Borisa Bērziņa memoriālā kolekcija
Boriss Bērziņš (1930–2002) bija viens no nozīmīgākajiem un redzamākajiem Latvijas 20. gadsimta 2. puses māksliniekiem. Lai gan viņa dzīve un radošā darbība lielākoties noritēja padomju okupācijas laikā, Bērziņš spēja attīstīt un saglabāt neatkarīgu māksliniecisko domāšanu un izveidot spilgti individuālu rokrakstu laikā, kad Padomju okupācijas režīms diktēja savas prasības mākslā.
Strādājot šķietami neitrālos un klasiskos žanros – ainavā, klusajā dabā un sadzīves žanrā, viņš ikdienišķus un nepretenciozus motīvus pārvērta emocionāli piesātinātos, daudzslāņainos tēlos, kuros apvienojas precīzs vērojums, formāla izsmalcinātība un vietumis arī smalka ironija. Izkopjot sev tuvo tēmu loku (brunči, muguras, līgotāji, pirts, cūku bēres ir tikai dažas no tām), mākslinieks brīvi tajās eksperimentēja ar formu, materiālu, faktūru. Nepieciešamība pēc mākslinieciskās brīvības, iespējams, noteica arī viņa darbošanos dažādos mēdijos – zīmējumā, akvarelī, pastelī, kolāžā un pat iespiedgrafikā, lai gan primārais un nozīmīgākais mākslas veids Bērziņa daiļradē vienmēr palika glezniecība.
Ar 2002. gada 1. februāra testamentu Boriss Bērziņš visu savu radošo mantojumu novēlēja Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Šis novēlējums veido memoriālās kolekcijas pamatu. Memoriālā kolekcija ietver gleznas, grafikas, dažādās tehnikās radītus zīmējumus un ievērojamu skaitu skiču. Skaitliski visplašāk kolekcijā pārstāvēti tieši zīmējumi un skices, kas nav uztverami tikai kā sagatavošanās posms glezniecībai – tie atklāj mākslinieka vizuālās domāšanas veidu. Ļaujot izsekot Bērziņa darba gaitai, tēmu attīstībai un tam, kā ikdienas vērojums pakāpeniski pārtop mākslinieciskā tēlā.
Kolekcija aptver mākslinieka radošo attīstību visa mūža garumā – sākot ar 1947. gadu, mācību laiku Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un studijām Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1952–1959) līdz pat viņa aiziešanai mūžībā 2002. gadā. Apjomīgā kolekcija, kurā ietilpst vairāk nekā 10 000 krājuma priekšmetu, sniedz pārliecinošu priekšstatu par mākslinieka mūža veikumu, darba procesa intensitāti, tematisko daudzveidību un izteiksmes līdzekļu plašo amplitūdu. Tajā atklājas Bērziņa pasaules uztveres savdabība, profesionālā meistarība un izkoptā mākslinieciskā valoda.