In memoriam. Miervaldis Polis (23.07.1948.–21.02.2026.)

21. februāra rīts atnesa smagu un skumju vēsti – mūžībā devies Miervaldis Polis, viena no spilgtākajām un konceptuāli nozīmīgākajām personībām latviešu laikmetīgajā mākslā. Gleznotājs, performanču meistars, domātājs, provokators un estēts, mistifikators, filozofētājs un dzīves mākslinieks, kura radošā klātbūtne vairāku gadu desmitu garumā neatlaidīgi izaicināja skatītāja uztveri un paplašināja mākslas robežas.

Latvijas mākslas dzīvē Miervaldis Polis pārliecinoši ienāca 20. gadsimta septiņdesmitajos gados. Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas Monumentālās glezniecības darbnīcas absolvēšanas (1975) viņš jau drīz kļuva par vienu no sava laika novatoriem. Par leģendāru notikumu Latvijas mākslas vēsturē kļuva 1974. gadā kopā ar gleznotāju un dzīvesbiedri Līgu Purmali Rīgas Centrālā poligrāfiķu kluba Fotokluba “Rīga” telpās sarīkotā izstāde, kurā eksponētie darbi uzskatāmi par pirmajiem fotoreālisma paraugiem mūsu mākslā.

Visā turpmākajā radošajā praksē Miervaldis Polis saglabāja dziļu un neatlaidīgu interesi par realitātes uztveres un atspoguļošanas daudzveidību. Lai arī atsevišķos periodos viņš pievērsās glezniecībai no dabas vai brīvai kompozīciju sacerei, viņa daiļradē dominēja darbs ar jau esošu attēlu kā realitātes starpnieku. Ar apbrīnojamu tehnisko meistarību mākslinieks savās klusajās dabās – ar grāmatām, pastkartēm, fotogrāfijām un avīžu izgriezumiem – radīja pārliecinošu optisku ilūziju par priekšmetu materialitāti un fizisko klātbūtni. Pakāpeniski par centrālo žanru Poļa daiļradē kļuva portrets: daudzskaitlīgie pašportreti, tuvinieku, kultūras un sabiedrības darbinieku attēlojumi, kā arī nozīmīgi pasūtījuma portreti veidoja savdabīgu laikmeta seju galeriju.

20. gadsimta astoņdesmitajos gados aizsākās eksperimenti īpašā Miervalža Poļa darbības laukā – performancēs, kuras pats mākslinieks dēvēja par “spontāno” jeb “fantomu teātri”. Plašu atpazīstamību ieguva 1986. gadā dibinātais “Ego centrs” un 1987. gadā radītais Bronzas cilvēka tēls. Šīs akcijas gandrīz vienmēr norisinājās atvērtā publiskā telpā, provocējot nejaušo skatītāju un veidojot tiešu, bieži neparedzamu dialogu starp mākslu un ikdienu.

Miervalža Poļa radošās intereses centrā vienmēr bijusi realitātes radīšana, pārradīšana un apšaubīšana. Šī nemitīgā refleksija ļāva viņa darbos atklāties spēles elementiem – intelektuāliem, ironiskiem un reizē dziļi filozofiskiem. Šajā ziņā mākslinieka domāšana organiski sasaucas ar viņa īpaši cienīto Viljamu Šekspīru – gan skatījumā uz pasauli kā skatuvi, gan pēdējos desmit dzīves gadus veltot Šekspīra lugas “Hamlets” tulkojumam, kas elegantā noformējumā tika izdots pagājušajā gadā.

Īpaši nozīmīga sadarbība Miervaldim Polim bija ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju 2016. gadā, kad pēc rekonstrukcijas, atverot muzeja galveno vēsturisko ēku, tieši viņa darbu izstāde “Ilūzija kā īstenība” kļuva par pirmo vērienīgo notikumu. Šī retrospekcija sniedza plašu un koncentrētu ieskatu mākslinieka daiļradē, atklājot gan tās konceptuālo dziļumu, gan radošo konsekvenci.

Savā nepārtrauktajā dialogā ar sevi un skatītāju Miervaldis Polis īstenoja, iespējams, augstāko performanci – dzīvi kā spēli. Šodien varam ar pārliecību teikt, ka viņa radošais mantojums, kas ir vienlaikus laikmeta liecība un tā aktīvs veidotājs, ievērojami pārdzīvos savu autoru un turpinās dzīvot izstāžu praksē, pētniecībā un skatītāju pieredzē. Viņš ir un paliks par leģendāru personību Latvijas mākslā.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību mākslinieka tuviniekiem, draugiem un viņa daiļrades cienītājiem.

Lai gaiša un mierpilna gaita mūžībā.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vārdā
Direktore Māra Lāce