Ojārs Ābols. Cilvēka absurdie projekti uz zemes
No 2025. gada 21. novembra līdz 2026. gada 22. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā izstāžu zālē (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) notiks gleznotāja Ojāra Ābola (1922–1983) mākslai veltīta izstāde “Cilvēka absurdie projekti uz zemes”.
Gleznotāja un mākslas teorētiķa Ojāra Ābola (1922–1983) dzīve un radošā darbība risinājās Latvijas okupācijas laikā un neizbēgami bija saistīta ar politiskajām konsekvencēm. Ābols bija erudīts intelektuālis, ilggadējs Mākslinieku savienības valdes loceklis un gleznotāju sekcijas priekšsēdētājs (1973–1981), uzstājās ar kaismīgām runām par mākslu un uzskatīja, ka mākslai civilizācijas attīstībā ir nozīmīga loma. Savos darbos viņš pauda laikmetam aktuālu problemātiku. Ābola aktīvisms, māksliniecisko uzskatu veidošanās un transformācija ir stāsts par to, kā ar komunisma ideāliem pārņemts jauneklis mainās un kļūst par nozīmīgu modernisma mākslas praktiķi un teorētiķi, un pat par Latvijas konceptuālās mākslas iedvesmotāju. Sekojot Ābola biogrāfijai un izmaiņām viņa mākslā, izstāde atskatās arī uz sarežģīto Latvijas vēsturi.
Ābola jaunība veidojās ciešā sasaistē ar sociāldemokrātiskiem uzskatiem. No 1935. līdz 1940. gadam viņš bija aktīvs biedrs Latvijas Darba jaunatnes savienībā, kurā pēc Ulmaņa apvērsuma nācās darboties pagrīdē. Savu pirmo mākslas izglītību viņš guva kreisi noskaņotā latviešu modernista Romana Sutas studijā Rīgā (1939–1940), kur iemantoja mīlestību pret konstruktīvismu un kubismu. Kad Padomju Savienība okupēja Latviju, viņš kļuva par Komunistiskās partijas aģitācijas un propagandas darbinieku (1940). Kara laikā Ābols Padomju Savienībā skolojās kultūras aģitācijas nolūkiem, mācījās arodbiedrību darbinieku kursos, strādāja Mākslas darbinieku arodbiedrības Centrālajā komitejā Maskavā, 1944. gadā iestājās Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā, taču, karam beidzoties, padomju vara viņu tūlīt norīkoja darbā Latvijā. Rīgā Ābols atgriezās jaunības spara un optimisma pilns, gatavs utopiski iztēlotās nākotnes celšanai un kļuva par Komunistiskās partijas biedru (1947). Tomēr partijas darbinieka karjeru viņš nomainīja pret mākslu. Iestājās Latvijas PSR Mākslas akadēmijā, kuru pabeidza 1951. gadā Otto Skulmes (1889–1967) Monumentālās glezniecības darbnīcā, studijas turpināja aspirantūrā Ļeņingradas Repina Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtā, kur ieguva mākslas zinātņu kandidāta grādu. Izstādē eksponēti arī Ābola agrīnie 1950. gados radītie “ortodoksālā” sociālistiskā reālisma darbi, kuri veltīti “vēsturiskajai cīņai par komunisma uzvaru”.
Ojāra Ābola dzīvesbiedre Džemma Skulme teikusi: “Mēs kā mākslinieki sākām attīstīties ļoti vēlu, – tikai 60. gados.” Ar 1960. gadiem Ābola mākslā parādās brīvas mākslinieciskās izvēles – figuratīvs ekspresionisms, abstraktais ekspresionisms, konceptuāli gleznu cikli. Šīs drosmīgās mākslinieciskās izvēles rosināja saskarsme ar Rietumu mākslu. Māksliniece un mākslas zinātniece Taira Haļapina 1969. gadā rakstīja: “Viņš ir viena no tām vadošajām personībām, kas aug un veidojas nepārtrauktā strīdā, disputā ar sevi.” 1956. gadā Ābols kopā ar Džemmu Skulmi ar kruīza kuģi PSRS kultūras darbinieku delegācijas sastāvā devās ceļojumā apkārt Eiropai. Pēc nokļūšanas otrpus dzelzs priekškaram un sastapšanās ar īstu modernismu viņa uzskati par mākslu radikāli mainījās. Pagrieziena punkts Ābola daiļradē ir 1962. gadā gleznotie “Kalēji” – figurāla skarbā stila kompozīcija, kas uzgleznota platiem žesta glezniecības vēzieniem, spēcīgā ekspresīvā manierē. Kritika to nevarēja akceptēt. 1963.–1964. gados Padomju Savienībā tika izvērsta kampaņa pret modernismu, arī Ābols tika kritizēts par “formālismu”, atsevišķi darbi tika noraidīti eksponēšanai izstādēs. Taču 1960. gadu vidū Ābols nonāca arī pie pilnīgi abstraktas izteiksmes, kuru bija iedvesmojusi franču abstrakcionista Pjēra Sulāža (Pierre Soulages, 1919–2022) māksla. Dzīves laikā Latvijā nenotika neviena Ābola personālizstāde, tomēr viņš aktīvi piedalījās mākslinieku kopīgās izstādēs. Mākslinieku interesēja procesi pasaulē un cilvēka loma tajos. Viņš risināja kā glezniecībā parādīt spriegumu un pretspēku, enerģiju, kustību, aktīvu telpu. Ekoloģija, militāri konflikti – apdraudējuma un iznīcības priekšā mākslinieks redzēja arī antīkos un senvēstures pieminekļus. Ābola raizes par Zemi bija pacifistiskas, tās bija dziļākas par Aukstā kara propagandas saukli “cīņa par mieru”. 1970. gados viņš uzsāka vairākus konceptuālus ciklus, pievērsās kodolbruņošanās draudiem (“Hirosima”; “Nukleārās iznīcināšanas aprēķins”), Greenpeace idejas atbalsojās ciklā “Procesi uz zemes”, pat viņa klusās dabas bija konceptuālas, tās komentēja sliktu gaumi, mietpilsoniskumu un greznības kultu (“Antibīdermeijers”; ”Tirgoņu renesanse”). Bet okupācijas laika mākslā plaši izmantotā tā saucamā “Ēzopa valoda” atrodama līdz abstrakcijai reducētās klusajās dabās ar galdnieku darbagaldiem, uz kuriem skrūvspīles ir kā simbolisks vēstījums par eksistenciāliem žņaugiem, kurus cilvēkam uzliek politiskie nosacījumi.
Ābols bija arī teorētiķis un mākslas kritiķis, 1970. gados Latvijā viņš kļuva par vienu no erudītākajiem Rietumu mākslas pārzinātājiem. Pēc ārzemju braucieniem viņš ar kolēģiem aizrautīgi dalījās savos iespaidos. 1976. gadā, atgriezies no Venēcijas mākslas biennāles, Ābols ierosināja izstādi “Daba. Vide. Cilvēks” (1984), kas kritiski pieietu cilvēka un vides attiecībām. Šī izstāde izraisīja laikmetīgās mākslas sprādzienu Latvijā. Dzīves beigās mākslinieks iecerēja ciklu “Cilvēka absurdie projekti uz zemes”, kuru viņam neizdevās realizēt.