Māra Vaičunas. Ārpus
No 2026. gada 4. septembra līdz 2027. gada 14. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labā spārna zālēs (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) ciklā “Paaudze” norisināsies izstāde “Māra Vaičunas. Ārpus”.
Ko mēs zinām par Māru Vaičunas? Gandrīz neko. Viņa ir ārpus vietām, kur pulcējas, ārpus burzmas. Vai tas ir apzināts savas radošās brīvības aizsardzības veids? Ļoti iespējams. Šī ir pirmā apjomīgākā Māras Vaičunas darbu izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Māra Vaičunas runā par to, ko, iespējams, vieglāk uzgleznot, nekā kādam pateikt vai uzticēt. Šis noklusējums un noslēgtība bija viena no iespējām izdzīvot savu dzīvi, cieši noturoties pie sevis, savās jaukajās dienās (Māras darba nosaukums), gleznojot.
Mākslas vides, īpaši glezniecības, nopietnība un smagsvars – figurālisms, kas ilgu laiku bija augstākā, iespējami pilnīgākā domas nozīmības izpausme. Māras Vaičunas darbiem tas nav raksturīgi. Figūras un formas, pārvarējušas gravitāciju, atrodas tur, kur ķermenim vairs nav īpašas nozīmes.
Ja redzam tikai klusās dabas ar traukiem, ziedus un nedaudzās ainavas, tad esam uzkavējušies virspusē, uz virsmas, kas pati par sevi jau ir izpētes vērta. Audekls vai koka dēlītis, kas ir sākums gleznieciski risināmiem jautājumiem un scenogrāfija kādam komentāram par dzīvi. Formas, krāsas, līnijas ir skaidras domas un iespējamības kombinācija, kas izgrūž priekšmetus, ienes kustību, izdzenā statisko dabas klusumu uz gleznas virsmas. Formas bieži caurspīdīgas, gandrīz bez svara, bez apjoma. Ja piepildītas, tad blīvi, monohromi, bez apjoma, plaknē. Jūtams pat skarbums. Nekas nesajaucas, nepārklājas, bet paliek necaurskatāms. Vienkāršība un skaidrība jau ietiecas abstrakcijas laukā vai smeļas no kubistiem formu veseluma grautiņā, bet Māra to izdara viegli, bez satraukuma.
Kas tie ir par priekšmetiem, un vai tie kur pielietojami? Īsti nē. Kur tiem būtu mājas – telpā, kurā patīkami uzturēties, kas ir ārpus obligātā, ārpus visa, kur nepieciešams būt, kur jābūt. Varbūt šī brīvība Māras laikā bija tas, ko nenolasīja mākslas dzīves veidotāji, saskatot tikai dekoratīvas kvalitātes, jo ierastā domu gaita par sociāli aktīvu, atbildīgu tēmu risinājumu te neredzēja. Māras darbi paliek it kā ārpus aktīvā mākslas mutuļa, ārpus obligātā. Bet to nevar uzskatīt par kļūdu vai Māras Vaičunas kā mākslinieces neveiksmi – tā bija viņas apzināta izvēle.
Izstādē iekļautie Felicitas Pauļukas (1925–2014), Līvijas Endzelīnas (1927–2008), Baibas Vegeres (1948), Antonijas Luteres (1946), Ingas Melderes (1979), Amandas Ziemeles (1990) un Georga Šenberga (1915–1989) darbi ir radošie līdzinieki, domubiedri, kuri paplašina sarunu ar un par Māru Vaičunas. Ieliekot mākslinieci šajā kontekstā, nevis atstājot vienu, gleznotais atrod sev iederīgo vidi, kurā ir labi būt, ārpus burzmas.
Māra Vaičunas (1949–2019) beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļu 1976. gadā ar diplomdarbu – keramikas sienas panno Valmieras piena kombinātam. Pēc akadēmijas beigšanas vairs keramikā nestrādā, jo sākotnējais mērķis bija glezniecība. Izstādēs piedalās no 1977. gada.
Teksts: Ilze Putniņa