Audioapraksts

Janis Rozentāls.
No pļavas

Glezna: “No pļavas” 
Mākslinieks: Janis Rozentāls. Dzīvojis no 1866. līdz 1916. gadam
Mūsu priekšā ir vertikāla taisnstūra formas glezna
Tās augstums ir 95 centimetri, bet platums – 66 centimetri
Mākslas darbs gleznots ar eļļas krāsām uz audekla
Glezna radīta 1903. gadā

Figurālas kompozīcijas priekšplānā ir attēlots jauns pāris – puisis un meitene. Pa šauru taciņu, kuras abās pusēs aug zāle, viņi atgriežas no darba pļavā. Aizmugurē ir izplūdis pelēkzaļš fons, ko veido lapukoku mežs. Šis fons rada vieglas dūmakas iespaidu. Kreisajā pusē atrodas liels koks. Tā stumbrs ir labi redzams, bet koka vainaga lielākā daļa sniedzas ārpus gleznas audekla robežām. Vakara gaisma iekrāso gleznu silti dzeltenos toņos, pastiprinot vasaras pilnbrieda izjūtu. Gaisotne ir klusa un mierīga.

Puisis attēlots ar seju pret skatītāju. Viņš ģērbies tumši brūnās biksēs un vestē. Uz sava labā pleca viņš uzmetis svārkus (vīriešu uzvalka augšējo daļu). Tie nosedz sānos atbalstīto, elkonī saliekto kreiso roku. Zem vestes ir balts krekls bez apkakles ar garām piedurknēm. Ar labo roku puisis tur izkapti, kas balstās uz viņa pleca. Galvā viņam ir tumša cepure ar melnu, spīdīgu nagu. Tā nosedz īsos, gaišbrūnos matus. Puisis raugās uz meiteni ar viegli šķelmīgu smaidu. Kājās viņam ir brūni kājauti un pastalas.

Pa labi no puiša stāv meitene. Viņa attēlota profilā. Meitenes skatiens ir vērsts uz priekšu. Lai gan meitene uz puisi neskatās, arī viņas seju rotā tikko pamanāms kautrīgs smaids, ko izceļ zem zoda sasietā baltā lakatiņa lielais mezgls. Pats lakatiņš atšļucis pakausī, atsegdams meitenes gaišos matus un ausi. Meitene kreisajā saliektajā rokā tur uz pleca uzliktu koka grābekli, bet labajā, lejup nolaistajā – dzeltenbrūnu māla krūzi, caur tās rokturiem ievērtā auklā. Meitenei ir balts krekls ar uzlocītām piedurknēm, gari, tumši svārki, kam priekšpusē, zem svārku jostas, aizsprausts gaišs auduma gabals. Meitenei kājās ir brūni kājauti un pastalas. 

Audioapraksta beigas

Figurālā glezniecība kā sadzīves žanrs mākslā pārliecinoši ienāca 19. gadsimtā līdz ar mākslinieku reālistu vēlmi attēlot gleznas saturā vietējai videi raksturīgo, kā arī ikdienā novēroto. Līdz tam figurālais žanrs glezniecībā attēloja mitoloģiskus vai bībeliskus sižetus, kas atbilda noteiktam, akadēmiski nosacītam glezniecības stilam. 

Spilgts šī laikmeta novators Latvijas mākslā bija Janis Rozentāls. Glezniecībā un grafikā viņš ieviesa modernu formu, attālinoties no akadēmiskās mākslas konservatīvās un tradīcijā balstītās pieejas. Gan ikdienas sižetos, gan latviešu mitoloģijā atrastos motīvos viņš tiecās attēlot vispārcilvēciskas vērtības. Rozentāls pievērsa uzmanību vienkāršā lauku cilvēka ikdienai – arājam pavasara tīrumā, siena krāvējiem pļavā vai līksmojošiem ganu bērniem. Latvijas lauku vides portretējumi ir nozīmīga Rozentāla daiļrades daļa. Mākslinieku saistīja figurālā glezniecība un iespēja iedzīvināt dabā notiekošo, atklājot to caur zemnieku dzīves ainām. Gleznā "No pļavas" Rozentāls attēlojis lauku darbu tēmu, pievēršoties siena pļaujas laikam. Kompozīcijas centrā ir jaunieši – zemnieku puisis un meitene –, kuri, pabeiguši darbus pļavā, mājupceļā uz brīdi piestājuši, iespējams, ilgi gaidītam satikšanās mirklim divatā. Zaļojošā vasaras ainava figūru fonā raisa siltas pievakares noskaņu, kurā smaržo tikko nopļautā zāle, dūc kukaiņi un skan mājupgājēju jautrās čalas.  

Atbalstītājs