Glezniecības kolekcija 18. gs. – 20. gs. 1. puse
18. gadsimta – 20. gadsimta pirmās puses glezniecības kolekcija ietver vairāk nekā 3350 mākslas darbu, kas veido ieskatu Latvijas profesionālās glezniecības vēsturē un vairāk nekā 300 autoru mākslinieciskajā mantojumā.
Glezniecības kolekcijā ar stilistiski un žanriski daudzveidīgiem stājglezniecības darbiem ir pārstāvēti Baltijas un Latvijas 18. gadsimta beigu – 20. gadsimta pirmās puses gleznotāji – kopskaitā ap 320 autoru. Dominējot eļļas glezniecībai uz audekla un aptverot formātu diapazonu no miniatūram līdz lielizmēram, skaitliski atsevišķu mākslinieku oriģināldarbu kopas sniedzas no vienas vienības līdz pusotram simtam.
Latvijas glezniecības kolekcijas vēsturisko kodolu veido pēc Otrā pasaules kara pārdalītie agrāko Rīgas pilsētas mākslas muzeja (dib. 1905) un Valsts mākslas muzeja (dib. 1920) glezniecības krājumi, kas ietver arī daļu no kādreizējām Rīgas Mākslas biedrības (Rigascher Kunstverein, dib. 1870), Latviešu mākslas veicināšanas biedrības (dib. 1911) un citām senākām kolekcijām. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā abi minētie muzeji mērķtiecīgi pievērsās nacionālās mākslas krājumu izveidei. Pēckara Latvijas muzeju sistēmas pārstrukturēšanā, kas iesākās padomju okupācijas apstākļos 1941. gadā, latviešu mākslas apvienotajā vākumā nonāca arī dažādu institūciju pārņemtie un muzejam nodotie mākslas darbi.
Muzeja krājumā glabājas bagātīgas izcilāko Latvijas glezniecības klasiķu – 19. gadsimta otrās puses ainavista Jūlija Federa, nacionālās mākslas pamatlicēju un 19.–20. gadsimta mijas glezniecības modernizētāju Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla un Johana Valtera (Johann Walter) – darbu kolekcijas. Ar nelielāku gleznu skaitu reprezentēti ievērojamie 19. gadsimta otrās puses meistari Kārlis Hūns un Jānis Staņislavs Roze.
Nozīmīgu krājuma daļu veido Latvijas klasiskā modernisma aizsācēju Voldemāra Matveja un Jāzepa Grosvalda, kā arī novatoriskās Rīgas mākslinieku grupas dalībnieku – Aleksandras Beļcovas, Jēkaba Kazaka, Jāņa Liepiņa, Oto Skulmes, Ugas Skulmes, Niklāva Strunkes, Romana Sutas, Leo Svempa, Valdemāra Tones un Konrāda Ubāna – radošā mantojuma liecības. Par vietējo starpkaru glezniecības ainu liecina arī apjomīgas Ludolfa Liberta, Kārļa Miesnieka, Jāņa Tīdemaņa, Eduarda Kalniņa un citu laikabiedru kolekcijas.
Baltijas glezniecību 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta pirmajā pusē šajā krājumā visplašāk pārstāv animālists Johans Heinrihs Baumanis (Johann Heinrich Baumann). Priekšstatu par senāko posmu papildina vācbaltiešu gleznotāju Johana Lēberehta Eginka (Johann Leberecht Eggink), Aleksandra Heibela (Alexander Heubel) un vairāku citu autoru darbi. Savukārt 19.–20. gadsimta mijas Baltijas vācu mākslinieki un mākslinieces kolekcijā iekļaujas ar nelielu darbu klāstu.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgā ekspozīcija atspoguļo muzeja krājuma bagātību un savdabību, radot priekšstatu par Latvijas vizuālās mākslas vēstures kopainu, attīstības virzību un laika plūdumā mainīgo stilistiku, eiropeisko kontekstu un nacionālās identitātes meklējumiem, spilgtākajām personībām un meistardarbiem teju divu gadsimtu garumā. Augstvērtīgā 18. gadsimta – 20. gadsimta pirmās puses glezniecības kolekcijas izlase veido šīs ekspozīcijas pamatu un galveno vēstījumu, hronoloģiski sekojot nozīmīgākajām parādībām un to iemiesotājiem. Muzeja galvenās ēkas 3. stāva ekspozīcijā vienā spārnā koncentrētās gleznas aptver klasicisma un romantisma (1780–1840), reālisma un historisma (1840–1890) un neoromantiskā modernisma (1890–1915) periodus, bet otrā spārnā – klasiskā modernisma un tradicionālisma periodu (1915–1940).
