Izstādes teksti digitāli

Izstādē “Visāda garuma sapņi”

Sirreālisma izpausmes latviešu iespiedgrafikā 20. gadsimta 70.–80. gados

Sirreālisma pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 20. gadu sākumā Parīzē, un saistāmi ar dadaisma kustību. Par virziena dzimšanu pieņemts uzskatīt 1924. gadu, kad rakstnieks un dzejnieks Andrē Bretons publicēja pirmo “Sirreālisma manifestu”. Latvijā jau 20. gadsimta 20. gadu vidū termins parādījās presē, tomēr vizuālajā mākslā sirreālisma pazīmes ienāca daudz vēlāk – virzienam raksturīgo izteiksmes līdzekļu (biomorfas formas, sapņainums, negaidītu priekšmetu, lietu un tēlu kombinācijas vai to pretnostatījumi, laika un telpas saplūšana, tēlu deformācijas vai pārvēršanas citās formās) lietojums mākslā pamanāms 20. gadsimta 70. gadu sākumā. 

Īpaši spilgti tendence novērojama grafikā, kas, salīdzinot ar glezniecību un tēlniecību, no padomju varas puses tika ideoloģiski mazāk  uzraudzīta. Latvijas mākslas kontekstā sirreālisms izpaudās galvenokārt formālu izteiksmes līdzekļu pārņemšanā, nevis mērķtiecīgā sekošanā starpkaru perioda sirreālistu manifestētajiem principiem. 

Izstādes fokuss pievēršas sirreālisma izpausmēm astoņu grafiķu – Māra Ārgaļa (1954–2008), Ilmāra Blumberga (1943–2016), Valijas Brences (1941–2009), Maijas Dragūnes (1945), Artura Ņikitina (1936–2022), Aijas Ozoliņas (1932–2023), Māras Rikmanes (1939) un Lolitas Zikmanes (1941) darbos. Pagaidām ne vienlīdz labi zināmo un pētīto autoru darbība norisinājās Padomju okupācijas periodā, 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad sirreālisms līdzās abstrakcionismam tika iekļauts padomju ideoloģijai nevēlamo mākslas virzienu sarakstā. 

Izstādes nosaukums atsaucas uz 1974. gadā izdoto Ojāra Vācieša dzejas krājumu “Visāda garuma stundas”.  Par grāmatas noslēdzošo darbu “Klavierkoncerts” Vācietis sacījis, ka viņa mēģinājums ir bijis atklāt radošā procesa rašanās būtību, kur tapšanas brīdī klātesoša ir burvestība, kuru dzejnieks pielīdzina sapņainai noskaņai. Sapņiem, to tulkošanai un Zigmunda Freida mācībai par bezapziņu bija būtiska loma virziena pirmsākumos. Sapludinot sapni un realitāti, virziena radītāji cerēja piekļūt jaunai realitātei jeb sirrealitātei. Atsauce uz dzeju ir apzināts mājiens, kas akcentē šī virziena poētiski tēlaino raksturu Latvijas mākslas kontekstā.  

Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas krājuma grafikas kolekcijas un Blumberga fonda kolekcijām.

Izstādes kuratore Monta Cimdiņa

Reālisms + sapnis

“Es kā mākslinieks izteikšu dažas patiesības. Sirreālisms ir mākslas tagadne un nākotne. Reālisms plus sapnis, šaušalīgs sapnis plus murgs – tas ir sirreālisms”[1] 

Tā Cecīlijas Dineres grāmatas “Ugunsputna medības” tēls saka galvenajam darba varonim. Romāns publicēts 1976. gadā, bet lasītāji ar atsevišķām romāna daļām varēja iepazīties jau 1974. un 1975. gadā, kad fragmenti tika publicēti presē. Rakstniece stilistiskās izmaiņas, kas tikai pamazām ienāca Latvijas mākslā, šajā periodā jau piefiksējusi un ļāvusi skaļi izteikt romāna personāžam.

Septiņdesmitajos gados grafikā vērojamas būtiskas izmaiņas izteiksmes līdzekļu lietojumā. Sešdesmitajiem gadiem raksturīgos melnbaltos linogriezumos veidotos monumentālos tēlus, kas radīti skarbā stila estētikā, kā arī kokgrebuma grafikas lapās ar skaidru, lakonisku kompozīciju un viegli uztveramu vēstījumu, pakāpeniski nomaina jauna vizuālā valoda. Agrāk dominējošās ideoloģiskās tēmas – darba cilvēks, lauku un arī pilsētu ainavas ar uzsvērtiem tehnikas un progresa sasniegumiem – pamazām zaudēja savu centrālo lomu. 

Grafikā arvien biežāk parādās plūstošas, vijīgas līnijas, abstraktas, stilizētas formas un poētiski metaforiska tēlainība. Šis periods iespiedgrafikā zīmīgs arī ar aktīvu krāsas lietojumu. Ja 60. gados grafiku pārsvarā raksturoja kā melnbaltu mākslu, tad 70. un 80. gados šāds apzīmējums vairs nav piemērojams, jo krāsa kļūst par vienu no galvenajiem izteiksmes līdzekļiem vairāku grafiķu daiļradē. Izmaiņas vērojamas arī tehnikas izvēlē – līdzās ofortam mākslinieki aktīvi sāka darboties litogrāfijā un sietspiedē.  

Kosmosa bezgalīgās iespējas  

Septiņdesmito gadu sākumā Latvijas grafikā bija vērojams uzplaukums: 1968. gadā tika iedibināta Tallinas grafikas triennāle, kas vienkopus pulcēja labākos grafiķus no Baltijas valstīm. Par gaidītu notikumu kļuva arī ikgadējās stājgrafikas izstādes, kas aizsākas 1969. gadā. Tika sarīkotas tematiskās izstādes “Literārie tēli stājgrafikā”, īpaši nozīmīgas sirreālisma kontekstā ir 1975. gadā Republikas Zinību namā jeb Planetārijā (mūsdienās – Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle) aizsāktā grafikas izstāžu sērija ar nosaukumu “Zinātne un zinātniskā fantastika”.  

Šo izstāžu nozīmi spilgti akcentējis Ilmārs Blumbergs: “Nosaukums “Zinātne un zinātniskā fantastika” deva iespēju izlikt visu ko. Pilnīgi visu. Tā bija brīvība. To izstādi gaidīja. No formas viedokļa sirreālisms noteica manus izteiksmes līdzekļus.” [2] 

Kosmosa un zinātnes tēma, ar kuras palīdzību padomju vara cerēja atspoguļot PSRS sasniegumus, progresu un tehnoloģisko varenību, pavēra iespēju tēmas ietvaros grafiķiem strādāt  radoši brīvi – eksperimentējot gan ar formu, gan saturu. Tēmas popularitāti sabiedrībā veicināja arī zinātniskās fantastikas literatūra – padomju un Rietumu autoru darbu tulkojumi.

Pārradītā daba  

Līdz ar jaunu mākslinieku paaudzi 70. gadu sākumā grafikā ienāca arī stilistiskas izmaiņas. Spilgti un spēcīgi šajā brīdī sevi piesaka grafiķes – Maija Dragūne, Lolita Zikmane, Māra Rikmane, Aija Ozoliņa, Valija Brence. Vairākas no viņām jau agri, 70. gadu sākumā, atrada savu rokrakstu, kurā vērojama sirreālismam tuva tēlainība.  

Maija Dragūne uzbur neparastu fantāzijas pasauli, kurā parādās cilvēkiem līdzīgas būtnes un zvēri it kā tik pazīstamās, bet vienlaikus neskaidrās un izfantazētās ainavās. Lolita Zikmane rada sapņainas vīzijas – viņas gadījumā tās biežāk ir melanholiskas atmiņas par aizgājušu laiku, kur, būvējot kompozīciju no dabā skatītiem motīviem un tēliem, māksliniece brīvi tos kārto neparastās attiecībās un neievēro realitātes mērogus, radot sirreālismam tuvu pasauli.  

Ņemot vērā virziena nevēlamo statusu padomju okupācijas laikā, rakstot un runājot par tā izpausmēm mākslā, tikai lietots salīdzinoši neskaidrais un aizplīvurotais termins “asociatīvā tēlainība”.   

[1] Cecīlija Dinere. Ugunsputna medības. Rīga: Liesma. 1976. – 380. lpp 
[2] Es nemiršu. Ilmārs Blumbergs. Sast. Anita Vanaga. Rīga: AV, 2013. – 46. lpp.