Latvijas Nacionālais mākslas muzejs

Raimonds Staprāns. Klusuma arhitektūra

No 2026. gada 15. augusta līdz 2027. gada 17. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva zālēs (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) būs skatāma izstāde “Raimonds Staprāns. Klusuma arhitektūra”. Izstāde tiek rīkota, pieminot izcilā latviešu trimdas mākslinieka – dramaturga un gleznotāja Raimonda Staprāna (1926–2026) simtgadi.

Trimdas mākslas rašanās cēlonis ir Otrā pasaules kara iznākums, kas izraisīja tautu migrācijas vilni. Baltijā – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā – simtiem tūkstošu pilsoņu, glābjoties no frontes un karadarbības tuvošanās un gaidāmās Sarkanās armijas atkārtotas okupācijas, pieņēma lēmumu doties bēgļu gaitās uz Rietumiem. Cilvēki bēga no boļševiku terora un deportācijām, kādas jau bija pieredzētas 1941. gadā.

Bēgļu vidū bija arī Raimonda Staprāna ģimene, kura jau bija piedzīvojusi Ulmaņa apvērsumu, pirmo padomju okupāciju, pēc tam vācu okupāciju un izjutusi visu šo politisko pārmaiņu laiku nedrošību. Tēvs — ķirurgs, sociāldemokrāts, Rīgas domnieks, un māte — vācu filoloģijas maģistre, literatūras skolotāja, ar mīlestību uz dzeju un mākslu — neapšaubāmi atstāja iespaidu uz nākamā mākslinieka personības veidošanos. Vācijas bēgļu laikā Raimonds Staprāns pabeidza skolu Ēbenveilerā, tad mācījās Eslingenes latviešu mākslas skolā. 1947. gadā ģimene ieceļoja Amerikas Savienotajās Valstīs un apmetās uz dzīvi Sēlemā, Oregonā. Vašingtonas universitātē Sietlā Staprāns sāka studēt glezniecību un drāmu (1948–1952), un par mākslas maģistru kļuva abstraktā ekspresionisma ligzdā — Kalifornijas Universitātē Bērklijā (1952–1954). Amerikas Savienoto Valstu Rietumkrasta intelektuālā vide būtiski ietekmēja viņa māksliniecisko attīstību. Staprāns nenodala abstraktu glezniecību no tēlojošas glezniecības; viņu saista vienkārša, nepārblīvēta un izsvērta kompozīcija, nospriegoti saulaino un ēnaino laukumu sastatījumi un niansētas tonālās attiecības. Lai arī Staprāns savā glezniecībā izvēlējās priekšmetus un ainavas tēlojošu paņēmienu, viņa mākslā noteicošā vienmēr bijusi mākslas autonomijas ideja: viņa darbi nav par stāstu vai ilustrāciju, bet gan par krāsu un kompozīciju. Staprāna glezniecība sakņojas mākslas-mākslai uzskatā. Gluži tāpat kā 19. gadsimta l’art pour l’art ieviesējiem, viņam tuva ideja, ka mākslai nav jābūt pakļautai morālei, politikai vai didaktikai, bet gan jāpastāv pašas dēļ — kā tīrai estētiskai vērtībai. Raimonds Staprāns sacījis: “Nekādas vispārējas sociālas ideoloģijas man nav, es negribu pasauli uzlabot, idejas ir simtprocentīgi gleznieciskas. Svarīga ir tikai pati glezna.” Staprāna daiļrades pētnieks Pols Karlstrems (Paul J. Karlstrom) mākslinieka stilam devis apzīmējumu — abstraktais reālisms. Viņa māksla attiecināma uz Kalifornijas līča piekrastes (Bay Area Painting) figuratīvo skolu.

Izstādei Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir izvēlētas sešpadsmit Raimonda Staprāna gleznas. Tās Latvijā līdz šim nekad nav tikušas izstādītas, un tās uz Rīgu ceļo no mākslinieka darbnīcas Sanfrancisko, kur viņš gleznoja ikkatru sava mūža dienu. Izstādē skatītājs varēs ielūkoties mākslinieka daiļrades attīstībā un tās pārmaiņās — no pašām agrīnākajām kompozīcijām, kas radītas 20. gadsimta 50. gados, līdz pat viņa mūžā pēdējiem uzgleznotajiem darbiem.

Savas daiļrades sākumā Staprāns gleznoja biezām faktūrām abstraktas un figuratīvas piekrastes ainavu kompozīcijas okera, melnu, tumši sarkanu un pelēku ģeometrizētu laukumu attiecībās. Sešdesmitajos gados darbi tika attīrīti no sižeta — tajos nav priekšmetu, ir tikai viens līdz četri krāsu toņi; tās ir gandrīz abstraktas, tomēr to uzbūve balstās ainaviskā skatījumā: saglabāta horizonta līnija un plakņu kārtojums atgādina priekšmetisku apkārtni. Septiņdesmitajos gados Staprāna glezniecībā parādījās ekspresīvi gleznotas dramatiskas figūras — dusmīgi putni, sieviešu akti, galvu kompozīcijas. Astoņdesmito gadu vidū Staprāna glezniecība ievērojami mainījās; tajā ienāca popārtiskas klusās dabas. Viņš gleznoja krāsu bundžas, šķīdinātāju pudeles, glāzē iemērktas otas, galdus, krēslus, apelsīnu kastes, augļus — pavisam vienkāršas mājās atrodamas lietas. Priekšmetu kontūras kļuva precīzas, plakņu izvietojums rūpīgi konstruēts, krāsas intensīvas, audekla virsmas apstrāde gluda. Arī Kalifornijas piekrastes ainava — saules apspīdētas laivu piestātnes, okeāna ūdens līdzenā virsma, kārtīgi pļauti mauriņi, tenisa laukumi, vientuļas ēkas — kļuva par Staprāna gleznu ģeometriju. Šo gleznu arhitektūra būvēta pēc abstraktā ekspresionisma principiem, kur krāsu plaknes ir galvenais izteiksmes līdzeklis. Krāsas ekspansija gleznas ir iekšēji nospriegojusi un novedusi līdz dziļam izteiksmīgumam. Raimonda Staprāna māksla ir intelektuāla glezniecības valoda. Viņa gleznas iemieso krāsu skaidrību, gaismu, stingri arhitektonisku uzbūvi un klusumu. Viņa klusums ir klusums, kas runā.

Latvijas sabiedrībā Raimonds Staprāns ir labi pazīstams arī kā lugu rakstnieks. Latviešu valodā viņš sarakstījis deviņas lugas — “Sasalšana” (1980), “Briedis-Peterss” (1992), “Gūsteknis pilī” (1998), “Anšlavs un Veronika” (2000), “Dr. Paula Kalniņa tiesāšana” (2006) un citas, bet lielāko popularitāti iemantoja “Četras dienas jūnijā” (1989).

Teksts: Elita Ansone