Izstādes teksti digitāli

Izstādē "Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz Zemes"

Gleznotāja un mākslas teorētiķa Ojāra Ābola (1922–1983) radošā darbība risinājās Latvijas okupācijas laikā un neizbēgami bija saistīta ar politiskajām konsekvencēm. Viņš bija erudīts intelektuālis, teorētiskās domas līderis, ilggadējs Mākslinieku savienības valdes loceklis un gleznotāju sekcijas priekšsēdētājs (1973–1981). Ābola dzīvei it kā ir divas daļas – komunisma idejām kalpojošā un tā, kas aizgūtnēm gribēja tuvināties Rietumu mākslai. Ābola aktīvisms, māksliniecisko uzskatu veidošanās un transformācija ir stāsts par to, kā ar komunisma ideāliem pārņemts jauneklis mainās un kļūst par nozīmīgu modernisma mākslas praktiķi un teorētiķi, un arī par Latvijas konceptuālās mākslas iedvesmotāju. Sekojot Ābola biogrāfijai un izmaiņām viņa mākslā, izstāde atskatās uz sarežģīto Latvijas vēsturi. 

Ojāra Ābola jaunība veidojās ciešā sasaistē ar sociāldemokrātiskiem uzskatiem. No 1935. līdz 1940. gadam viņš bija aktīvs biedrs Latvijas Darba jaunatnes savienībā, kurā pēc Ulmaņa apvērsuma nācās darboties pagrīdē. Savu pirmo mākslas izglītību Ābols guva kreisi noskaņotā latviešu modernista Romana Sutas studijā Rīgā (1938–1940), kur iemantoja mīlestību pret konstruktīvismu un kubismu. Kad Padomju Savienība okupēja Latviju, viņš kļuva par Komunistiskās partijas aģitācijas un propagandas darbinieku (1940). Kara laikā Ābols Padomju Savienībā skolojās kultūras aģitācijas nolūkiem, mācījās arodbiedrību darbinieku kursos, strādāja Mākslas darbinieku arodbiedrības Centrālajā komitejā Maskavā. 1944. gadā iestājās Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā, taču, karam beidzoties, padomju vara viņu tūlīt norīkoja darbā Latvijā. 

Rīgā Ojārs Ābols atgriezās jaunības spara un optimisma pilns, gatavs utopiski iztēlotās nākotnes celšanai un kļuva par Komunistiskās partijas biedru (1947). Tomēr partijas darbinieka karjeru viņš nomainīja pret mākslu. Iestājās Latvijas PSR Mākslas akadēmijā, kuru pabeidza 1951. gadā Otto Skulmes (1889–1967) Monumentālās glezniecības darbnīcā, studijas turpināja aspirantūrā Ļeņingradas Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā, kur ieguva mākslas zinātņu kandidāta grādu. Izstādē eksponēti arī Ābola agrīnie 1950. gados radītie “ortodoksālā” sociālistiskā reālisma darbi, kuri veltīti “vēsturiskajai cīņai par komunisma uzvaru”. 

1956. gadā Ojārs Ābols kopā ar Džemmu Skulmi ar kruīza kuģi PSRS kultūras darbinieku delegācijas sastāvā devās ceļojumā apkārt Eiropai. Pēc nokļūšanas otrpus dzelzs priekškaram un sastapšanās ar īstu modernismu viņa uzskati par mākslu radikāli mainījās. Neraugoties uz “formālistu” apkarošanu PSRS, 60. gadu vidū Ābols nonāca arī pie pilnīgi abstraktas izteiksmes, tomēr pamatā 60. gados viņa glezniecībā ir modernas skarbā stila modifikācijas skolotājaRomanaSutas ietekmē, un paralēli Ābols īpaši bija iedziļinājies Pikaso mākslā. No 60. gadu beigām Ābola māksla kļuva arvien konceptuālāka, viņu interesēja procesi uz Zemes un cilvēka loma tajos. Ciklos “Procesi uz Zemes”, “Nukleārās iznīcināšanas aprēķins”, “Antibīdermeijers” viņš pievērsās ekoloģijai, kodolbruņošanās draudiem un patērētāju kultūras kritikai.  

Ābols dzīvoja pastāvīgā spriedzē starp sevi kā komunistu un sevi kā mākslinieku. Viņš gribēja piederēt Rietumu mākslai un Rietumu dzīves veidam, tomēr darbojās okupācijas sistēmas izveidotajās struktūrās. Atrašanos varas kontrolē Ābols simboliski izteica ciklā “Ēvelsols”. Mākslinieks risināja, kā glezniecībā parādīt spriegumu un pretspēku, enerģiju, kustību un aktīvu telpu.

Dzīves laikā Ojāram Ābolam Latvijā nenotika neviena personālizstāde, tomēr viņš aktīvi piedalījās mākslinieku kopīgās izstādēs. Ābola dzīvesbiedre māksliniece Džemma Skulme pēc viņa nāves turpināja abu kopā iekustinātos mākslas procesus Latvijā.

Izstādes kuratore Dr. art Elita Ansone

Izstādē eksponēti darbi no:

• Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 
• Latvijas Mākslinieku savienības muzeja 
• Latvijas Kara muzeja 
• Mākslas muzeja Zuzeum
• Alda Plauža un Andra Kļaviņa privātkolekcijām 

Kuratore: Dr. Art. Elita Ansone 
Asistente: Agnese Čemme 
Dizainere: Ieva Stūre 

Komanda:  
Kolekciju glabātājas: Monta Cimdina, Ilze Putniņa 
Restauratores: Una Kastanovska, Guna Kreislere, Dita Murziņa, Jekaterina Miļgroma 
Mākslas darbu noformētāji: Vitālijs Seslavinskis, Arvils Vilkaušs 
Izstādes iekārtotāji:  Gatis Rudzītis, Guntis Beijers, Armands Medveckis, Erlands Rubīns  
Krājuma daļas vadītāja: Aija Remerte  
Komunikācija un izglītība: Anete Brakša, Nataļja Sujunšalijeva, Elza Ēķe, Elīza Brice 
Projekta koordinēšana: Ieva Kalnača, Lauma Brūvele

Paldies par atsaucību: 
Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centram, Ingrīdai Burānei, Guntai Plokai, Latvijas Mākslinieku savienībai, Igoram Dobičiņam, Ievai Smiļģei, Latvijas Kara muzejam, Kristīnei Skrīverei, Mākslas muzejam Zuzeum, Ingūnai Ģēģerei.

Restauratorei: Dacei Pāžei  
Tekstu redaktoriem un tulkam: Gunai Kalniņai un Valtam Miķelsonam  
Kolekcionāriem:  Aldim Plaudim, Andrim Kļaviņam 

Paldies Džemmas Skulmes un Ojāra Ābola ģimenei, īpaši Arturam Dimiteram 

Sezānisms un Pikaso ietekme

20. gadsimta 60. gadu pirmā puse Ojāra Ābola mākslā ir pārejas periods, kurā viņš meklē izeju no sociālistiskā reālisma stīvuma un tonālās vienmuļības. Viņš pievērsās Pola Sezana paņēmienu izpētei un uzgleznoja virkni kluso dabu un ainavu, kur objekti attēloti bez perspektīvas izcēluma, nedaudz skatā no augšas, tie ir stabili un masīvi. Tāpat Ābolu saistīja Pablo Pikaso māksla. “Pašportrets” (1961) aizsāka portretu sēriju, kuram ierosmi viņš guva Pikaso zilajā periodā. Tāpat kā Pikaso darbos, Ābols savā zilajā periodā gleznoja vientuļas figūras, bet ar Pikaso tos vieno vien vēsi zilā tonalitāte un nomanāms psiholoģiskums. Zilo portretu grupu noslēdz “Aktiera Valentīna Skulmes portrets” (1964).

Formālisma skandāls

Par pagrieziena punktu Ojāra Ābola mākslā kļuva glezna “Kalēji” (1962), kuru viņš uzgleznoja īsi pirms Manēžas skandāla, proti, formālistu apkarošanas uzliesmojuma. 1962. gadā Maskavā PSRS līderis Ņikita Hruščovs apmeklēja mākslas izstādi Manēžā, kurā bija eksponēti arī jauno avangardistu darbi. Hruščovs izstādē sācis rupji lamāties, kritizēt formālistus un pieprasījis izstādi slēgt. Pēc Manēžas skandāla PSRS sākās cīņa ar abstrakcionismu, tika pastiprināta ideoloģiskā kontrole un cenzūra. Ābols nokļuva “formālistu” sarakstā un uz pāris gadiem devās “iekšējā emigrācijā”.  Džemmas Skulmes gleznotais sava vīra portrets tapis “pēc lielā brāziena”, kā viņa uzrakstījusi lapas otrajā pusē.

Sulāža cikls 

Tikai trīs gadus pēc “formālistu” apkarošanas skandāla Ojārs Ābols uzgleznoja abstraktu kompozīciju “Ķēde” (1965). Gleznā risināta spriedze starp lineārām un liektām formām, starp plakni un telpu. Padomju okupācijas laikā šādus darbus izstāžu zālēs neizstādīja. Tomēr 1968. gadā Ābols turpināja izmēģināt abstraktās glezniecības iespējas kompozīciju sērijā Pjēra Sulāža (Pierre Soulages, 1919–2022) glezniecības ietekmē. Tajā dominē melnā krāsa, kas saistīta ar tā saukto “aiz melnā” konceptu (Outrenoir). Šo jēdzienu Sulāžs radīja, lai aprakstītu savus darbus, kuros melnais tonis kļūst ne tikai par krāsu, bet arī par gaismas starpnieku.

Murāļi

Padomju Savienībā 60. – 80. gados bija izplatīti publisko telpu murāļi. Tos izvietoja rūpnīcās, kultūras namos, skolu un universitāšu ēkās, metro stacijās. Tajos iekļāva stilizētus dekoratīvus elementus, mozaīkas, ciļņus, keramikas elementus, kas bija formāli līdzīgi modernismam, taču saturiski kalpoja padomju naratīvam. Murāļos bieži bija vērojama kreisi orientētā Rietumu ģēnija Pablo Pikaso (1881–1973) ietekme. Pikaso “Miera balodis” kļuva par Pasaules pirmā miera kongresa (Parīzē, 1949) simbolu un tika tiražēts visā PSRS, tas parādās arī Ābola publisko interjeru skicēs. Ābola veidotajos zīmējumos murāļiem figūras Pikaso neoklasiskajā stilā kopā ar dekoratīviem miera baložiem, sauli, ozoliem, ziedu vijām, sirpi, āmuru un citiem padomju simboliem veido dekoratīvas frīzes. Šīs komunistiskās idilles ainas pauž optimismu, mieru, bagātību un laimi, tomēr nav zināms, kur tās tikušas realizētas.

Ēvelsols 

Džemma Skulme teikusi, ka Ojārs Ābols vienmēr stingri zināja, kāpēc izvēlējās gleznot kādu motīvu. 1966. gadā viņš aizsāka zīmīgu ciklu “Ēvelsols” un turpināja to līdz pat mūža galam, uzgleznojot vairāk nekā desmit darbus. Klusās dabas motīvs – amatnieka darba galds ar skrūvspīlēm – ietvēra simbolisku nozīmi. Tas ir personisks vēstījums, paša Ābola dzīves metafora – varas un indivīda nospriegotās attiecības. Tiem, kas mācēja lasīt starp rindām, skrūvspīles drīz vien iemantoja okupācijas žņaugu nozīmi. No konceptuāla klusās dabas motīva 60. gados, – 80. gadu sākumā figuratīvais motīvs tika novests līdz abstrakcijai.

Antibīdermeijera cikls 

Par konceptuālu tematu Ojāra Ābola mākslā kļuva patērnieciskuma un bezgaumības kritika. Paradoksāli, ka Ābols konsūmerisma problemātiku saskatīja arī Padomju Savienībā, valstī, kur valdīja preču deficīts. Tomēr cilvēki tik un tā tiecās piepildīt savus ledusskapjus un pieticīgos dzīvokļus ar lietām.  Mantu kultu Ābols uzskatīja par sliktas gaumes pazīmi. Viņš bija modernisma piekritējs un konfrontēja modernu minimālismu iepretim pārspīlētai greznībai. Viņš ironiski attēloja neobarokālu mēbeļu pompozitāti, kas simbolizēja sliktu gaumi un pieķeršanos buržuāziskam dzīves veidam. Kompozīcijā “Laime ienāk namā” viņš asamblāžā atveidojis vecu mantu kalnu, kas attēlots uz moderna minimālisma svītru fona, kas sasaucas ar Bārneta Ņūmena (Barnett Newman, 1905–1970) color field un zip līniju glezniecību.

Procesi uz Zemes 

Venēcijas mākslas biennāles apmeklējums 1976. gadā Ojāru Ābolu iedvesmoja gleznu ciklam “Procesi uz Zemes”. Biennāles tēma bija “Vide/Māksla”, kuru skaidroja kā “vide, līdzdalība, kultūras struktūras”, – tēmas izvēle bija saistīta ar 70. gadu ekoloģisko kustību. Kodolieroču draudi, industrijas ietekme, dabas piesārņojums un cilvēka atsvešināšanās no dabas, – tas viss ienāca Ābola ciklā “Procesi uz Zemes”.  Ābols gleznoja antiutopiskas kompozīcijas par kodoldraudu tematu “Nukleārās iznīcināšanas aprēķins”. Viņš attēloja ainavas no putna lidojuma skata, it kā vērojot, kā dabā ielaužas tehnoloģijas, Zemes dzīlēs iegraužas smagā industrija un notiek resursu izmantošana. Ābols saskatīja tehnoloģiju konfliktu ar dabas vienreizīgumu. Atbildība par cilvēka vietu mūsdienu civilizācijā, par humāno vērtību saglābšanu, par vidi un ekoloģiju, iedvesmoja Ābolu lielas laikmetīgas izstādes veidošanai, kuru viņš rosināja līdz mūža galam, taču tās atklāšanu nepiedzīvoja. Izstāde “Daba. Vide. Cilvēks” notika 1984. gadā Sv. Pētera baznīcā. Tā izraisīja laikmetīgās mākslas sprādzienu Latvijā.

Mežaparka māja 

Represīvajā laikā, kad 1962. gadā Ojārs Ābols tika nosodīts par formālismu mākslā, patvērumu deva mājas dzīve. Viņš pats izloloja šo patvērumu – ģimenes māju Mežaparkā, kuru kopā ar Latvijas modernisma arhitektūras pamatlicēju Arturu Reinfeldu (1911–2003) sāka projektēt 1957. gadā. Četrus gadus viņš nodevās šim darbam, un pie celtniecības daudz ko darīja arī pats. Mājai tika izvēlēta sešstūra forma, un ēka kļuva par modernisma un funkcionālisma celtnes paraugu Latvijā. 1962. gadā ģimene pilnībā bija jau ievākusies tajā uz dzīvi, un tajā apvienojās Džemmas Skulmes vecāki – tēlniece Marta Liepiņa-Skulme un Oto Skulme un Džemma un Ojārs. Džemma ar Ojāru dalīja vienu darbnīcu. Fotofilmā redzami attēli no mājas interjera un harmoniskas dzīves ainām plašajā  mājas pagalmā.

Sociālistiskais reālisms 

20. gadsimta 50. gados notiek Ojāra Ābola pirmie soļi mākslā. Tas ir sociālistiskais reālisms, ko māca un pieprasa gleznot māksliniekiem. LPSR Mākslas akadēmijā Ābols uzglezno diplomdarbu “Latviešu strēlnieki ar JakovuSverdlovu1919. gadā Rīgā” (1951). Viņa diplomdarba vadītājs ir rektors, monumentālās meistardarbnīcas vadītājs, profesors Oto Skulme (1889–1967). Darbā attēlots, kā Latvijā 1919. gada 13. janvārī uz kongresu ieradies Ļeņina tuvākais līdzgaitnieks Jakovs Sverdlovs (Яков Свердлов, 1885–1919), viņam seko tā laika Latvijas valdības vadītājs Pēteris Stučka (1865–1932).  

20. gadā Ābols iestājās Iļjas Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūta Ļeņingradā aspirantūrā, kuru pabeidza ar gleznu “Ienaida negaisi” (1955). Sižetam izvēlēta Rīgas strādnieku sadursme ar cara žandarmiem pie Aleksandra vārtiem 1899. gadā. 

20. gados Ābols uzglezno vairākus ideoloģiskus darbus, presē publicē komunistiskās ideoloģijas rakstus. Taču radikāls lūzums viņa uzskatos par sociālisma progresīvo lomu notiek 1956. gadā, kad viņš nokļūst aiz dzelzs priekškara kruīza ceļojumā apkārt Eiropai un ierauga, ka eksistē arī cita pasaule.