāciena kā instrumentu, un par darba instrumentiem ir jārūpējas. Tas, man liekas, ir viens.

Otrs - mākslas teritorijām nav vienmēr jābūt ļoti publiskām, ekstravagantām, uzmanību piesaistošām. Tas varbūt arī pietiekoši introverts lauks. Varbūt ne vienmēr ir arī jāpadara redzams darba rezultāts radošajam procesam, bet no otras puses, es joprojām šaubos par šo te, par pašu mākslu - vai tā eksistē arī tad, ja viņa paliek bez skatītāja?

Protams, arī laika gaitā esmu atbrīvojusies no tādiem ļoti virspusējiem uzskatiem par mākslu kā bohēmu. Es joprojām piekrītu, ka māksla ir dzīvesveids, bet tas noteikti vairs nav bezatbildīgs dzīvesveids un sevi un apkārtējos patērējošs dzīvesveids. Tā ir daļa no dzīves, bet vienlaicīgi tā arī var būt visa dzīve. Taču tur ir jāņem nost visas tās sabiedrības gaidas par mākslu kā izklaidējošu formu priekš skatītājiem un apkārtējiem.

To publikas daļu, kura, teiksim tā, ir diezgan stulba, to var paņemt tikai ar izklaidi, jo tā tu noturi viņas uzmanību. Taču es arī novērtēju skatītāju, ka viņš ir pietiekami intelektuāli izglītots un empātiski attīstīts, ka viņš interesēsies un taps aizkustināts un aizrauts līdzi arī ar intelektuāli sarežģītāku materiālu, emocionālu, līdzpārdzīvojumu raisošu materiālu. Viņš nav jāizklaidē. Reizē viņš tieši meklē kaut ko sarežģītu, kaut kādu izaicinājumu. Tas arī var būt tavs mākslas darbs, kas veiksmes gadījumā var saslēgties īstajā laikā un īstajā vietā ar konkrēto personu.

Tu vari būt izvēlīgs. Tev nav ar viņu obligāti jāstrādā. Tev nav jāapmierina visas skatītāju vēlmes un gaidas, jo principā tomēr mākslas uzdevums, man šķiet, ir tāds, ka tas ir tavs individuālais darbs un uzdevums. Tev mākslas uzdevums ir nevis izpatikt skatītājiem, bet tieši pašizaugsme. Tas ir darbs ar sevi, pirmkārt. Un tad tā otra puse jau ir tas, ko tu dod citiem, vai ko viņi paņem. 

Es domāju, ka manā gadījumā sākotnēji tā bija vienkārši dzīves skola. Kad, ejot cauri dažādiem uzdevumiem, darbiem, procesiem, tu pēkšņi ieraugi, ka tas, ko tu esi domājis vai ko tev ir mācījuši, ka tas nestrādā realitātē, jo realitāte ir daudz sarežģītāka.

Pēc tam jau, kad tu esi sapratis, ka tu esi sapratis, tu vari sev uzdot vēl kaut kādus papildu jautājumus, jau kā spēlē. Un pārvērtēt, kritiski pārskatīt kaut ko, ko tu esi iepriekš zinājis. Reizēm tas arī apstiprinās, tie pieņēmumi, bet reizēm arī izrādās, ka tas ir uz papīra, nevis realitātē.

Ir kļuvis aktuālāks jautājums par mirstīgumu, un tas, protams, uzreiz maina lietu perspektīvu. Tāpat ir klāt nākušas kaut kādi piedzīvojumi, kas ir saistīti ar apziņas plūsmu un zemapziņu. Un arī laika pētniecība, kas caurvij realitāti. Tā ka jā, tas vairs nav tik pašsaprotami, kā man kādreiz likās, ļoti daudz kas vairs nav tik pašsaprotams, kā man kādreiz šķita. 

Es strādāju ar telpu un ar matēriju, un tādā veidā es arī mainu lietu kārtību, bet man liekas, ka mana māksla spēj ietekmēt realitātes uztveri - un ne tikai man, bet arī skatītājiem. Un es pat esmu rakstījusi savā bio, ka tas ir viens no maniem uzdevumiem - radīt jaunu, sintētisku realitāti, visaptverošu. Man liekas, ka tieši tā performatīvā darbība ir tā, ar ko es spēju ietekmēt realitātes plūdumu un to, kā mēs to uztveram - kaut ko izdzēst, kaut ko paspilgtināt, kaut ko izmainīt.

Es strādāju ar vairākām maņām, un es strādāju ar viņām vienlaicīgi. Tas ir tas, ko man patīk darīt. Radīt vizuālu kairinātāju, skaņas kairinātāju, pieskārienu, iespējams, smaržu un vēl kaut kādas modifikācijas ar laika plūdumu. Un tādā veidā, kad tas viss ir kopā un negaidīti, es varu ietekmēt skatītāja uztveri. Es viņu varu pārsteigt, es viņu varu nomierināt. Nu principā tas ir zināmā veidā manipulatīvi, jo es vadu šo visu procesu no malas.

Es arī paredzu citreiz konkrētas reakcijas, kuras es vēlos. Bet, veicot iecerētajā plānā nelielas izmaiņas, pārveides, kaut kādas nianses, es varu ietekmēt to, kā kustas, piemēram, pūlis vai kā mainās skatītāja uztvere. Es izmantoju ļoti dažādus līdzekļus, bet, saliekot kopā, viņi kaut kā labi sakļaujas un kļūst par tādu vienotu instrumentu.

Un vēl bieži vien ir tā, ka es joprojām, lai varētu vadīt šo procesu, izvēlos palikt kādu pussoli ārpusē, ārpus. Un, kamēr skatītājs un publika strādā, es viņus drīzāk vadu un vēroju, un tā ir arī tā balva par manu ieguldīto darbu, un arī zināma bauda redzēt, kā es to visu ietekmēju. Bet reizēm es atkal esmu pilnīgi iekšā, un viņi vēro mani.

Jo, ja es esmu ārpus, tad es esmu ārpus. Bet no malas tas nav redzams, tas ir tādā iekšējā sajūtā. Ja es esmu ļoti notikuma iekšpusē, tad es vispār neredzu, kas notiek man apkārt. Mēs tagad runājam par performanci, mēs nerunājam par instalāciju vai tekstu, vai kaut ko citu. Tad es neredzu sejas cilvēkiem, kas uz mani skatās. Es zinu, ka viņi tur ir, es jūtu viņu enerģiju, es jūtu viņu kustību, bet es neredzu detaļas. Es esmu tik ļoti iekšā, ka man pēc tam reizēm ir problēmas atcerēties pašu performances norisi. Savukārt, ja es viņus vadu un esmu nedaudz ārpus, tad es ļoti labi pamanu kaut kādas detaļas.

15 gadi, man liekas, varētu būs īstais atskaites punkts, jo tad es sāku akadēmijā iet. Un uz akadēmiju es patiesībā atnācu jau ļoti gatava.

Man liekas, ka mans radošais darbs un metodes nav mainījušās nekā, bet ir mainījies tas, ko es ar savu pieredzi, ko esmu uzkrājusi, un arī teorētisko pieredzi, es spēju to analizēt. Bet tas, kā es jau darbojos tajā laikā, ar kādu enerģiju un kādiem paņēmieniem, tas viss ir saglabājies. Drīzāk ir tieši tā pašapziņa nākusi klāt un spēja analizēt un varbūt arī kaut kādā veidā plānot notikumus, bet principā es joprojām ļoti cenšos saglabāt un attīstīt tieši šo intuitīvo pieeju. 

Tev māksla ir jāiztēlojas kā tāds milzīgs okeāna vilnis, kas veļas pret krastu, bet viņš nekad nesasniedz krastu. Tu vari skatīties un tu neredzēsi ne pa labi, ne pa kreisi, kur ir tam vilnim mala, kur ir kāds rags vai klints, bet viņš vienkārši veļas visu laiku.

Un varbūt tu vari iekļūt kādā atvarā vai kaut kur tevi paskalo ātrāk vai lēnāk, bet principā viņš veļas un veļas, un veļas. Un, tā kā tev nav arī precīzu atskaites punktu, tu nesaproti, no kurienes un uz kurieni tas iet, bet tu jūti to plūdumu. Kā ūdens tevi nes uz augšu, kā viņš tevi atkal met lejā, tu jūti to kustību uz priekšu.

Un reizēm notiek kaut kādi izrāvieni - ātrāk, lēnāk, vai arī tev liekas, ka tev pazūd tā ātruma sajūta. Kustība turpinās, bet tu vari pastiepties garāks vai īsāks tajā laikā noteiktos apstākļos.

Man liekas, mani interesē laika plūdums, it sevišķi pēdējos gados. Tā, man liekas, ir vispār viena no lielākajām mīklām, ko mēs nekad savas dzīves laikā arī neatminēsim - kā viņš iet-, bet tā ir nepārtraukta kustība uz priekšu.

Es domāju, ka es noteikti neesmu šī viļņa mugurā, ne kaut kur pie dzelmes, es esmu kaut kur vidū. Un objektīvi skatoties, ir pilnīgi vienalga, vai es nodarbojos ar mākslu vai kulināriju, varbūt es strādāju kaut kur pie kasēm. Laikam ir vienalga, ar ko es nodarbojos. Varbūt māksla ir instruments, kas man palīdz vairāk reflektēt un domāt par laika dabu. Šī dimensija ir absolūti neatkarīga no tā, ko mēs darām. Vai mēs vispār eksistējam vai mēs neeksistējam - tam nav nekādas nozīme, ka es nodarbojos ar mākslu vai nē.

ENG

I feel that I have managed to get rid of the belief that art has to be made with bare nerves and by cutting your veins. Because I once worked with a curator who said exactly that. At the very beginning, when I started working with other people, she said that real art only happens when there has been vein-cutting. I have understood that this sensitivity is very necessary, but at the same time, you don’t necessarily have to hurt yourself and always go to the maximum, squeezing yourself out. An artist has to respect themselves as an instrument, and instruments need to be taken care of. I think that is one thing.

The second thing — the territories of art don’t always have to be very public, extravagant, attention-grabbing. It can also be a sufficiently introverted field. Perhaps you don’t always have to make the result of the creative process visible, but on the other hand, I still question this about art itself — does it even exist when it remains without a viewer? 

Of course, over time I have also freed myself from such very superficial ideas about art as bohemia. I still agree that art is a way of life, but it is definitely no longer an irresponsible way of life, a way of life that consumes you and those around you. It is part of life, but at the same time it can also be your whole life. But you have to remove all those societal expectations about art as an entertaining form for viewers and those around them.

That part of the audience which, let’s put it this way, is quite stupid, can only be reached through entertainment, because that is how you keep their attention. But I also appreciate a viewer who is intellectually educated and sufficiently developed in terms of empathy, so that they will be interested and become moved and carried along even by intellectually more complex material, emotional material that evokes empathy. They don’t have to be entertained. At the same time, they are looking for something difficult, some kind of challenge. That too can be your work of art, which, if successful, can connect with a particular person at the right time and in the right place.

You can be selective. You don’t necessarily have to work with them. You don’t have to satisfy all the desires and expectations of the viewers because, essentially, the task of art, it seems to me, is that it is your individual work and task. The task of art for you is not to please the viewers, but precisely self-development. It is work with yourself, first and foremost. And then the other side is what you give to others, or what they take.

I think that in my case, initially, it was simply a school of life. When, going through different tasks, works, processes, you suddenly see that what you thought, or what you were taught, doesn’t work in reality, because reality is much more complicated.

Then, once you have understood that you have understood, you can ask yourself some additional questions, already as a game. And reassess, critically reconsider something that you previously knew. Sometimes those assumptions are also confirmed, but sometimes it turns out that they exist on paper rather than in reality.

The question of mortality has become more relevant, and that, of course, immediately changes the perspective on things. There have also been certain experiences connected with the flow of consciousness and the subconscious. And also the study of time, which permeates reality. So yes, it is no longer as self-evident as it once seemed to me; very many things are no longer as self-evident as they once seemed.

I work with space and with matter, and in this way I also change the order of things, but I feel that my art is capable of influencing the perception of reality — not only for me, but also for the viewers. And I have even written in my bio that this is one of my tasks — to create a new, synthetic, all-encompassing reality. I feel that it is precisely the performative action through which I am able to influence the flow of reality and how we perceive it — to erase something, to intensify something, to change something.

I work with several senses, and I work with them simultaneously. That is what I like to do. To create a visual stimulus, a sound stimulus, touch, possibly smell, and some other modifications to the flow of time. And in this way, when all of this comes together and is unexpected, I can influence the viewer’s perception. I can surprise them, I can calm them down. Well, essentially it is manipulative in a certain way, because I guide this whole process from the outside.

Sometimes I also anticipate specific reactions that I want. But by making small changes, transformations, certain nuances within the intended plan, I can influence how, for example, a crowd moves or how the viewer’s perception changes. I use very different means, but when put together, they somehow fit together well and become a unified instrument.

And very often it is still the case that, in order to be able to guide this process, I choose to remain half a step outside, outside of it. And while the viewer and the audience are working, I rather guide and observe them, and that is also the reward for my invested work, and a certain pleasure in seeing how I influence all of this. But sometimes I am completely inside again, and they observe me.

Because if I am outside, then I am outside. But from the outside, this is not visible; it is an internal feeling. If I am very much inside the event, then I don’t see what is happening around me at all. We are talking about performance now, we are not talking about installation or text, or anything else. Then I don’t see the faces of the people looking at me. I know they are there, I feel their energy, I feel their movement, but I don’t see the details. I am so deeply inside that afterwards I sometimes have trouble remembering the performance itself. Whereas if I am guiding them and am slightly outside, then I notice certain details very well.

Fifteen years, I think, could be the right point of reference, because that is when I started going to the academy. And when I came to the academy, I was actually already very prepared.

I feel that my creative work and methods have not changed at all, but what has changed is what I am able to do with the experience I have accumulated, as well as my theoretical experience — I am able to analyse it. But the way I already worked at that time, the kind of energy I worked with and the methods I used, all of that has remained. Rather, it is precisely that self-confidence that has been added, and the ability to analyse and perhaps also, in some way, to plan events, but essentially I still try very hard to preserve and develop precisely this intuitive approach.

You have to imagine art as a huge ocean wave rolling toward the shore, but it never reaches the shore. You can look at it and you won’t see, either to the right or to the left, where the edge of the wave is, where there is some corner or cliff, but it simply keeps rolling all the time.

And perhaps you can enter some whirlpool, or somewhere you are washed around faster or slower, but essentially it keeps rolling and rolling and rolling. And because you also don’t have precise points of reference, you don’t understand where it is coming from and where it is going to, but you feel that flow. Like water carrying you upward, like it is throwing you down again, you feel the movement forward.

And sometimes certain breakthroughs happen — faster, slower, or you feel that you lose that sense of speed. The movement continues, but you can stretch yourself longer or shorter within that time under certain circumstances.

I feel that I am interested in the flow of time, especially in recent years. That, it seems to me, is generally one of the greatest mysteries that we will never solve during our lifetime — how it moves — but it is a continuous movement forward.

I think that I am definitely not on the back of this wave, nor somewhere in the depths; I am somewhere in the middle. And objectively speaking, it makes absolutely no difference whether I practise art or cooking, or perhaps work somewhere at a cash register. I suppose it makes no difference what I do. Perhaps art is an instrument that helps me reflect more and think about the nature of time. This dimension is absolutely independent of what we do. Whether we exist at all or whether we do not exist — it makes no difference whether I practise art or not.