Izstādes teksti digitāli

Izstādē “Līga Purmale. Pagājušo prieku dārzs”

Izstāde “Līga Purmale. Pagājušo prieku dārzs” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apkopo mākslinieces radošo veikumu pusgadsimta periodā – no agrīnām fotoreālisma kompozīcijām līdz pat šogad tapušiem jaundarbiem. 

Līga Purmale (1948) ir izcila latviešu gleznotāja, kuras daiļradē vērojama nemitīga formāla un tematiska attīstība. Kopš agras bērnības viņa daudz laika pavadījusi lasot un zīmējot, tādēļ 1961. gadā sāka mācīties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un 1969. gadā iestājās Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā (tagad – Latvijas Mākslas akadēmija) Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā gleznotāja Induļa Zariņa (1929–1997) vadībā.  

Jau studiju gados Līga Purmale savu vārdu pieteica skaļi un nepārprotami. 1974. gadā kopā ar studiju un dzīvesbiedru mākslinieku Miervaldi Poli (1948) noorganizēja pirmo kopizstādi Rīgas centrālajā Poligrāfiķu klubā fotokluba “Rīga” telpās. Abi mākslinieki pirmo reizi plašākai publikai prezentēja savus fotoreālisma stilā gleznotos darbus, kļūstot par šīs tendences aizsācējiem Latvijā.  

Savas karjeras laikā māksliniece ir nemitīgi attīstījusies un mainījusi radošo pieeju – it kā viņa mēģinātu pārvarēt noteiktu sarežģītības līmeni, nostrādājot esošo līdz perfekcijai un tālāk jau strādājot ar kaut ko jaunu. Viņa sāka, eksperimentējot ar diapozitīvu filmiņu gleznošanu un izstrādājot savu fotoreālisma pieeju. Tad Līga Purmale sāka gleznot realitātes tuvplānus – interjera detaļas un dārza stūrus. Nostrādājot līdz perfekcijai galda fragmentu vai krēsla malu, mākslinieces skatiens sāka attālināties un viņa pievērsās ainavas glezniecībai. Šajās ainavās māksliniecei izdevās notver miglu, tā it kā tā būtu sataustāma matērija. Bet viņa pie šīs tēmas neaizkavējās pārāk ilgi. Ar laiku gleznas kļuva tukšākas un gaišākas, savukārt miglas biezākas, atstājot vairs tikai mazliet saskatāmas ainavas aprises, pietuvojoties zināmai abstrakcijai. Un pēkšņi gleznās tika tverta pilsēta ar tās steigu, troksni, cilvēkiem, mašīnām, kafejnīcām, reklāmām un neona gaismām. Gleznotāja fiksēja nejaušus mirkļus un garāmgājējus urbānā vidē. Savukārt pilsētas dokumentēšanu nomainīja personisko atmiņu caurskatīšana. Caur savas ģimenes prizmu autore aplūkoja Latvijas vēstures notikumus no 20. gadsimta sākuma līdz 1975. gadam, kad viņa uzsāka profesionālo karjeru. Iedvesmu darbiem Purmale smēlusies personīgajās atmiņās, ģimenes fotoalbumos, mājas bibliotēkas grāmatās un atlasītās, savam laikam raksturīgās preses fotogrāfijās. Vēlāk māksliniece uz brīdi atkal atgriezās pie dabas un gleznoja dārzā redzamos tuvplānus, atspulgus un gaismu spēles – koku lapotnes, ziedus un ogas no kukaiņa perspektīvas. 

Līga Purmale savas karjeras laikā ir paveikusi daudz. Viņai ir bijušas vairāk nekā 30 personālizstādes, un autore piedalījusies neskaitāmās grupu izstādēs. 2009. gadā darbs "Saturday night movie" tika izsolīts starptautiskā izsoļu nama Sotheby`s izsolē Londonā. Lai gan mākslinieces galvenā radošās darbības joma ir glezniecība, viņa ir veidojusi arī scenogrāfiju Pētera Čaikovska baletam “Gulbju ezers” (2002) un Ādolfa Adāna baletam “Korsārs” (2003) Latvijas Nacionālajā operā. Līgas Purmales darbi atrodas mākslas muzejos un privātkolekcijās Latvijā un ārzemēs. Savukārt viņas daiļrade ir pieminēta vairāk nekā 553 drukāto mediju publikācijās, un mākslas vēsturnieki, pētnieki un kuratori kā Inese Riņķe, Elita Ansone, Vilnis Vējš un citi ir ieguldījuši vērienīgu darbu, pētot un aprakstot Līgas Purmales daiļradi dažādos periodos.  

Mākslas kritiķis un kurators Vilnis Vējš katalogā “Redzamā pasaule” (2004) raksturo Līgas Purmales daiļradi: “Purmale ir viena – viņa nepārstāv nekādu grupu, viņas mākslu nevar bez būtiskiem zaudējumiem iekļaut noteikta virziena rāmjos, tajā grūti saskatīt tradīciju ietekmi, un viņai tikpat kā nav sekotāju.” Purmale ir kā laikmeta lieciniece, dokumentētāja, vērotāja, kura tver nenotveramo – laiku, cenšoties iemūžināt vairs neeksistējošas ainavas un cilvēka eksistenci.  

Izstādes “Līga Purmale. Pagājušo prieku dārzs” veidotāji aicina gleznotājas darbus skatīties lēnām, pieiet tuvāk, vērot detaļas un sajust mākslas darbos radīto noskaņu. Līga Purmale ir unikāla māksliniece, kuras darbi ir skatāmi vairākos līmeņos un interpretējami individuāli. Bieži vien darbos ir atrodams kāds noslēpums –  mākslinieces paraksts vai kāda miniatūra detaļa visnegaidītākajās vietās. Izstādes izglītības programma aktualizēs mākslas lēno skatīšanos, izstādē piedāvājot arī nesteidzīga mākslas vērojuma kārtītes. Katrā kartītē ir uzvedinoši jautājumi – gan par konkrētu darbu, gan arī citiem darbiem izstādē.  

Tematiski izstāde ir sadalīta sešās sadaļās, kurās ieskicēti mākslinieces dažādi radošie periodi. Lai izstādi padarītu piekļūstamāku plašākai auditorijai, visi teksti ir nodrošināti arī audio ceļvedī, zīmju valodā un Braila rakstā. Katrā periodā vienai gleznai ir izveidots arī detalizēts audio apraksts, lai ikvienam, tai skaitā cilvēkiem ar redzes traucējumiem, palīdzētu pilnvērtīgāk uztvert mākslas darbus. Teksti zīmju valodā un audio apraksti ir atrodami izstādes LNMM mājaslapā, skenējot šo QR kodu un sadaļu aprakstu QR kodi atrodami uz konkrētu mākslas darbu etiķetēm.

Izstādes kuratore Agnese Zviedre

Fotoreālisma periods  

Jau studiju gados Līgu Purmali nesaistīja tobrīd glezniecībā dominējošais t.s. “skarbais stils” – deformētas un neproporcionālas kompozīcijas, vienkāršākas un nosacītākas formas, uzsvērts ritms, krāsas un faktūras izcēlums glezniecībā. Māksliniece izvēlējās iet citu ceļu. Viņas darbos nebija vietas nejaušiem krāsu uzplūdiem vai ekspresīvām izjūtām. Tā vietā viņa meklēja fotogrāfiskas precizitātes skaistumu, cenšoties glezniecībā radīt attēlus, kas būtu tuvāki reālajai dzīvei. Šajā periodā Purmales darbi izcēlās ar īpašu tehniku – māksliniece gleznoja realitāti ar fotonegatīvu un krāsu solarizācijas efektiem. Viņas gleznas ir kā caur fotoobjektīvu uzņemti nejauši mirkļi, bet tie nav sastinguši, krāsu intensitāte rada kustības iespaidu. Darbos nebija pārspīlētas emocijas vai simbolisma – viņa izcēla ikdienišķos brīžus, kas bija iemūžināti ar vienkāršu fotogrāfisku precizitāti.  

Realitāte tuvplānā   

Pēc fotoreālisma perioda (1973–1976) Līga Purmale glezno dabā un dokumentē vidi sev apkārt. Tie ir apkārtējās vides tuvplāni – interjera elementi un dārza fragmenti. Šajos darbos ar maksimālu jūtīgumu māksliniece pēta materiālo pasauli, augus, diennakts laikus un gadalaikus. Darbi ataino it kā atturīgus, bet emocionāli vērīgus nejauši ierāmētus skatus, kas vienlaikus tiecas uz realitātes dokumentāciju un intimitāti. Zināmā mērā viņa pievērš uzmanību ikdienas priekšmetu nozīmei mūsu dzīvē. Ja fotoreālisma periodā mākslas darbu centrā galvenokārt ir cilvēks, tad, tverot realitātes tuvplānus, cilvēks paliek aizkadrā. Tā klātbūtne ir nojaušama, bet cilvēks nav centrāls. 

Ainavas miglā  

20. gadsimta 80. gadu sākumā Līga Purmale pievēršas ainavas glezniecībai, atsakoties no perfekcionistiskiem tuvplāniem. Viņa cenšas attēlot visu tieši tā, kā tas ir. Šajā periodā māksliniece glezno viņai raksturīgās miglas ainavas un iemūžina gan cilvēka neskartās dabas ainavas (kā gleznā “Pēc vētras”, kas zināmā mērā ir līdzīga latviešu gleznotāja Jūlija Federa (1838–1909) gleznai ar tādu pašu nosaukumu), gan arī ainavas ar laikmeta cilvēka un viņa tehnoloģisko rīku klātbūtni, lai gan cilvēks ir redzams tikai kā miniatūrs siluets. Atmetot visu lieko, ar laiku ainava kļuva tukšāka, gaišāka un nosacītāka. Minētā pieeja sasniedza kulmināciju 90. gadu sākumā, kad migla dominē, un gleznās redzamas vairs tikai vājas ainavu aprises. Šajos darbos māksliniece mēģina radīt atmosfēru, lai gleznā būtu sajūtams gaiss. 

Urbānā ainava 

1990. gados Līgas Purmales darbos no jauna parādās fotogrāfiski fiksēti realitātes fragmenti, kas parāda pilsētas dzīvi, tās vidi un ritmu – kafejnīcas, pilsētas satiksmi, nejaušus garāmgājējus, subkultūru pārstāvjus, tango dejotājus, bokserus un grafiti māksliniekus. Gleznu varoņi nepozē, tie ir kā nejauši iemūžināti dokumentālā fotogrāfijā. Gleznu sērijā “CITY TOUR” (2009) māksliniece portretē pilsētas dzīvi, it kā tā būtu mirklī tverta, fotografējot no tūristu autobusa loga. Šajā gleznu ciklā koncentrēti atspoguļots mākslinieces skats uz mūsdienu pilsētu un tai raksturīgajiem simboliem. Darbā spilgti iezīmējās arī pilsētvidē un sabiedrībā esošie kontrasti, starp slavenību reprezentācijām un cilvēku reālajām dzīvēm, kā arī starp vēsturiskiem notikumiem, to pieminēšanas/atcerēšanās kultūru un mūsdienu iespējām. Māksliniece atspoguļo mūsdienu sabiedrības sarežģīto un daudzslāņaino dabu. Tā ir sava veida spriedze starp personisko un kolektīvo, vēsturisko un mūsdienīgo. 

Sestdienas vakara kino 

Neliela izmēra gleznu sērijā "Sestdienas vakara kino" māksliniece aktualizē jautājumu par masu mediju un televīzijas nozīmi un ietekmi mūsdienu sabiedrībā. Lai gan mākslas darbi tapuši periodā no 1999. gada līdz 2005. gadam, gleznās parādās arī mūsu laikmetam aktuāla informācija un personāži, piemēram, atpazīstami valstu līderi, sporta pārraides, militārās parādes, TV dīvas u.c. Lai gan gleznās redzamie tēli, piemēram, bijušais ASV prezidents Džordžs V. Bušs, šobrīd ir divdesmit gadus veca vēsture, tēmas gleznās sasaucas ar mūsdienās aktuālo informācijas pieejamības un sociālo mediju patēriņa straujo pieaugumu, ko arvien biežāk izmanto, lai manipulētu ar informāciju un attēliem ļaunprātīgos nolūkos.  

 Atmiņu atskats  

2012. gadā radītajā darbu sērijā “Flashback” jeb “Atskats” Līga Purmale atgriežas pie fotoreālisma principiem. Caur savas ģimenes prizmu autore aplūko Latvijas vēstures notikumus no 20. gadsimta sākuma līdz 1975. gadam, kad viņa uzsāka profesionālo karjeru. Iedvesmu darbiem Purmale smēlusies personīgajās atmiņās, ģimenes fotoalbumos, mājas bibliotēkas grāmatās (kurās bērnībā Līga zīmējusi uz lapu malām) un atlasītās, savam laikam raksturīgās preses fotogrāfijās. Šī piesātinātā gleznu sērija savieno pagātni un tagadni. Caur savu personīgo pieredzi māksliniece gan tematiski, gan arī formāli glezno dažādos periodos viņai raksturīgā stilistikā. Gleznās ir būtiski pievērst uzmanību gan tiem tekstiem, kas kalpo kā uzraksti, gan tiem, kas drīzāk ir detaļas, jo tie var norādīt uz mākslinieces izvēlēto atmiņu laiku un vietu. 

Izstādes komanda: 

Kuratore: Agnese Zviedre 
Izglītības programmas kuratore: Elza Ēķe 
Tekstu redaktore: Laura Brokāne 
Izstādes grafiskais dizains: Anna Ceipe 
Projekta vadītājas: Agnese Zviedre, Katrīna Vastlāve 
Izstādes komunikācija: Luīze Mizga

Sadarbības partneri: 

Latvijas Mākslinieku savienības muzejs 
Zuzānu kolekcija, Mākslas centrs "Zuzeum"
Rīgas galerija 
Latvijas Neredzīgo bibliotēka 
Latvijas Nedzirdīgo savienība 
Jolanta Znotiņa, Edgars Celmiņš, Laura Zeltiņa