Ilmārs Blumbergs. Personālizstāde
„Lietiņš līst, lietiņš līst! Lietiņš līst! Sapērk bildītes. Sapērk bildītes. Sapērk bildītes!” V. Irbe
Voldemārs Irbe (1893-1944) reglamentētu dzīvi klosterī nomainīja pret brīvmākslinieka likteni. Viņš iztika no „mazām, melnām naudiņām“, ko ietirgoja, pārdodot plaukstas lieluma pasteļus, gleznotus uz melna papīra. No lielāka formāta darbiem Irbe šķīrās negribīgi, taupīja sev. Viņš atzina: „Es bildei neticu, bet parādu viņā it kā godu Dievam.” 1920. gados Irbe savas atziņas publicēja vairāk nekā 20 iespieddarbos, kuru apjoms svārstījās starp apdrukātu lapu un nelielu brošūru. Irbi atpazina pēc basajām kājām, arī ziemā, un radikālu fiziskā ķermeņa noliegumu, kas izpaudās gleznotāja attieksmē pret higiēnu.
Kāpēc tieši Irbe? „Irbes māksla ir tīra māksla," saka Ilmārs Blumbergs (dz. 1943). "Tā nav ierocis, sabiedrisks medijs vai spēka izpausme. Tas šodien man likās interesanti, ka var arī tā dzīvot kā viņš. Viņš bija ļoti cieši saistīts ar garīgo vertikāli, viņš bija ticīgs. Ticība, manuprāt, deva arī konceptuālismu viņa dzīvei, plikajām kājām, viņa eksistencei sabiedrībā un arī viņa mākslai. Irbe autobiogrāfiskajā apcerē rakstīja: „Ieraugot pie pārbrauktuves ejošo vilcienu, man pēkšņi uznāca zemapziņas doma nolikt galvu uz sliedēm, un man bija tāda iedoma, ka es tomēr palikšu neievainots.”” Irbe gāja bojā no ievainojuma galvā 1944. gada 10. oktobrī, kad Rīgu bombardēja krievu lidmašīnas. Nozīmīga Voldemāra Irbes darbu kolekcija glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, un vairāki viņa pasteļi ir skatāmi pamatekspozīcijā.
Blumbergs, orientējot "tīrās mākslas" problemātiku autobiogrāfiskajās koordinātēs, "Irbes ciklā" sakausē vismaz trīs cilvēku pieredzes. Viņš izmanto līdzību, kas rada iespēju pārnest trauksmi, bailes un cerības uz citu personu, eksistenciālajos mezglos atrodot jaunu tēlainību. Irbes tēlā izpaužas eremīta arhetips, kurā funkcija koncentrēta tikai un vienīgi uz sevis un pasaules apzināšanos. „Satiekot dzejnieku Imantu Tilbergu (dz. 1939), nāca atskārsme, ka viņam ir līdzīgs dzīves veids ne tikai pēc ārienes, bet arī pēc būtības.”
No "lienošā reālisma" (Blumberga termins) krāmiem un putekļiem mākslinieks rada transubstanciācijas notikumu, kurā sabalsojas, mijiedarbojas, pārklājas vai saglabā savu autonomiju vairākas intences polifoniskā skanējumā. To vienlaicīgā līdzāspastāvēšana un daudzslāņainība, kas uzskatāmi izpaužas kompozīciju "šķērsgriezumos" un ietver bedres-pazemes-šķīstītavas motīvu, padara neviennozīmīgu laicisko principu un grodajam Irbes stāstam piešķir pakārtotu lomu attiecībā pret virsvēstījumu. Kā saka mākslinieks – "Laiks ir plūstošs uz abām pusēm". Pagātnes pārdzīvojumi uzliesmo tagadnē, apziņā, kas kļūst par telpas kopsaucēju.
Šādu visu notikumu pārcēlumu galvenā varoņa apziņas telpā Ilmārs Blumbergs pieteica jau savā diplomdarbā, beidzot LPSR Valsts Mākslas akadēmiju scenogrāfijas specialitātē. Tas bija koncepts Andreja Upīša traģēdijai "Žanna dArka" (1972), kas tika īstenots Krievu drāmas teātrī Rīgā, publicēts poļu žurnālā „Projekt” (1973,6) un uz Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennāles 75 kataloga vāka. Sociālisma nometnē tie bija starptautiskās atzinības griesti.
Līdzās darbam teātrī Blumbergs ar saasinātu esamības uztveri ir veidojis personisku mākslu, jauno izteiksmi atrodot ne tikai mediju daudzveidībā, bet galvenokārt sevī: "Te atliek sacensties tikai ar sevi. Nevis pārtaisīt šo pasauli, bet veidot citu. Nekad nezini, kas iznāks.”
„Irbes cikls” aizsākās 2007. gada rudenī, kad igauņu kurators Loits Joekalda uzaicināja Ilmāru Blumbergu piedalīties ar personālizstādi Tallinas pirmajā zīmējumu triennālē, kas notika 2009. gadā. Izstāde „Arsenālā” ir šī cikla turpinājums. Tā ietver foto, zīmējumus, gleznojumus, organiskas izcelsmes elementus un sīkus priekšmetus, kā arī video. Tās Fināls izmaina skatījumu uz Sākumu.
Izstādes kuratore: Anita Vanaga