Izstādes teksti digitāli
Anotācija
Sniegs kūst un
ciemats pārpilns
bērnu
Kobajaši Issa
(1763–1828)
Sniegs kūst. Japānas māksla
Pavasaris Japānas kultūrā apvieno dabas ritmu, cilvēka dzīves ciklu un estētisko pasaules uztveri vienotā, simboliski piesātinātā pieredzē. Tas iezīmē robežu starp veco un jauno gan dabā, gan cilvēka dzīvē un kļūst par būtisku sākuma punktu pārmaiņām. Japāņu estētikā pavasaris ir saistīts ar izpratni par skaistuma īslaicīgumu, ko raksturo jēdziens mono no avare. Ķiršu, plūmju un citu pavasara ziedu plaukums tiek simboliski interpretēts kā skaistuma kulminācija tieši tā nepastāvības dēļ, mudinot uz līdzpārdzīvojumu un apzinātu mirkļa notveršanu. Pavasaris nav tikai dabā, cilvēki to kopīgi izdzīvo.
Vienlaikus pavasaris Japānā ir rituālu laiks. Tādas tradīcijas kā hanami, sezonālie svētki un reliģiskie rituāli pulcējuši cilvēkus vienotā telpā un laikā jau vairāk nekā tūkstoš gadu. Šī kolektīvā pieredze atspoguļojas gan teātrī, gan vizuālajā mākslā, kur pavasaris iezīmējas nevis tikai kā dekoratīvs fons, bet kā jēgpilns princips, kas veido tēlainību, kompozīciju un skatītāja emocionālo tvērumu.
Izstādē apskatāmi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Japānas mākslas kolekcijas darbi – krāsainie kokgriezumi ukijo-e, lakas darinājumi, porcelāna un keramikas priekšmeti, kas dažādos veidos attēlo šo Japānai tik nozīmīgo gadalaiku.
Izstādes kuratore: Kristīne Milere
Grafiskais dizains: Kristīne Jansone
Kolekcijas sagatavošana eksponēšanai: Zane Lūse, Una Kastanovska, Baiba Uburģe, Mare Heimrāte-Patačīni, Arvils Vilkaušs
Izstādes uzbūve: Emīls Eduards Murziņš, Kārlis Verners Baumanis
Izstādes komunikācija: Katrīna Ģelze
Izglītības programma: Anna Roze, Kristīne Graudiņa, Vita Ozoliņa
Īpašs paldies: Japānas vēstniecībai Latvijā, Arctic Paper, Jelgavas tipogrāfijai, Mārai Lācei, Ivetai Derkusovai, Daigai Upeniecei, Vitai Birzakai, Uģim Nastevičam, Ievai Kalnačai, Ojūnai Batbajarai
Kabuki
Kabuki teātrī pavasaris nav tikai gadalaiks, bet gan dramaturģisks, simbolisks un sociāls ietvars, kas caurvij izrāžu sižetus, vizuālo valodu un skatītāju pārdzīvojumu.
Edo periodā (1603–1868) pavasaris bija aktīvākais teātra apmeklējumu laiks, jo noteiktām sabiedrības grupām, piemēram, sievietēm, kas kalpoja samuraju namos, tika dots atvaļinājums. Pavasara izrādes bieži veidoja, domājot tieši par sieviešu auditoriju.
Pavasara fons kabuki lugās iezīmē liktenīgus brīžus – satikšanos un šķiršanos, apslēptu identitāšu atklāšanos un neatgriezenisku lēmumu pieņemšanu. Ainas ar slepenām tikšanās reizēm dārzos, atriebība zem ziedošiem kokiem vai garu un dievību parādīšanās šajā gadalaikā iegūst īpašu, simbolisku nozīmi.
Kabuki vizuālajā valodā pavasari iemieso ķiršu (sakura) un plūmju (ume) ziedi, kas bieži saistīti ar konkrētu varoņu raksturiem un likteņiem. Pats kabuki aktieris var tikt uztverts kā zieds, kas uzplaukst skatītāju acu priekšā uz īsu brīdi, norādot uz skaistuma pārejošo dabu. Apziņa par skaistuma trauslumu un mirkļa neatkārtojamību izceļ pavasari kā vienu no nozīmīgākajiem un poētiski bagātākajiem gadalaikiem kabuki teātrī.
Ziedu vērošana
Ziedu vērošana ir būtiska Japānas kultūras sastāvdaļa, kas apvieno dabas ciklu apzināšanos, estētisku pieredzi un sociālo kopību. Tā balstās priekšstatā par skaistuma pārejošo dabu (mono no avare), kurā ziedoņa kulminācija tiek īpaši augsti vērtēta.
Edo periodā (1603–1868) ziedu vērošana kļuva par plaši izplatītu un organizētu sabiedrisku notikumu. Ķiršu ziedu laikā pilsētu iedzīvotāji pulcējās pie tempļiem, svētnīcām un upju krastos. Zem ziedošajiem kokiem satikās ne tikai galma ļaudis, bet arī tirgotāji, amatnieki un mākslinieki. Hanami jeb ziedu vērošana nebija tikai dabas baudīšana, bet arī kopīgs rituāls, kas veidoja laika izjūtu un emocionālo pieredzi.
Japāņu gadalaiku izpratnē pavasaris atklājas pakāpeniski. Tas sākas ar plūmju (ume) ziedēšanu ziemas izskaņā, sasniedz kulmināciju ar saplaukušiem ķiršiem (sakura) un noslēdzas ar īrisiem (ajame), kas iezīmē pāreju uz vasaru.
Pavasaris ieņēma nozīmīgu vietu arī vizuālajā kultūrā. Ukijo-e mākslinieki rādīja hanami ainas, sezonālas izklaides un ziedošus dārzus, padarot pavasara attēlošanu par vienu no galvenajiem motīviem mākslā. Šie darbi ļāva skatītājiem piedzīvot pavasara noskaņas arī pirms un pēc konkrētā brīža dabā, vienlaikus iezīmējot šo gadalaiku kā estētisku un simbolisku kategoriju.
Rituāli
Japānas pavasara rituāli savieno norises dabā, attīrīšanos, dzīvības atjaunotni un sociālo kopību. Tie atspoguļo japāņu kultūras pamatvērtības – cieņu pret dabu, laika ritējumu un dzīves trauslo skaistumu. Pavasaris Japānā tradicionāli tiek uztverts kā pārejas brīdis, kad noslēdzas viens cikls un sākas nākamais, tādēļ daudzi rituāli saistīti ar attīrīšanos un harmonijas atjaunošanu.
Japānas kultūra ir bagāta ar dažādām tradīcijām un svētkiem. Pavasarī īpaša ir Hinamacuri diena, ko svin 3. martā. Šajā dienā ģimenes izstāda dekoratīvas lelles, kas attēlo imperatora galmu, lūdzot par meiteņu veselību, laimi un labvēlīgu nākotni. Šie svētki sakņojas senā paražā, kur nelaimes simboliski tika virzītas prom no cilvēka.
Līdzās Hinamacuri pavasari iezīmē arī hanami jeb ziedu vērošana, pavasara ekvinokcija un ar lauku darbiem saistīti rituāli.
Vārdnīca
A
ARATAME (改)
Burtiski “pārbaudīts”; cenzora zīme, ko bieži lietoja kopā ar datējuma zīmi. Cenzora apstiprinājums bija vajadzīgs līdz 1875. gadam (sk. arī kivame).
ARITAS PORCELĀNS (有田焼)
Plašs apzīmējums japāņu porcelānam, kas ražots Aritas pilsētas apkārtnē. Šajā reģionā tika izgatavota lielākā daļa agrīnā japāņu porcelāna, īpaši eksporta porcelāna (sk. arī Imari porcelāns).
B
BERO-AI (ベロ藍)
“Berlīnes zilais”, “Prūsijas zilais” jeb “Hirošiges zilais”; sintētisks pigments, kas radīts Berlīnē ap 1704. gadu un Japānā nonāca 18. gs. ar holandiešu tirgotāju palīdzību.
BIDŽINGA (美人画)
Kurtizāņu un skaistu sieviešu attēlojumi glezniecībā un grafikā.
BUNRAKU (文楽)
Tradicionālais japāņu leļļu teātris.
C/Č
CENZORA ZĪME (改印)
Oficiāls zīmogs ukijo-e grafikās, lietots no 1790. līdz 1876. gadam, kas apliecināja atbilstību Edo laika cenzūras noteikumiem. Tas parasti redzams blakus mākslinieka un izdevēja zīmēm un apstiprina, ka darbs nesatur aizliegtu saturu (sk. arī aratame un kiwame).
ČŪBAN (中判)
Ukijo-e lapas mazais izmērs. Puse no ōban; aptuveni 25 x 19 cm (sk. arī ōban).
D
DAI NIPPON (大日本)
Burtiski “Lielā Japāna”; zīme, kas galvenokārt sastopama uz japāņu eksporta porcelāna no Meidži perioda līdz 20. gs. 30. gadiem.
DAIRA-BINA (内裏雛)
Leļļu pāris, kas attēlo Japānas imperatoru un imperatori. Tās ir nozīmīgākās lelles hinakazari (雛飾り), jeb leļļu kompozīcijās un parasti tiek novietotas ekspozīcijas augšdaļā (sk. arī Hinamacuri un ņingjō).
DATĒJUMA ZĪME
Zīmes, kas tika lietotas no 1805. līdz 1876. gadam un norādīja izdošanas datējumu, izmantojot vienu no divpadsmit zodiaka dzīvniekiem un gada mēnešus. Dažkārt datējuma zīmes tika lietotas kopā ar atsevišķām cenzora zīmēm vai viena zīme apvienoja gan datējuma, gan cenzora informāciju.
E
E (絵)
Burtiski “attēls”; apzīmējums, ko bieži lieto, norādot ukijo-e kokgriezumus.
EDO (江戸)
Senais Tokijas nosaukums (1603–1868).
EDO PERIODS (江戸時代)
Saukts arī par Tokugavas laikmetu (德川時代); laika periods no 1603. līdz 1868. gadam, kad Japānā pastāvēja Tokugavas militārā pārvaldes sistēma.
F
FUKAGAVA PORCELĀNA RŪPNĪCA (深川製磁)
Porcelāna rūpnīca Aritas reģionā, dibināta 1894. gadā. Tās zīmē redzams Fudži kalns un upes straume.
FŪKEIGA (風景画)
Ainava glezniecībā un grafikā. Pamatā izmanto attiecībā uz Hokusai un Hirošiges darbiem.
FUROŠIKI (風呂敷)
Audums lietu iesaiņošanai, pārnēsāšanai vai uzglabāšanai.
G
GA (画)
Bieži redzams ukijo-e meistaru parakstu beigās un norāda autorību – “zīmējis” vai “gleznojis” (sk. arī hicu).
GEIŠA (芸者)
Profesionāla laika kavētāja, kas specializējas dejā, mūzikas instrumentu spēlē, dziedāšanā un sarunu mākslā.
GENDŽI (光源氏)
Hikaru Gendži ir romāna “Gendži stāsts” galvenais varonis, attēlots kā izskatīgs un talantīgs vīrietis (sk. arī Gendži stāsts un gendži-e).
GENDŽI-E (源氏絵)
Grafikas darbi un gleznas, kurās attēlotas ainas un tēli, kas balstīti romānā “Gendži stāsts” (sk. arī Gendži stāsts un Gendži).
GENDŽI STĀSTS (源氏物語)
Oriģināli “Gendži monogatari “; romāns, ko 11. gs. sākumā sarakstījusi Murasaki Šikibu (紫式部, ap 973–ap 1014). Darbā iezīmēts plašs tēlu loks, kura centrā ir princis Hikaru Gendži, viņa dzīve galmā un komplicētās romantiskās attiecības (sk. arī Gendži un gendži-e).
H
HANADORI (花鳥)
Augsta ranga kurtizāne jeb oiran (花魁) no Ogi nama Jošivaras izpriecu kvartālā Edo, bieži sastopams ukijo-e tēls. Viņas vārds, rakstīts ar tām pašām rakstu zīmēm kā kačōga (花鳥画), kas ir ziedu un putnu gleznojumi, tāpēc tas asociējas ar izsmalcinātu skaistumu un gadalaiku simboliku.
HANAMI (花見)
Burtiski “ziedu vērošana”; japāņu tradīcija, kas veltīta ziedu pārejošā skaistuma baudīšanai.
HANAMIČI (花道)
Burtiski “ziedu eja”; kabuki skatuves daļa, kas iestiepjas skatītāju rindās.
HARU (春)
Pavasaris japāņu valodā.
HEISĒ PERIODS (平成時代)
Laika periods Japānas vēsturē no 1989. līdz 2019. gadam.
HIČŌZAN ŠINPO-SEI (肥碟山信甫製)
Nosaukums, ko lietoja vairāki Aritas porcelāna meistari. To izmantoja Edo perioda beigās Mikavači cepļos, darbiem, kurus pasūtīja tirgotājs Taširo Monzaemons (田代紋左衛門, 1816–1900).
HICU (筆)
Bieži redzams ukijo-e meistaru paraksta beigās un norāda autorību – “gleznojis” (sk. arī ga).
HIDARI DŽINGORŌ (左甚五郎, ap 1594–1634)
Leģendārs Edo perioda koktēlnieks, slavens ar savām izteiksmīgajām un reālistiskajām skulptūrām, bieži uzskatīts par izcilas amatmeistarības iemiesojumu.
HINAMACURI (雛祭り)
Leļļu festivāls, kas tiek atzīmēts 3. martā kā Meiteņu diena. Hina-ņingjō (雛人形) ir īpašas lelles, kas paredzētas Hinamacuri svinībām (sk. arī Daira-bina un ņingjō).
I
IMARI PORCELĀNS (伊万里)
Rietumu termins Aritas eksporta porcelānam. Nosaukums cēlies no Imari ostas, no kuras porcelāna priekšmeti tika eksportēti (sk. arī Aritas porcelāns).
IZDEVĒJA ZĪME (版元)
Zīme, kas identificē ukijo-e izdevēju. Parasti redzama blakus mākslinieka parakstam un cenzora zīmei. Tā kalpoja kā atbildības un kvalitātes kontroles apliecinājums un bieži sniedz nozīmīgu informāciju par darba datējumu un atribūciju.
J
JAKUŠA-E (役者絵)
Burtiski “aktieru attēli”; kabuki aktieru grafikas.
JUNOMI (湯呑み)
Tradicionāla japāņu krūzīte bez osas, paredzēta ikdienas tējas dzeršanai.
K
KABUKI (歌舞伎)
Populāra japāņu teātra forma, kas radās Edo periodā un apvieno sevī dziesmu (ka 歌), deju (bu 舞) un prasmi (ki 伎). Kabuki visas lomas spēlē vīrieši.
KIVAME (極)
Burtiski “apstiprināts”; cenzora zīme, ko lietoja no 1791. līdz 1842. gadam (sk. arī aratame).
KOKGRIEZĒJS (彫師)
Zināms arī kā horiši jeb hori zīmogs; apzīmējums personai, kas bija atbildīga par mākslinieka zīmējuma izgriešanu koka iespiedblokos. Neraugoties uz būtisko ieguldījumu, kokgriezēju vārdi ukijo-e ir norādīti reti.
KUMADORI (隈取)
Kabuki aktieru grims.
M
MACU (松)
Priede. Simbolizē ilgu mūžu, izturību un tās tēls bieži tiek izmantots kultūras, mākslas un vārda došanas kontekstos.
MEIDŽI PERIODS (明治)
Periods Japānas vēsturē no 1868. līdz 1912. gadam, kura laikā tika atjaunota imperatora vara, sabruka Tokugavas militārā pārvaldes sistēma, un valsts tika intensīvi modernizēta.
MEIŠO-E (名所絵)
Ievērojamas vietas attēls glezniecībā un grafikā.
MIE (見得)
Dramatiska, pārspīlēta poza, ko kabuki aktieris ieņem, lai parādītu sava varoņa emocionālo raksturu.
MIKA PULVERIS (japāņu ummo 雲母)
Pulverī saberzts silikāta tipa minerāls, ko izmantoja ukijo-e grafikās, lai iegūtu mirdzuma efektu.
MOČI (餅)
Tradicionālā japāņu rīsu kūka.
MON (紋)
Dzimtas vai ģimenes ģerbonis; kabuki tas apzīmē aktieru dzimtu ģerboņus.
N/Ņ
NŌ (能)
Senākais Japānas klasiskā teātra veids, kur pamatā ir deja un mūzika; nō izmanto maskas nevis grimu, kā tas ir kabuki teātrī.
ŅINGJŌ (人形)
Burtiski “cilvēka veidols”; apzīmē japāņu leļļu mākslu.
ŅIŠIKI-E (錦絵)
Burtiski “brokāta attēli”; krāsaino kokgriezumu tehnika, ko izgudroja 18. gs. 60. gados.
O/Ō
ŌBAN (大判)
Standarta ukijo-e lapas izmērs; aptuveni 38 x 25 cm.
ŌKURA PORCELĀNA RŪPNĪCA (大倉陶園)
Porcelāna rūpnīca, kas dibināta 1919. gadā Jokohamā.
ONNAGATA (女方)
Aktieris, kurš kabuki teātrī attēlo sieviešu lomas.
ONO NO KOMAČI (小野小町, ap 825–ap 900)
Japāņu vaka dzejniece un viena no grupas “Seši dzejas nemirstīgie”, slavena ar savu mīlas dzeju. Simbols sievišķā skaistuma ideālam (sk. arī Seši dzejas nemirstīgie).
ŌTOMO NO KURONUŠI (大友黒主)
Japāņu vaka dzejnieks un viens no grupas “Seši dzejas nemirstīgie” (sk. arī Seši dzejas nemirstīgie).
R
RJŪBUNDŌ-ZŌ (龍文堂造)
Rjūbundō darbnīcā izgatavoti darbi. Tā darbojās Japānā Edo un Meidži periodos un bija īpaši pazīstama ar augstas kvalitātes čuguna darinājumiem, piemēram, tējkannām.
S/Š
SACUMAS KERAMIKA (薩摩焼)
Japāņu keramika, kas sākotnēji darināta Sacumas reģionā. Tai ir izteikta ziloņkaula krāsas glazūra ar krakelūru un bagātīgs dekors. Īpaši raksturīga vēlajam Edo un Meidži periodam.
SAKURA (桜)
Japāņu ķirsis; skaistuma un dzīves īslaicīguma simbols.
SAMURAJS (侍)
Burtiski “tas, kurš kalpo”; profesionālu karavīru kārtas pārstāvis Japānā līdz Edo perioda beigām.
SANNŌ FESTIVĀLS (山王祭)
Šinto festivāls, kas Edo periodā tradicionāli tika svinēts pavasarī. Tas iezīmēja atjaunošanos un dievišķo aizsardzību, ko simbolizēja rituālas procesijas, kas saistītas ar gadalaiku maiņu.
SENSU (扇子)
Japāņu salokāmais vēdeklis.
SEŠI DZEJAS NEMIRSTĪGIE (六歌仙)
Sešu ievērojamu agrīnā Heiana perioda (9. gs.) dzejnieku grupa, kas tiek godināti par izcilu meistarību vaka dzejā.
SŌDŽŌ HENŠŌ (僧正遍照, 816–890)
Japāņu vaka dzejnieks un budistu mūks, viens no grupas “Seši dzejas nemirstīgie” (sk. arī Seši dzejas nemirstīgie).
SUGAVARA NO MIČIZANE (菅原道真, 845–903)
Ievērojams Heiana perioda (794–1185) zinātnieks, vēlāk šinto tradīcijā godināts kā Tendžins – zinību dievs.
ŠIČIGOSAN (七五三)
Šinto pārejas rituāls bērniem trīs, piecu un septiņu gadu vecumā, kas tiek svinēts 15. novembrī. Tas iezīmē lūgšanas par bērnu veselīgu augšanu. Rituālā tiek izmantoti dažādi labvēlīgi simboli, tostarp ziedi, kas simbolizē vitalitāti un atjaunošanos.
ŠOGA (書画)
Mākslas veids, kas apvieno kaligrāfiju un glezniecību, izmantojot otu un tušu kā galveno izteiksmes līdzekli.
ŠŌVA PERIODS (昭和時代)
Periods Japānas vēsturē no 1926. līdz 1989. gadam.
T
TAČIJAKU (立役)
Vīriešu lomu atveidotāji kabuki teātrī.
TAIMIN SEIKA NENSEI (太明成化年製)
Porcelāns ar imitētu Ming dinastijas zīmi, izgatavots Aritas cepļos 19. un 20. gs.
TAIŠŌ PERIODS (大正時代)
Periods Japānas vēsturē no 1912. līdz 1926. gadam.
TATE-E (縦絵)
Ukijo-e vertikālā jeb portreta formātā.
TECUBIN (鉄瓶)
Japāņu čuguna tējkanna.
TŌKAIDŌ (東海道)
Galvenais ceļš gar Japānas austrumu krastu no Kioto līdz Edo. Tōkaidō var aptuveni tulkot kā “Austrumu jūras ceļš”.
TOMOYAMA (朋山) (lasāms arī kā Hōzan)
Meidži perioda Sacumas keramikas meistars (sk. arī Sacumas keramika).
TOŠIDAMA ZĪME (年玉印)
Utagavas skolas zīme; parasti aplis ar pinumu augšējā kreisajā stūrī vai izstieptas formas vertikāls ovāls ar mākslinieka parakstu tajā.
U
UKIJO (浮世)
Mainīgā, gaistošā vai pārejošā pasaule; termins raksturo hedonisko pilsētnieka dzīvesveidu Edo perioda Japānā (sk. arī ukijo-e).
UKIJO-E (浮世絵)
Burtiski “mainīgās pasaules ainas”; vispārīgs termins, ko lieto Japānas kokgriezumu grafikai (sk. arī ukijo).
UKIJO-E CIKLS “DIVPADSMIT ZODIAKA ZĪMJU IZLASE” (美盾十二史)
Utagavas Kuņijoši ukijo-e cikls, kurā divpadsmit Austrumāzijas zodiaka dzīvnieki attēloti alegoriskos sižetos, atklājot mākslinieka radošo pieeju populāriem tematiem. Daudzos šīs sērijas darbos attēloti arī slaveni Edo perioda kabuki aktieri.
UKIJO-E CIKLS “MŪSDIENU GENDŽI 12 MĒNEŠI” (今様源氏十二月之内)
Utagavas Kuņisadas (Tojokuņi III) ukijo-e cikls, kurā romāna “Gendži stāsti” ainas tiek pārinterpretētas caur laikmetīgu Edo perioda skatījumu. Attēlojot ar divpadsmit mēnešiem saistītas norises, cikls apvieno sezonālus motīvus ar modernu vidi un romantiskām tēmām. Raksturīgi populārajam gendži-e žanram.
UKIJO-E CIKLS “PRIEKS UN DUSMAS, MILESTĪBA UN BAUDA” (喜怒愛楽之内)
Utagavas Kuņisadas (Tojokuņi III) ukijo-e cikls, kur pamattēma ir cilvēku emocijas.
UKIJO-E CIKLS “SIMTS DZEJNIEKU SIMTS DZEJOĻI” (百人一首)
Utagavas Tojošiges (Tojokuņi II) ukijo-e cikls, kas vizuāli interpretē dzejoļus no klasiskās japāņu dzejas antoloģijas “Simts dzejnieku simts dzejoļi”, izmantojot bidžinga tēlus.
UKIJO-E CIKLS “ŠOGA 53 TŌKAIDŌ STACIJĀM” (書画五拾三駅)
Utagavas Jošitoras ukijo-e cikls, kurā attēlotas 53 Tōkaidō stacijas. Apvienojot attēlus ar kaligrāfiju, cikls atspoguļo pāreju no Edo perioda beigām uz Meidži perioda sākumu un piedāvā vēlīnāku šī ceļojuma maršruta interpretāciju.
UKIJO-E CIKLS “36 FUDŽI SKATI” (富士三十六景)
Utagavas Hirošiges ukijo-e cikls, kas attēlo Fudži kalnu dažādos gadalaikos un laikapstākļos no daudzveidīgiem skatu punktiem un attālumiem. Katrs cikla darbs izceļ Fudži nozīmi Japānas kultūrā un tā iekļaušanos ainavā.
UKIJO-E CIKLS “48 IEVĒRĪBAS CIENĪGI EDO SKATI” (江戸名所四十八景)
Utagavas Hirošiges II ukijo-e cikls, kurā viņš turpina gan sava skolotāja stilu, gan tematu. Cikla tapšanas laikā viņš jau bija sācis izmantot skolotāja vārdu, tāpēc visi darbi parakstīti ar vārdu Hirošige.
UME (梅)
Japāņu plūme; simbolizē pavasara tuvošanos ziemas beigās. Tās ziedi ir pavasara, izturības un ilgas dzīves simbols.
UTAGAVA FUSATANE (歌川房種, aktīvs ap 19. gs. 50.–80. gadiem)
Edo perioda beigu un Meidži perioda sākuma ukijo-e mākslinieks. Fusatanes ainavā redzama Utagavas Hirošiges ietekme, savukārt figūru atveidojumā – Utagavas Kuņisadas.
UTAGAVA HIROŠIGE (歌川廣重, 1797–1858)
Ukijo-e mākslinieks, kas vislabāk pazīstams ar savām poētiskajām ainavām, kurās attēlotas ievērojamas vietas, gadalaiki un laikapstākļi Edo periodā. Hirošige savas dzīves laikā radīja vairāk nekā 8000 darbu un līdz pat mūsdienām tiek uzskatīts par vienu no populārākajiem ukijo-e meistariem.
UTAGAVA HIROŠIGE II (二代目歌川広重, 1826–1869)
Ukijo-e mākslinieks, kurš pazīstams kā sava skolotāja Utagavas Hirošiges tradīciju turpinātājs ainavu žanrā.
UTAGAVA JOŠITORA (歌川芳虎, aktīvs ap 1836–1887)
Edo perioda beigu un Meidži perioda sākuma ukijo-e mākslinieks, Utagavas Kuņijoši skolnieks.
UTAGAVA KUŅIJOŠI (歌川国芳, 1797–1861)
Viens no vadošajiem Edo perioda beigu ukijo-e māksliniekiem, pazīstams ar radošām kompozīcijām, izteiksmīgu tēlainību un dinamisku vizuālo stāstījumu, strādājot ar populāriem tematiem.
UTAGAVA KUŅISADA (TOJOKUŅI III)
(歌川国貞（三代豊国), 1786–1864)
Viens no ražīgākajiem un populārākajiem Edo perioda ukijo-e māksliniekiem, slavens ar kabuki aktieru atveidiem un sižetiem, ko iedvesmoja romāns “Gendži stāsti”.
UTAGAVA KUŅISADA II (二代歌川国貞, 1823–1880)
Edo perioda beigu un Meidži perioda sākuma ukijo-e mākslinieks, Utagavas Kuņisadas skolnieks. Viņa darbiem raksturīgas spilgtas, intensīvas krāsas, kas atspoguļo vēlīno ukijo-e vizuālo stilu.
UTAGAVAS SKOLA (歌川派)
Viena no ietekmīgākajām japāņu ukijo-e skolām, kas darbojās no 18. gs. beigām līdz 19. gs. Tā pazīstama ar plašu krāsaino kokgriezumu klāstu, tostarp kabuki aktieru portretiem jakuša-e, skaistu sieviešu attēlojumiem bidžinga, ainavām, kā arī vēsturiskiem un literāriem sižetiem.
UTAGAVA TOJOŠIGE (TOJOKUŅI II) (歌川豊重（二代豊国), 1777–1835)
Edo perioda beigu ukijo-e mākslinieks, pazīstams ar kabuki aktieru attēlojumiem jakuša-e un skaistu sieviešu tēliem bidžinga.