In Memoriam. Edīte Pauls-Vīgnere (1939-2025)
2025. gada 23. februārī mūžībā devusies leģendārā latviešu tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere.
Gleznotāja Džemma Skulme savulaik rakstīja: “Latvijas kultūrā Edīte Vīgnere ir lielums. Viņa jau ar saviem pirmajiem darbiem tekstilmākslā pateica savu, iezīmēja īpašu, atšķirīgu rokrakstu un kļuva, – varu droši teikt uz ilgiem gadiem pārāka. Esmu gleznotāja – es raugos uz Edītes Vīgneres tekstilijām kā visaugstākajiem mākslas sasniegumiem. (…) Viņas neizsīkstošā izdoma rada skatītājā to dziļo Lielās Mākslas saviļņojumu, ko mēs izjūtam un par ko priecājamies.”
Tekstilmāksla 20. gadsimta vidū pasaulē ieguva jaunu vērienu, līdztekus monumentālai glezniecībai tās virsuzdevums bija atdzīvināt lakoniskos betonā un stiklā radītos modernisma interjerus. Par tekstilmākslas lomu sabiedriskos interjeros tika domāts arī Latvijā. Pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas absolvēšanas (1962) jaunā talantīgā modes dizainere Edīte izvēlējās turpināt studēt tieši šajā mākslas nodaļā, kuras vadītājs Rūdolfs Heimrāts neiegrožoja, bet atbalstīja savu studentu radošās ieceres, mudināja viņus piedalīties izstādēs. Tas bija visa jaunā sākums, kas ļoti iedvesmoja. Tieši tekstila materiālu, pateicoties tā plastiskumam, krāsainībai un faktūru daudzveidībai viņa izjuta kā savējo. Starp profesora Rūdolfa Heimrāta talantīgo audzēkņu darbiem spoži uzmirdzēja Edītes Pauls–Vīgneres kompozīcijas.
20. gadsimta 60. gadu beigas un 70. gadi ir laiks, kad visā pilnībā uzplaukst mākslinieces talants. Ar fanātisku aizrautību un pārsteidzošām darba spējām top pārdrošas lielformāta kompozīcijas, katra formā, materiālos un krāsās pilnīga atšķirīga, bet tikai viņas pasaules redzējumam raksturīga – “Kosmoss” (1969), “Zaļā zeme” (1970), “Mūži I-III” (1972), “Raža” (1972), “Sējas laiks” (1973). “Ceļojuma piezīmes I-III” (1974), Lējums” (1975), “Rīga” (1976), “Kafijas kantāte I-IV” (1976), “Korida” (1978), “Visums I-III” (1978) u.c.
Edīte Pauls–Vīgnere visu sevi ziedo radošajam darbam, pati krāso dzijas un strādā sava tēva speciāli izveidotajās lielformāta darbiem pielāgotajās stellēs. Māksliniece neveido kartonus savām kompozīcijām, līdzīgi, kā viņas brālis komponists Raimonds Pauls viņa improvizē, tikai Edītes instruments ir nevis klavieres, bet stelles un krāsainie dzīpari. Var teikt, ka māksliniecei vienmēr ir piemitusi absolūtā krāsu redze un īpaša jūtība pret tekstilmateriālu, vienā darbā viņa spēj apvienot visneparastākās krāsas, dažādas šķiedras, katrai tēmai atrast savu krāsu un faktūru “melodiju”.
21. gadsimta tekstilmāksla turpina paplašināt savu iespēju robežas ne tikai telpiskās kompozīcijās, bet arī eksperimentālos materiālos un tehnoloģijās, tā ir iekarojusi savu vietu laikmetīgās konceptuālās mākslas apritē. Edītes Pauls–Vīgneres daiļradē šīs radošā transformācija notika pārsteidzoši organiski, viņas eksperimentētājas gars ar lielu entuziasmu atklāj jaunos sintētiskos materiālus un dažādas rokdarbu tehnikas, saglabājot tikai sev raksturīgāko krāsu maģiju, faktūru daudzveidību, materiāla vieliskumu un margināli poētisko noskaņu.
2023. gadā māksliniece par tekstilmākslai veltītā mūža sasniegumiem, vienmēr esot arī neremdināmai novatorei un sava radošā ceļa gājējai, saņēma “Purvīša balvu”. Mēs lepojamies, ka muzeja krājumā varam saglabāt mākslinieces izcilākos darbus kā liecību talanta spēkam un nacionālo vērtību izpratnei.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs dziļā cieņā un sērās izsaka visdziļāko līdzjūtību Edītes Pauls – Vīgneres tuviniekiem un talanta cienītājiem no viņas uz mūžu atvadoties.
Inese Baranovska
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja
