Digitālie teksti
Ekspozīcijā “Latvijas māksla 1915–1940”
Pirmais pasaules karš latviešu tautai atnesa smagus pārbaudījumus, kuri māksliniekos uzjundīja spēcīgu nacionālās pašapziņas vilni, un dramatiskie notikumi guva episki vispārinātu atspoguļojumu mākslā. Jāzeps Grosvalds pirmais glezniecībā aizsāka aktuālo bēgļu un strēlnieku tēmu, veidojot laikmetīgu tēlojumu par skarbā likteņa skarto zemi. 1916. gadā viņš draugiem pauda kvēlu atziņu: “..neaizmirstiet, ka tagad mums visiem pirmā plānā stāv viena doma – celt augšā lielo latviešu mākslas gaismas pili un rādīt to, ko tikai mēs varam radīt. .. tagad karš mūs piespiež sākt savu kultūras dzīvi no jauna, un mūsu tautai vairs nav no svara, ka mēs diez ko piemācāmies klāt – tagad katrs darbs, kurš ko īpatnēju stipri izteic, ir vērtīgāks nekā vistehniskākais gabals ar abstraktu saturu.” Vistuvākā Grosvalda idejām izrādījās Jēkaba Kazaka daiļrade, kuru būtiski ietekmēja laikmetīgā franču glezniecība un kuras iespaidīgākā virsotne ir pelēkā kolorītā ieturētā vertikālā kompozīcija “Bēgļi”. Figūru zīmējumā izmantota latviešu glezniecībai neierasta deformācija – skarbie, lauzītie cilvēku stāvi, sejas vaibsti un roku stāvoklis izteiksmīgi kontrastē ar kailo, bezpersonisko fonu, paužot laikmeta traģēdiju izjūtoša cilvēka dvēseles kliedzienu.
Pēc drūmajiem Pirmā pasaules kara gadiem 1918. gadā dibinātajā Latvijas valstī jaunās paaudzes māksliniekus vadīja alkatīga vēlēšanās radoši izpausties, un novatoriskais izteiksmes veids vienlaikus apliecināja nacionālā gara spēku. Formu vienkāršojuma meklējumos radās interese par ekspresionismu un fovismu, tomēr par elku kļuva Pablo Pikaso, kura kubistiskos darbus varēja iepazīt Sergeja Ščukina galerijā Maskavā. Kubisms salauza tradicionālos domāšanas stereotipus, liekot pētīt un pārvērtēt izteiksmes līdzekļu iespējas. Latvieši Oto Skulme, Valdemārs Tone, Jānis Liepiņš un Romans Suta kubisma ģeometrizācijai pievērsās vēlu – tikai ap 1918. gadu, bet 1920. gadā novatoriskos meklējumus parādīja pirmajā Rīgas mākslinieku grupas izstādē, gūstot gan jūsmīgas atsauksmes, gan nenovīdīgas kritikas. Taču klasiskā modernisma laikmets bija sācies. 1922. gadā ar Latvijas Kultūras fonda stipendijas atbalstu Rīgas mākslinieku grupas biedriem radās izdevība doties uz Parīzi – tas atstāja būtisku iespaidu uz viņu radošo sniegumu, un 1923. gada Rīgas grupas izstāde bija viskubistiskākā. 20. gadsimta 20. gadu vidū līdzīgi kā visā Eiropas mākslā kubisma iespaids mazinājās, bet virzībā uz reālismu vairāki autori, to vidū Aleksandra Beļcova un Uga Skulme, pievērsās vācu mākslas iespaidotajam bezkaislīgi vēsajam jaunās lietišķības virzienam. 20. gadu zīmējuma mākslu apliecina Romans Suta, kura spalva un ota uzbūra ekspresīvas ostas, lauku dzīves un krogus skatus, kā arī eleganti smalkais Sigismunds Vidbergs, kura darbi atainoja gan plastiskas sieviešu kailfigūras, gan Bermontiādes ainas.
20. gados Rīgas mākslinieku grupa sāka aktīvu starptautisko sadarbību ar domubiedriem, sarīkoja izstādes Tallinā un Tartu. Aleksandra Beļcova un Romans Suta piedalījās prestižās izstādēs Berlīnē un Parīzē, bet Niklāvs Strunke sadarbojās ar itāliešu modernistiem. 1927. gadā beidzot radās iespēja Vilhelma Purvīša vadībā sarīkot pirmo lielo valsts līmeņa latviešu mākslas izstādi Stokholmā.