Izstādes teksti digitāli

Izstādē “Jaunais mākslas templis. Rīgas pilsētas mākslas muzejs 1905–1919”

1905. gada 14. septembrī Esplanādes laukuma malā tika atklāts Rīgas pilsētas mākslas muzejs, tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka, kas ir pirmā speciāli mākslas muzeja vajadzībām celtā būve Baltijā. Nākamajā dienā rakstot par šo notikumu, Rīgas laikraksta “Rigasche Rundschau” vārdā nenosauktais autors izteicis cerību, ka “jaunā staltā ēka būs īsts mūsu mākslas dzīves centrs ne tikai ārēji, bet arī iekšēji”, bet gleznotājs Janis Rozentāls žurnālā “Vērotājs” vairākos turpinājumos publicētajā recenzijā par tikko atvērto muzeju un tā atklāšanai par godu organizēto Baltijas mākslinieku izstādi nodēvējis to par “jauno mākslas templi”.

Muzeja ēkas autors ir arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis, kurš ne tikai izstrādāja Rīgas pilsētas mākslas muzeja projektu un darbības programmu, bet arī vadīja tā būvniecību un pašu muzeju no izveidošanas līdz 1919. gada sākumam. Viņš bija profesionālis ar plašu kontaktu loku vācu un nīderlandiešu mākslas vēsturnieku aprindās, ievērojamu Eiropas mākslas krātuvju apmeklējuma pieredzi un zināšanām par jaunākajām muzeju attīstības tendencēm. 

1907. gada sākumā Rīgas dienas laikraksta mākslas pielikumā “Kunst-Beilage des Rigaer Tageblatts” Neimanis publicēja rakstu “Muzeju aktuālie uzdevumi”, kurā formulēja savus uzskatus par būtiskākajiem aspektiem muzeja darbā attiecībā uz ēkas iekārtojumu, ekspozīcijas veidošanu, krājuma pārvaldību un apmeklētāju iepazīstināšanu ar muzeja saturu. Īpaši viņš izcēla izglītojošo funkciju, norādot, ka “publiskie muzeji ir kļuvuši par nozīmīgu faktoru tautas audzināšanā, un valstij un pašvaldībai jārūpējas par tiem tāpat kā par citām izglītības iestādēm. Šo patiesību neatzīst vairs vienīgi neprašas, kuri muzejus uzskata tikai par patīkamu izklaidi, kurai, tāpat kā jebkurai citai, ir savi sekotāji, vai arī tie, kuri izlīdzas ar frāzi, ka viņi no mākslas neko nesaprot, un uzskata muzejus par mākslas darbu krātuvēm, kur noteikta cilvēku grupa, kas uzdodas par mākslas zinātniekiem vai mīļotājiem, dara sev tīkamu, bet diezgan veltīgu darbu”.

Pirmajos gados muzeja personālu veidoja tikai daži cilvēki, un direktora pienākumos ietilpa gan krājuma pārvaldība un izstāžu veidošana, gan katalogu sagatavošana un muzeja popularizēšana. Tāpēc droši var teikt, ka tas, vai Rīgas pilsētas mākslas muzejs Neimaņa vadības laikā kļuva par vietējo “mākslas dzīves centru” un “nozīmīgu faktoru tautas audzināšanā”, bija atkarīgs no direktora paša paveiktā.

Kolekcijas

Lai gan Vilhelma Neimaņa vadītais mākslas muzejs nesa Rīgas pilsētas vārdu, tā pirmajam direktoram bija ambīcijas darboties plašākā Baltijas mērogā, un simboliski to iezīmēja 1906. gadā veiktie mākslas darbu pasūtījumi – ainavistu Vilhelma Purvīša un Gerharda fon Rozena ēkas augšstāva vestibilam darinātās sešas monumentālās gleznas ar Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas pilsētu un lauku skatiem. 

Muzejs tika izveidots uz 1868. gadā dibinātās Pilsētas gleznu galerijas (Städtische Gemäldegalerie) bāzes, kuras krājuma pamatu veidoja no Rīgas tirgotāja Domeniko de Robiani iegādātā mākslas darbu kolekcija un vairāki nozīmīgi dāvinājumi. Kopš 1872. gada pilsētai piederošie mākslas darbi tika izstādīti kopā ar nesen dibinātās Rīgas Mākslas biedrības kolekciju. Tomēr galerijā lielākoties bija uzkrātas un apskatāmas Rietumeiropā iepriekšējos gadsimtos radītās gleznas un ļoti maz vietējo autoru mākslas darbu. Uzskatot, ka ekspozīciju veidošanā “rūpēm par vietējo mākslu, īpaši mazākos reģionālajos un pilsētu muzejos, ir jābūt prioritātei”, jaunizveidotā muzeja krājuma komplektēšanā Neimanis koncentrējās uz Baltijas izcelsmes 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma mākslinieku daiļrades atspoguļojumu. Darbojoties pilsētas piešķirtā budžeta ierobežojošajos rāmjos, viņš mērķtiecīgi centās iegādāties Latvijā un Igaunijā dzimušo mākslinieku darbus, īpaši no tiem autoriem, kas izpelnījušies starptautisku atpazīstamību. 

Kopumā glezniecības kolekcijas inventāra grāmatā, drukātajos eksponātu katalogos un ikgadējos pārskatos nosauktas vismaz 40 Baltijas izcelsmes autoru gleznas un akvareļi, kas nopirkti muzeja krājumam un drīz pēc tam iekļauti pastāvīgajā ekspozīcijā, kur baltiešu māksliniekiem tika atvēlēta atsevišķa zāle. Iespiedgrafikas un zīmējumu kolekcijās jaunieguvumu skaits bija ievērojami lielāks, tomēr tas ikdienā netika eksponēts un bija apskatāms, apmeklējot īpaši iekārtoto Grafikas kabinetu. 

Vēl viena no krājuma komplektēšanas prioritātēm bija ģipša nolējumu kolekcijas veidošana. Jau projektējot muzeja ēku, tai tika paredzēta viena no plašākajām telpām – Skulptūru zāle. Tās piepildīšanai Neimanis mērķtiecīgi atlasīja un pasūtīja mākslas vēsturē nozīmīgu Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses skulptūru kopijas, lai dotu iespēju “pilsētas skolām, mācot vēsturi, īpaši senāko, iepazīt izcilākos darbus un mākslas skolēniem piedāvāt iespēju studēt tēlniecības senākos šedevrus”. Mūsdienās šī kolekcija skatāma Muzeju krātuves ekspozīcijā “Skulptūru mežs”. 

Var pārmest, ka Neimaņa vadības laikā muzeja krājumam tika iegādāts salīdzinoši maz latviešu mākslinieku darbu, īpaši no 20. gadsimta sākumā strādājošajiem autoriem, un pavisam nedaudz no mākslinieču paveiktā. Jādomā, ka to pamatā ietekmēja direktora pētnieciskā interese par iepriekšējo gadsimtu mākslu, norobežošanās no aktuālās mākslas izvērtēšanas un diezgan konservatīvā gaume, nevis noraidošā attieksme pret latviešiem vai sievietēm. Turklāt vēlāko vēsturisko apstākļu dēļ 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma Baltijas vācu mākslinieku darbi muzeja krājumā ienāca pavisam maz, tāpēc Neimaņa izvēle kolekciju veidošanā koncentrēties uz šo autoru veikumu mūsdienu kontekstā ir vērtējama kā nozīmīga. 

Šajā izstādes telpā eksponēta laikā no 1905. līdz 1918. gadam muzeja krājumam iegūto Baltijas izcelsmes mākslinieku darbu izlase, kurā lielākoties iekļautas tās gleznas, akvareļi un tēlniecības darbi, kas direktora gatavotajos muzeja ikgadējos pārskatos tikuši īpaši izcelti.

Muzeja ēka

Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēkas tapšanas priekšvēsture saistāma ar 19. gadsimta 70. gadiem, kad Pilsētas gleznu galerijas direktors, rātskungs Augusts Holanders meklēja piemērotākās telpas pilsētai piederošās gleznu kolekcijas eksponēšanai un rosināja uzbūvēt muzeju. 1876. gadā sarīkotajā starptautiskajā projektu konkursā mākslas un zinātnes muzeja ēkai 54 kandidātu konkurencē par labāko tika atzīts Berlīnes arhitekta Rūdolfa Špēra piedāvājums, kas izrādījās par dārgu. Pilsētas gleznu galerija turpināja uzņemt apmeklētājus nomātās telpās – kopš 1879. gada rātskungam, vēlākajam pilsētas galvam Ludvigam Kerkoviusam piederošajā namā Todlēbena (tag. Kalpaka) bulvārī. 1897. gadā vēlreiz tika izsludināts starptautisks projektu konkurss mākslas muzeja ēkai, kas atrastos pie pilsētas kanāla. 18 piedāvājumu konkurencē uzvarēja Pēterburgas arhitekta Maksimiliana Kitnera projekts, kas tomēr netika realizēts. 

Pēc 1901. gadā notikušajām vērienīgajām Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām tika nolemts Esplanādē celt pilsētas mākslas muzeju, un tā būvprojekta izstrādi uzticēja Vilhelmam Neimanim. Izvēle nebija nejauša, jo viņa interese par muzeju arhitektūru bija ilgstoša. Jau studējot Pēterburgas Mākslas akadēmijā, Neimanis izstrādāja gleznu galerijas ēkas projektu ārpusklašu mākslinieka grāda iegūšanai. Vēlāk viņš izglītošanās nolūkos ceļoja pa Rietumeiropu, īpaši interesējoties par muzejniecību un veidojot kontaktus ar muzejos strādājošiem mākslas vēsturniekiem. Turklāt viņš bija darbojies Rīgas pilsētas 1897. gadā izsludinātā mākslas muzeja projektu konkursa žūrijā, un 1898. gadā tika atklātas divas Neimaņa projektētas muzejiskas būves – Kurzemes provinces muzejs Jelgavā un Rīgas Doma muzeja paplašinājums virs krustejas. 

Sākotnēji Neimanis piedāvāja mākslas muzeju būvēt kā stūra ēku ar izteiksmīgu akcenta kupolu, tomēr konsultācijās ar Berlīnes arhitektu Paulu Valotu un Drēzdenes Karalisko mākslas un zinātnes kolekciju vecāko padomnieku Voldemāru fon Zeidlicu tika izlemts par labu garenbūvei ar majestātisku ieejas kolonādi un barokālu frontonu. Projektējot muzeja ēku Berlīnes historisma arhitektūras ietekmētās formās, Neimanis pats izstrādāja arī visus interjera risinājumus un zīmēja metālkalumu, dažādu rotājumu un pat mēbeļu skices. Vienā no izstādē iekļautajiem metiem redzams, ka arhitekts sākotnēji bija iecerējis augšstāva vestibilu rotāt ne tikai ar sešām monumentālām linetēm ar pilsētu un lauku ainavām, kas tur apskatāmas vēl mūsdienās, bet arī ar vērienīgu plafona kompozīciju, kur būtu attēlota Rīgas personifikācija un mākslas alegorijas. Tā gan netika realizēta. 

Rīgas pilsētas mākslas muzeja pamatakmens ielikts 1903. gada 27. maijā, un divu gadu laikā ēka tika pabeigta. Neskatoties uz revolūcijas dramatiskajiem notikumiem, 1905. gada 14. septembrī notika muzeja svinīgā atklāšana ar 400 lūgtiem viesiem un Neimaņa vadītu ekskursiju, kas noslēdzās ar ziediem izrotātajā Skulptūru zālē, kur tika pasniegta tēja un atspirdzinājumi. 

Vietējā presē jauno muzeja ēku gan dēvēja par dārgumu un mākslas templi, kāda Rīgā nedrīkstētu trūkt, gan arī kritizēja kā brutāli neveiklu un estētiskās jūtas aizvainojošu. Pats arhitekts lepojās ar paveikto un 1906. gadā vācu muzejniecības žurnālā “Museumskunde” publicēja plašu rakstu “Muzejs Rīgā”, kurā iepazīstināja gan ar muzeja veidošanas vēsturi, gan ēkas arhitektūru un ekspozīcijas iekārtošanas galvenajiem principiem.

Darbs muzejā

Rīgas pilsētas mākslas muzeja darbu izgaismo ikgadējie pārskati, ko gatavoja muzeja direktors Vilhelms Neimanis. Vācu valodā tie publicēti Rīgas dienas laikraksta mākslas pielikumā “Kunst-Beilage des Rigaer Tageblatts” (1907–1914), bet krievu valodā – Rīgas pilsētas pārvaldes ikgadējā izdevumā par tās iestāžu darbu (1905–1916). Sākot ar 1909. gada pārskatu, atskaites vācu valodā bagātinātas ar krājuma jaunieguvumu attēliem, un šādā krāšņākā variantā nodrukātas arī kā atsevišķas brošūras, kas nosūtītas starptautiskajiem sadarbības partneriem. Ikgadējie pārskati ļauj uzzināt muzeja apmeklējuma statistiku, pārdoto kolekciju katalogu skaitu un pilsētas izdevumus muzeja uzturēšanai, sniedz ziņas par pirkumiem un dāvinājumiem mākslas un bibliotēkas krājuma papildināšanai, iepazīstina ar muzeja veidotajām izstādēm, informē par restaurētajām un kopētajām gleznām, ziņo par direktora komandējumiem un muzeja administrētās Georga Vilhelma Timma stipendijas saņēmējiem u. tml. 

Muzeja pārvaldīšanai tika izveidota Rīgas pilsētas mākslas muzeja valde, kas sastāvēja no trīs pilsētas domes ievēlētiem locekļiem un viena domnieka, kurš pildīja valdes priekšsēdētāja pienākumus. Valdes pārziņā bija muzeja ēkas pārvaldīšanas, kolekciju izstādīšanas, papildināšanas un izpētes jautājumi. Tās sēdēs ar padomdevēja tiesībām piedalījās arī muzeja direktors, kam savā ikdienas darbā bija jāseko valdes lēmumiem. 

Pirmajos darbības gados muzejā bija neliels darbinieku skaits – tajā strādāja direktors, restaurators un četri līdz pieci muzeja kalpotāji. Direktors no muzeja izveides līdz pat 1919. gada sākumam, kad padomju vara viņu atcēla no amata, bija Vilhelms Neimanis. Restauratora pienākumus sākotnēji veica no Pēterburgas ataicinātais Jūliuss Petersens, vēlāk – rīdzinieks Viktors Bauers. Pirmā Pasaules kara gados darbinieku skaits palielinājās – par muzeja bibliotekāri sāka strādāt direktora meita Margarēte Neimane, darbā tika pieņemta kasiere Elīze Zonne, par direktora asistentu kļuva viņa uzvārda brālis, doktora grādu ieguvušais teātra pētnieks Herberts Neimanis un darbu uzsāka naktssargs Ēvalds Graudiņš. Pēc 1919. gada pārmaiņām, kad muzeja vadība tika uzticēta gleznotājam Vilhelmam Purvītim, darbavietu saglabāja tikai naktssargs un kalpotāji.

Izstādes

Jau projektējot muzeja ēku, tajā bija paredzētas telpas gan uz Pilsētas gleznu galerijas bāzes izveidotajam Rīgas pilsētas mākslas muzejam, gan Rīgas Mākslas biedrībai (Rigascher Kunstverein). Iekārtojot jauno muzeju, abu organizāciju kolekcijas tika eksponētas kopā, bet izstādes norisa atsevišķi. 1905. gadā blakus pastāvīgajai ekspozīcijai muzejā bija skatāma tikai Rīgas Mākslas biedrības sarūpētā Baltijas mākslinieku darbu skate, bet vēlāk abas organizācijas aktīvi pievērsās izstāžu rīkošanai. 

Muzeja izstādes tika iekārtotas augšstāva vestibilā, Grafikas kabinetā un dažkārt arī nišās Skulptūru zāles galā, bet labākās mainīgo izstāžu zāles nonāca Rīgas Mākslas biedrības pārziņā. Muzeja atklāšanas laikā tā bija vienīgā organizācija ar tik plašu vietējo un starptautisko izstāžu veidošanas pieredzi, kas gūta kopš dibināšanas 1870. gadā un veiksmīgi attīstīta pēc sava Mākslas salona atvēršanas 1898. gadā. Biedrības monopoltiesības uz labākajām izstāžu telpām radīja domstarpības ar latviešu māksliniekiem, kas uz V Vispārējo latviešu dziesmu svētku laiku 1910. gada vasarā vēlējās muzejā sarīkot plašu latviešu mākslas izstādi. Tomēr vienoties neizdevās, un tā notika pilsētas reālskolas telpās. 

Tematiski Rīgas Mākslas biedrība lielākoties pievērsās mākslas aktualitātēm, rīkojot gan vietējo mākslinieku izstādes, gan ar dažādu partneru līdzdalību sarūpētas starptautiskas skates. Savukārt Rīgas pilsētas mākslas muzejs pamatā rūpējās par Baltijas pagātnes mantojumu, organizējot gan iepriekšējo paaudžu mākslinieku izstādes un nesen aizgājušo meistaru piemiņas skates, gan plašākas pētnieciska rakstura un atsevišķiem vēsturiskiem notikumiem veltītas izstādes, gan muzejā uzkrāto un ārzemju sadarbības partneru piedāvāto grafikas darbu izlases. Tomēr dažkārt muzejs rīkoja arī laikabiedru personālizstādes un to mākslinieku darbu skates, kas bija saņēmuši muzeja administrēto Georga Vilhelma Timma stipendiju. 

Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada vasarā izstāžu darbība muzejā pārtrūka. Izņēmums bija 1915. gada sākumā Rīgas Mākslas biedrības telpās notikusī Rīgas pilsētas mākslas skolas pasniedzēju un audzēkņu darbu skate un tā paša gada pavasarī muzeja sarīkotā Vietējo mākslinieku darbu izstāde par labu Sarkanā Krusta žēlsirdīgo māsu apvienībai. Pēc ilgāka pārtraukuma nākamā izstāde notika 1918. gada rudenī, bet regulāra izstāžu norise atsākās tikai 1919. gada rudenī. 

Kopumā Vilhelma Neimaņa vadības laikā muzejs sarīkoja gandrīz 70 dažāda mēroga izstāžu, bet Rīgas Mākslas biedrības telpās notika nedaudz vairāk par 60 mākslas skatēm. Šeit piedāvājam tuvāk iepazīt sešas izstādes, no kurām katra ir īpaša kāda cita iemesla dēļ.

Teksts: izstādes kuratore Baiba Vanaga