Teksti digitāli

Lido Riko (Lidó Rico) personālizstādē “Atklāsme”

Izstāde “Atklāsme” tiecas kļūt par katalizatoru jaunām emocijām, kuras rodas dialogā starp laikmetīgo mākslu un muzeja pastāvīgo ekspozīciju.

Piedāvājot īpašu ceļojumu vēsturē, par atskaites punktu kļūst Mākslas muzeja Rīgas Birža ēka. Tiek radīta neparasta iespēja laikmetīgās mākslas mijiedarbībai ar esošo vidi, tā rosinot apmeklētāju gūt paplašinātu juteklisko pieredzi. Šī unikālā sinerģija rada jaunu skatījumu – uz pagātni caur tagadnes prizmu. Virzoties caur dažādajām ekspozīcijas zālēm, kas sākotnēji var šķist kā laika anomālija, gājiens pārtop aizraujošā un negaidītu atklājumu pilnā sastapšanās pieredzē.

Izstāde iesākas ar gondoljera figūru muzeja ātrijā. Viņš ir saimnieks, kurš jau pašā sākumā sagaida pagalmā un tālāk pavada caur muzeja telpām. Domās iegrimušais “Gondoljers” it kā mēģina atminēt pie stikla griestiem piestiprinātās, fragmentos sadalītās laivas jēgu. No šī brīža veidojas jauna interpretācija, kas skatītājam piedāvā citu skatupunktu ar aicinājumu sekot maršrutam.

“Atklāsme” mums vēsta arī par būtisku mūsu dzīves laiku – bērnību. Tieši tad tiek iesēta sēkla tam, par ko cilvēks kļūst pieaugot. Tādēļ stāsts par bērnību ir izstādes galvenais virzītājspēks. Šajā kontekstā skatītājs drīz vien uztver, ka bērni, kuri it kā nejauši atrodas telpā, mijiedarbojoties gan savā starpā, gan ar dažādiem pastāvīgās ekspozīcijas mākslas darbiem, vienlaicīgi rada spriedzi un reizē arī svaigas dvesmas sajūtu. Bērni palīdz pārrakstīt atmiņu, kas gleznās un skulptūrās piepilda muzeja telpu.

Izstāde ir kā apliecinājums jaukam, pat maģiskam piedzīvojumam, kurā skatītājam ir iespējams atgriezties bērnībā. Tā iedrošina skatīties uz vēsturi citādi – ar skatienu, kurā nevainības pilnas acis spēj redzēt brīnumu.

Teksts: mākslinieks Lido Riko un kuratore Mirjama Veskara

Bio

LIDO RIKO (JEKLA, SPĀNIJA 1968)

Mursijas Svētās Marijas no Ariksakas Karaliskās mākslas akadēmijas akadēmiskais loceklis (2026), Meksikas Viktimoloģijas institūta goda doktors (2023), Lido Riko ir viens no šodien redzamākajiem Spānijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem.

Savu māksliniecisko karjeru uzsācis agri. 1989. gadā saņēmis Mursijas jauno mākslinieku glezniecības balvu “Murcia Joven”. 1992. gadā izvēlēts veidot āra skulptūru Mursijas paviljonam Expo ‘92 izstādē Seviljā. Kopš tā laika Lido Riko ir uzturējis nepārtrauktu radošo darbību, sarīkojot vairāk nekā simt personālizstāžu dažādās valstīs.

1997. gadā mākslinieks piedalījies Starptautiskajā vizuālās mākslas salonā Medeljinā, Kolumbijā; 2001. gadā saņēmis goda atzinību 6. Starptautiskajā zīmējuma un grafikas biennālē Ģērā, Ungārijā; 2005. gadā pārstāvējis Spāniju 23. Aleksandrijas biennālē Ēģiptē, iegūstot Lielo balvu. Šogad Lido Riko piedalās 6. Starptautiskajā Kasablankas biennālē Marokā.

Lido Riko darbi ir iekļauti nozīmīgās publiskās un privātās kolekcijās, tostarp karalienes Sofijas Nacionālā muzeja mākslas centrā, Valensijas Modernās mākslas institūtā IVAM un Basku Laikmetīgās mākslas muzejā ARTIUM, Aleksandrijas Modernās mākslas muzejā Ēģiptē, Peresa Simona kolekcijā Meksikā, Itālijas Laikmetīgās mākslas draugu asociācijas kolekcijā Turīnā, Itālijā, Mssokhan fondā Japānā, Miluda Šābī kolekcijā Marokā, RAK mākslas fondā Apvienotajos Arābu Emirātos, Spānijas Bankā, la Caixa kolekcijā, kā arī citviet. No privātkolekcijām nozīmīgākās ir Pilaras Sitoleres un Ernesto Ventosa kolekcijas.

1.stāvs

Gondoljers

2026
Poliestera sveķi

Es vienmēr zināju, ka negadījumam, kas piemeklēja to gondolu, nebija nekāda saistība ar naksnīgajiem stāstiem par Rialto tiltu un neuzmanīgu saskrāpēšanos. Es biju pārliecināts, ka patiesais tās dekonstrukcijas iemesls bija sadursme ar kādu sasodītu metāla gabalu. Lai gan baumoja, ka šis slepkavības ierocis atrodas kādas ēkas fasādē, es gadiem ilgi turpināju ienirt kanālā līdz beidzot man izdevās atrast to nelaimīgo zirga pakavu. Un, neskatoties uz gadu simtiem, ko tas pavadījis dziļāko ūdeņu dzelmē, tā nokaitētais metāls oda pēc zirgiem, kam norauti pakavi uz nelīdzeniem bruģakmeņiem, un pēc aprūsējuša despotisma, kas ar kādas nevaldāmas frustrācijas nepiedienīgo pieskārienu auļoja pār maniem pirkstiem.

Lielā Kristapa sapnis

2026
Poliestera sveķi, metāls 

Tajā vētrainajā naktī manu milzīgo plecu balsts izglāba tā bērna dzīvību no Daugavas nevaldāmajām straumēm. “Ļauj man paturēt tavas mazās kurpītes izturīgajā somā, ko nesu uz muguras,” es viņam teicu, “tā tās paliks sausas, kamēr mēs pārcelsimies upes otrā krastā.”

Kad mēs cēlāmies pāri, negaidīti brāzmaini vēji lika man, līdzsvara atgūšanai, cieši spiest viņu pie savām krūtīm. Tieši toreiz es pamanīju, ka bērns kļūst arvien smagāks, un arī viņa skeleta struktūras tekstūra mainās, pārvēršot viņa kājas par kaut ko līdzīgu brieža ragiem.

Sasniedzot pretējo krastu, zēns ar majestātisku brieža kustību atbrīvojās no mana kakla, brīnumainā kārtā pārlēkdams man pār galvu, pirms pieskārās zemei. “Paturi tās kurpes,” viņš man teica, “pasaulē, kurp es dodos, top sapņi un man tās vairs nebūs vajadzīgas.”

Ar kluso un eleganto gaitu, kāda piemīt pašām pieredzējušākajām būtnēm, šis mazais brīnums pazuda krūmājos. Tajā pašā mirklī, sajūtot neparastu smagumu somā, es sapratu šīs dāvanas dāsnumu, jo ar bagātību, ko man dāvāja šo mazo kurpīšu zelta mirdzums, pietiktu, lai liktu pamatus sapņu pilsētai.

Totēms: Kapu svētki

2026
Poliestera sveķi un metāls 

Es sapņoju, ka esmu atbrīvots no cariskās impērijas jūga un meklēju svētvietas, kur gūt tik kāroto labklājību, ko tik ļoti pieprasa tīra sirdsapziņa. Tur es dzirdēju seno svētku mūziku, kurā izdejoja sociālās pārmaiņas, izdzēšot vēsturiskās traumas un ar katru soli raisot smaidu.

Es ilgojos pēc kapsētas mūru svinīgā klusuma, jo to mitro ēnu patvērumā es varētu aprakt ik mazākās nojausmas par mākslas klātbūtni. Es iedomājos sevi kailu un brīvu, ready-made lauka vidū, neredzamu saprāta trauku ieskautu.

Ķēdes

2016
Poliestera sveķi, riteņi

Eksistē formas, kas vēsta par nepārtrauktu izaugsmi, evolūciju un transformāciju. Senatnīgas spirāles, kas stāsta par noslēpumaino līdzsvaru starp iekšējo un ārējo. Eksistē spirāles, kurās vēsture izpaužas kā nepārtraukta tapšana, kas nepazīst apstāšanos, jo tajā norisinās cilvēki un notikumi, kas plūst, nezinot ne taisnīguma, ne miera.

Eksistē rokas, kas ar tādu spēku satvēra savas tagadnes riteņus, ka to riepu protektoru rakstam izdevās iezīmēt patiesus vieduma ceļus.

Eksistē rokas, kas parādās un pazūd, – apburtas rokas, kuras laika ritējums grūž citu pēc citas, pārvēršot to vieduma gaismu mūžīgas piemiņas laikā.

Barometrs

2026
Poliestera sveķi, koks, stikls un metāls 

Liktens bija lēmis manā dzīvē ienākt dzimtas mantojumam, kurā bija kāds priekšmets, kas īpaši izcēlās pārējo vidū: “Tūkstošiem acu ir meklējušas manī atbildes,” paziņoja tā balss, nebaidoties, ka to sadzirdēs. Tiklīdz es tam pieskāros, es sapratu, ka ar šiem vārdiem nav melots, jo tā dzīslās plūstošā savādā dzīvsudraba zilgme nežēlīgi satricināja manu būtību, aizvedot mani uz to vienīgo, brīnumaino vietu, kurā spēj piedzimt vispārdrošākās domas.

“Bez atmosfēras spiediena mērīšanas,” tas man pačukstēja, “manas ārkārtējās spējas sniedzas daudz tālāk; tev tikai jāraugās uz mani ar to tīrību, ko sniedz labestība, lai tu spētu atšifrēt gaisa svaru, kas pārpludina tavu neziņas evaņģēliju.”

Beidzot es sajutu, kā augstā un zemā spiediena maiņas, kas mani tik ļoti mocījušas, izgaist, pārnesot manu dvēseli uz kādu savādu vietu, kur debesīm nav asu šķautņu.

Pietauvošanās

2024
Poliestera sveķi, dzelzs 

Nerunā ar mani par ķēdēm, kad šie kauli jau paši par sevi tādi ir. Runā ar mani par gaismu, par brīvību un par spēku, ko sniedz pieredze. Neuzspied, jo bezspēcīgās padevības pilnais, bāli zaļais rūgtums ir pelnījis tikt padzīts no zemes virsmas.

Apklusinātie

2026
Poliestera sveķi, rāvējslēdzēji

Šķērsojot krastu, dzirdams apzināts “nē”, kas kļūst arvien skaļāks kā atbilde jautājumam, vai pilsēta gatava; tādējādi tā nekad netiks aprakta leģendu upēs.

Ir debesis, kuras kā rāvējslēdzējs atver negaidīts zibens spēriens, vietas, kas atbild kā pērkona dārds, dzirdot noslēpuma čukstus.

Ir debesis, kur baiļu sēkla ir dziļi aprakta plašajās “nekad vairs” nekropolēs; tieši tur neauglīga nelietība izdzēsta no atmiņas, tur neiecietība nodzeltē un nīkuļo, līdz tā nokalst.

Ir apklusinātas balsis, kas deformējušas fanātismu, mēmas otas, kas uzglezno pretējās puses kliedzienus, slepeni kalti, kas triecas pret pārliecības akmeņiem, un stīgas ar cenzūras radītām brūcēm.

Ir noklusinātas pagātnes, kas ir tik pilnas neatklātu stāstu, ka to atklāsmes smagums pārklātu visus Zemes okeānus, neatstājot vietas nevienam tirgotāju kuģim. 

3.stāvs

Lāčplēsis

2024
Poliestera sveķi 

Tev nav jābūt dzimušam no lācenes miesām, jo tajā dienā, kad iemācīsies sadzirdēt pagātni, pa tavām vēnām plūdīs tāda enerģijas straume, kuras pārcilvēcisko spēku spēj nodot vienīgi skaidra izziņa.

Un, lai gan pasaule ir pilna ar kurliem melnajiem bruņiniekiem, kuri kāro mesties divcīņā, tev vairs nekad nebūs bail pieminēt savas mātes dzīvniecisko dabu. Tu arī nebaidīsies piedzīvot pārvērtības, jo viss sadzirdētais mājo tajā noslēpumainajā un nepieejamajā angārā, kuru nav iespējams aizskart un kurā aug dvēseles nemateriālie šķidrumi.

Mieža taka

2025
Poliestera sveķi, koks un metāls 

Atver durvis un ļauj izlīt zaļās cerības ceļam, jo nevainīgās bērnības gājienā mēs atrodam vienīgo reliģiju, kas cilvēkam nepieciešama. Tikai viņi spēj sekot tās dāsnās takas gaismai, ko iezīmējis vecais Miezis.

Lai gan daudzi domā, kad bērnības laikam trūkst vērtību un spēju, īstenība ir pavisam citāda, jo tieši šajā pirmajā dzīves posmā mūsu labestīgā daba ļauj saskatīt to cilvēcību, ko briedums vēlāk sagrauj.

Miezis ir kas vairāk kā leģenda par senu miežu un ražas aizbildņa garu, jo viņa bākas mirdzums dod spēku palikt uz līdzjūtības žēlsirdīgā ceļa. Ārpus viņa zaļganās takas esošais nokrāsojas melnumā, ko sauc par postu.

Sarkofāgs

2026
Poliestera sveķi un marles pārsējs

Ieraugot šīs neogotiskās durvis, es iztēlojos, ka aiz tām atradīšu velvētu seifu, kas glabā pilsētas ievērojamāko uzņēmēju uzkrātās bagātības. Tas izrādījās ļoti tālu no patiesības, jo, šķērsojot slieksni, es atklāju Ēģiptes dārgumu, kas lika maniem kauliem drebēt un brēkt.

Māla trauki, rituālu paletes, alabastra vāzes, kosmētikas krūkas, skarabeji, bronzas dievības un svētie dzīvnieki ieskāva skaistu koka sarkofāgu, kurā guldītais ķermenis tūdaļ man atzinās, ka tam nepieciešama mana palīdzība.

“Kad mani balzamēja un ietina autos,” manas apziņas dziļumos dārdēja tā vārdi, “viņiem pietrūka audekla, lai pilnībā ietītu manu sirdi un pasargātu to no milzīgās mīlestības varenības, ko valdniece tai bija dāvājusi Nīlas krastos.”

“Es gaidīju šo mirkli tūkstošiem gadu,” viņš turpināja man čukstēt. “Viss, kas man no tevis vajadzīgs, ir vēl nedaudz saišu, lai es varētu sasaistīt šīs sievietes bezgalīgo mīlestību, jo bez mēra un žēlastības tā turpina manī augt. Ja spēsi to nosegt, varbūt Anubiss apžēlosies, redzot, ka mūsu jūtu skaidrība ir tik neaptverami bezgalīga un ļauj tai pacelties augstāk par nemirstību.

Tribīne

2018
Poliestera sveķi un metāls

Es aizdodu tev savas kāpnes, lai tu nokļūtu šajos klusuma un atmiņu plašumos. Šeit, šajās noslēpumainajās raktuvēs, kuru sienas aizgājušie laiki iekrāsojuši paradīzes krāsās, tu atklāsi, ka to marmora ādas baltumā nepastāv neviens cits likums kā tikai tas, ko nosaka maigums. Jo, kad ķermenis vēlas būt, šo vēlmi tas izkliedz ar nepārprotamu pārliecību.

4.stāvs

Atklāsme

2026
Poliestera sveķi 

Bez jebkādām gaidām šis muzeja apmeklējums uz visiem laikiem mainīja manu izpratni par dzīvi. To izraisīja divas nelielas gleznas, kuras nejauši uzgāju, klīstot pa muzeja gaiteņiem. Es nespēju to izskaidrot, jo triepieni uz to tumšajiem audekliem nebija īpaši prasmīgi. Tāpēc es sapratu, ka tieši tie bālganie priekšplāni, kurus slāpēja bezgala dziļie melnie toņi, šķita vainīgi pie realitātes graušanas, lai tās vietā man tiktu dāvāta cita dzīve.

Kad kaut kas neizskaidrojams mani satvēra aiz kājām, es ne tikai pamanīju, ka mans ķermenis kopā ar visu galeriju sāk izgaist, bet arī to, ka Zeme pārstāj griezties. Nekad agrāk neko līdzīgu nebiju pieredzējis. Šausmu un saviļņojuma skudriņas, kas skrēja pār muguru, lika man justies reizē iekšpusē un ārpusē, mazam un bezgalīgam vienlaikus; es tās dzirdēju, saodu un gandrīz vai košļāju. Tās aizpūta mani tik tālu, ka es vairs nekad nespēju salikt kopā savas lauskas, jo tās bija aiztraukušās ārpus gaismas ātruma robežām.

Svētā Jāņa mūki

2018
Poliestera sveķi, mušas un papīra kolāža 

Reizi gadā notiek mušu brīnums. Tajā rītā, pavisam negaidīti, tūkstošiem mušu mirstīgās atliekas gandrīz pilnībā noklāja darbnīcas grīdu. Es tā arī neatradu ne cēloni, ne jebkādu izskaidrojumu tam, kāpēc šis notikums vispār norisinājās katru gadu. Taču šis incidents pārstāja mani uztraukt, kad, iekapsulējot dažas no tām, tās spēja atdzīvoties un izstāstīt man savu noslēpumu. “Mēs esam vienīgie kukaiņi,” tās teica, “kas sava mazā izmēra dēļ var iekļūt pa mazo spraugu, ko atstāja divi viduslaiku mūki, kuri izlēma sevi dzīvus iemūrēt sienā. Caur to mēs viņiem piegādājam pārtiku, viņu rakstāmspalvu švīkoņa, kas rodas pierakstot svētrakstus, dod mums skābekli un dvesmu, kas nepieciešama mūsu uzdevumu veikšanai.”

Vitruvijs

2026
Poliestera sveķi 

Es sapņoju, ka esmu starp dzīvniekiem, traukiem un dīvainām porcelāna būtnēm. Es sapņoju, ka esmu kails iepretim mulsinošām, stiklainām acīm, kas izteica to, ko to slēgtās keramikas lūpas nespēja izteikt vārdos.

Mēs tev pateicamies, ka uzdrošinājies šķērsot stikla sienu,

it kā sacīja viens no mazo, nekustīgo figūriņu skatieniem.

Mēs esam pieradušas, ka mūs vēro, bet nekad nav bijusi iespēja uzzināt ko vairāk par jums.

Kaut patiesībā tevi skatot, jūtam zināmu rūgtumu, jo redzam, ka esi neaizsargāts.

Mēs nezinām, kas ir tavs radītājs, bet viņam vajadzētu pabeigt tevi, uzklājot dāsnu labākās glazūras kārtu.

Tad laika atstātās pēdas tevi neskartu tāpat, kā tās neskar mūs, jo tu redzi mūs tagad tieši tādas, kādas no krāsns mūs izņēma gadsimtiem sen.

Porcelāna nostūros

2026
Poliestera sveķi, virve un metāls

Lūdzu, palīdzi man atrast zēnu, kurš izslīdēja no mana klēpja upē – paejot garām, nočukstēja sievietes keramikas figūra. Pēc viņa zaudējuma asaru plūdi izsusināja manas porcelāna vēnas, izplešot manu ķermeni, līdz es paliku šāda.

Palīdzi man viņu atrast, kopā ar mani kliedzot viņa vārdu visā tavas rīkles spēkā, jo tik lielu saldumu nespētu norīt neviena straume. Man jāatgriežas pie tās mātišķības laimes prieka, kas spieda viņu pie sirds.

Palīdzi man, lūdzu. Palīdzi man izkliegt viņa prombūtni ar tādu spēku, lai tavas balss decibeli attīra upes krastu, lai katrs stūris, kakts to sadzirdētu.

Staburadze: klints jaunava

2026
Poliestera sveķi, akmens

Nonākot pie kraujas, es sajutu, ka manas kājas sāk trīsēt, kad no zemes pacēlās čuksts un sāka rāpties pa mani kā gludenākā no čūskām, līdz patvērās manās ausīs. Mani pilnībā pārņēma šermuļi, kad balss sāka čukstēt man ausī šīs vietas stāstu.

“Šī zeme, uz kuras tu tagad stāvi,” tā teica, “ir radīta no skumjāko žēlabu asaru sālīm.

Tie veltīgās gaidīšanas gadi, cerot uz mana mīļotā atgriešanos, man lika saprast, ka šī liktenīgā upe, kurā tu tagad raugies, uz visiem laikiem atņēma man visu, kas dzīvei piešķīra jēgu. Un, pat ja šķietami esmu vien apburta klints, kas spēj izdvest vārdus, es joprojām esmu viskvēlāk iemīlējusies jaunava, kādu tu jelkad būsi saticis. Uzlūko nu šī avota bezgalīgo tecējumu un neļauj sevi piemānīt – tas nav ūdens, kas plūst no tā: tās ir manas asaras, kas cildina mūžīgo mīlestību.” 

Spuldzes

1996
Poliestera sveķi, spuldze un papīra kolāža

Ir ainavas, kas, reiz dzimušas, tā arī nav spējušas aiziet pagātnē. Tās palikušas elpojam ilgstošā tagadnē, it kā pats laiks, to kaisles satraukts un apžilbināts, būtu novērsies. Un ir stāsti, kurus nav lemts izkausēt, jo tie turpina mājot telpās, kur satricinājums uz visiem laikiem iemājojis sastingušās spuldzēs, pārvēršot tās audeklos ar neatgriezenisku, gandrīz ķirurģisku pagātnes pieskārienu.

Laika zagļi

2026
Poliestera sveķi, metāls, koks

Man vajadzēja tikai izšķīdināt sevi, lai iekļūtu pašās laika dzīlēs. Tur es spēju saprast laika netveramo liktens sistolu un diastolu. Tieši tad, pieskaroties tā savādajai svārstveida sirdij, es sāku no tā izvilināt atbildes.

Kamēr tā zobrati čīkstēja starp maniem pirkstiem, stāstot neticamus stāstus par rādītājiem, kas noteikuši vairāku paaudžu dzīves ritmu, tā kariljona ķēdes manā ādā iegravēja visnoslēpumainākos tetovējumus.

Šī pēkšņā nedzīstošā brūce man lika pa īstam izprast vārda “apbrīna” nozīmi, jo caur šo rētu es spēju lasīt un saprast teiksmas, kas aizveda manu ķermeni uz neiedomājamām vietām, notikumus, kas stindzināja asinis un stāvus sacēla matus, dzīvesstāstus, kas apbūra dvēseli, un pat senāko pulksteņu stāstītās leģendas, kuras tie Morzes kodā izzvanīja no tālām pilīm.

Mīļotie

2026
Poliestera sveķi, koks, audekls, eļļa

Tajā tālajā 1855. gada sestdienas vakarā planētas pārstāja griezties, jo bija iemācījušās dejot. Tā bija diena, kad es sapratu, ka dzīve kļūst neizmērojami bagātāka, jo neskaitāmo viesu vidū, kas bija ieradušies uz šīm Venēcijas renesanses pils atklāšanas svinībām, liktenis bija lēmis man ieraudzīt šo sievieti. Man nerūpēja pārmērīgais aukstums, kas bija iesūcies katrā ēkas stūrī, man nevajadzēja papildus spozmi apdzisušajām svecēm, jo viņas skatiena medainais mirdzums sekundes desmitdaļas mirklī spēja aizvest manu dvēseli pretī neaprakstāmai, viņpasaulīgai gaismai.

Mēs abi sapratām, ka no tā brīža nekas un neviens vairs nekad nespēs mūs šķirt, un, lai gan gadiem ritot, nelietīgajai tuberkulozei izdevās atraut mani no viņas klātbūtnes, tai nekad neizdevās atņemt to diženumu, ko viņa bija dāvājusi manai sirdij.

Šodien, kā katrā gadadienā, es noņemu tavu portretu un novietoju to sev pretī uz šūpuļkrēsla, lai varētu skatīties tev acīs, klusi čukstot tev dzeju, kas reiz mums lika trīsēt; pēkšņs nopūtas vilnis sastindzināja manu dvēseli, pirmo reizi sajūtot, ka zaudējuma smagums radījis telpu ķermenī; tur sāpes iznīcinājušas jebkādu klusumu.

Akrobāti

2026
Poliestera sveķi, kokvilna

Nav tāda vecuma, ne nāves, kas spētu mūs pieveikt, jo starp vēstures svaru kausiem mums izdevās novilkt virves un savīt tās ar tagadni.

Nē, mums nav bail no kritiena, jo tavā skatienā mīt līdzsvara kārts, kas pasargā mūs no bojāejas.

Spēlēsimies ar pagātnes virvēm; tie bijām mēs, vēl ilgi pirms tavas dzimšanas, kas prata burvju mākslu, kuras patiesības smagums šodien redzams tev priekšā uz šīm sienām. Un nē, tie nav tikai krāsu triepieni, tās ir atmiņas. Tās nav nevainīgas eļļas pēdas uz neredzamiem audekliem – tās ir daudz, daudz kas vairāk.

Nebaidies, tagad Ieklausies čukstos, kas mīt šajās gleznās; iespējams, tu sadzirdēsi esības kliedzienu, kas tik līdzīgs tev pašam, un tas uzlūkos tavu dvēseli, satricinot līdz kauliem.

Santísima

2017
Poliestera sveķi

Dažas gleznas izmantoja nakts klusumu, lai to garlaikotās un sevī iegrimušās krāsas varētu nokāpt no audekla un doties pastaigā. Uz mirkli dzeltenie toņi piesarka, pirmo reizi sastopoties ar neiedomājami violeto, ar kuru tie gadsimtiem ilgi bija dzīvojuši blakus, pat nenojaušot par to eksistenci. Zaļganie pigmenti nespēja noticēt, ka ir brūnie, kurus, asins sarkanu pieskārienu glāstītus, bija sāpīgi pat uzlūkot.

Kad vairāki zilganie pigmenti, nakts zilgmes savaldzināti, mēģināja izbēgt pa logiem, gleznotāja viedā roka savilka savu krāsu pavedienus, tiem sakot: “Nemēģiniet aizbēgt ne no šī audekla, ne paletes, jo kopā jūs veidojat skaistu stāstu; katra par sevi jūs neesat nekas vairāk kā skumji un aizmirsti eļļas pilieni.”

Sandvikas noslēpums

2026
Poliestera sveķi un mākslīgais sniegs

Es šķērsoju tuksnešus, robežas un ziemas, meklējot atbildi, ko mana pēdējā laulība savā dvēselē bija nēsājusi gadiem ilgi. Nekad nebūtu iedomājies, ka tieši šajā mazajā ziemeļu pilsētiņā, spēku izsīkumā sabrūkot uz tās mīkstās, baltās sniega segas, es atklāšu atslēgu, kas kliedēs visas manas šaubas.

“Pirmajā purpura krāsas koka mājā, ko ieraudzīsi, pārejot tiltu,” čukstēja sniegs, kas apņēma un apklāja visu manu ķermeni, “tu atradīsi cilvēku, kurš jums abiem radījis tik daudz bezmiega naktis. Tur dzīvo jūsu sestais audžudēls. Ej un apraugi viņu, un, atgriezies, pasaki savai mīļotajai Alisei, ka viņas atvase salu nepazīst, jo viņa auglīgā sēkla ir radījusi vienu no laimīgākajām ģimenēm Norvēģijā.”

Sargs

2026
Poliestera sveķi 

Tavas baltās ādas marmorā es atradu tieši to patvērumu, kas bija vajadzīgs manai vēl nepilnīgajai dvēselei. Kad es izdzirdēju noslēpumainu skrabināšanos atvilktnē, kurā glabāju Tevis dāvinātos pirkstus, notika brīnums – to atverot, kāda sīciņa kļava man veltīja pašu skaistāko skatienu, kādu vien daba spēj radīt.