Vieglā valoda

Izstādē "Purvīša balva 2025" 

Elza Sīle 

"Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas"

Iztēlojieties pasauli pēc lielas katastrofas! 

Jūs esat viens no retajiem izdzīvojušajiem. 

Gandrīz visas tehnoloģijas ir pazudušas. 

Lielākā daļa zināšanu un darba rīku ir pazuduši. 

Cilvēki atkal baidās no dabas varenības. 

Tomēr jums ir cerība. 

Jūs vēlaties šo cerību kaut kā attēlot. 

Kā cerība varētu izskatīties? 

Ko no mūsdienu lietām jūs izmantotu cerības attēlošanai? 

Kā šīs lietas izmantosiet jūsu darinātajos objektos. 

Paula Zvane 

"Neredzams"

It kā.  

Tu būtu sapiņķerējies. 

Savā prātā.  

Matu zvaigznītēs. 

Paulas Zvanes izstāde attēlo sajūtas un problēmas. 

Šīs sajūtas un problēmas pārņem cilvēku pirms aizmigšanas. 

Izstādē ir skulpturāli darbi un gleznas. 

Mākslas darbi ir veidoti no neparastiem materiāliem. 

Zvane rada neprastu pasauli un aicina skatītāju tajā ienākt. 

Mākslas darbos attēlots:  

kurmis ar cukura nagiem; 

samta zirnis; 

cietas un sapiņķerētas matu zvaigznes. 

Visi mākslas darbi kopā veido vienu stāstu. 

Tā ir kā sapņu istaba. 

Objektus var sajust ar dažādām maņām. 

Mākslas darbi attēlo idejas un spēcīgas sajūtas, 

ko rada neparasti objektu un to nosaukumu salikumi. 

Mākslas darbi aicina domāt par to, 

kā mēs uztveram apkārtējo vidi; 

kas ietekmē mūsu uztveri. 

Izstādē satiekas cilvēks un necilvēcīgas būtnes. 

Vienīgais cilvēks telpā ir skatītājs. 

Cilvēks nonāk sapņu istabā. 

Tajā cilvēks var justies neērti. 

Apkārt cilvēkam ir dīvaini objekti. 

Tie izskatās it kā veidoti no mākslinieces atliekām. 

Skatītājs ir vienā telpā ar it kā: 

novītušiem ādas ziediem; 

aizmigušu ķieģeli; 

Starp miegu un nomodu viss ir neskaidrs. 

Romāns Korovins 

"Nomirsim kopā"

Romāns Korovins rada mākslu ar otu un eļļas krāsām. 

Korovina gleznās ir punkti, līnijas un otas triepieni. 

Viņa gleznas ir vienkāršas, bez liekām detaļām. 

Gleznu centrā ir viens elements. 

Korovins bieži glezno diptihus. 

Diptihs ir mākslas darbs,  kas sastāv no divām gleznām. 

Divas gleznas attēlo notikuma sākumu un beigas. 

Bet kas notiek pa vidu?  

Korovina gleznās vēstījumu nevajag meklēt attēlotajā. 

Mākslas darbu nosaukumus veido ikdienišķi vārdi. 

Nosaukumi palīdz labāk saprast mākslas darba ideju. 

Izstāde veido stāstu. 

Ar gaismām, līnijām un ritmu Korovins rada veselu pasauli. 

Izstādes tēma ir: dzīve - laiks - un attiecības.  

Izstāde ir par pāra attiecībām mūža garumā. 

Divi cilvēki,  kuri visu mūžu pavada kopā. 

Abi kopā svin svētkus, ir blakus ikdienā, dara, cer, priecājas un viļas. 

It kā abi divi būtu viens. Vai tā ir? 

Abi piedzīvo vienu un to pašu,  tomēr pieredze var atšķirties. 

Jūtas un emocijas katram ir savas. 

Arī kopīgo pagātni var uztvert atšķirīgi. 

Krišs Salmanis 

"Rūgts"

Kriša Salmaņa izstāde ir formās vienkārša. 

Izstādes saturs ir tiešs un precīzs. 

Izstāde ir par aizgājušās padomju varas atstāto mantojumu mūsu vidē.

Tas ietekmē sabiedrības izpratni un rīcību arī šodien. 

Izstādē nav ilgas pēc pagājušā padomju laika. 

Tomēr tā atstātais mantojums atainots vizuāli saistoši. 

Salmanis izstādē kritizē aizgājušās varas paliekas –  sabrukušās ēkas un idejas. 

Izstādes vēstījums ir pilns neizpratnes un rūgtuma. 

Izstādes vēstījumu sapratīs tie,  kuri ir gatavi to pieņemt. 

Salmanis stāsta, ka izstādes ideja atnāca ātri. 

Tā radās 2022.  gada 31. decembrī vienpadsmitos vakarā. 

Līdz rītam lielākā daļa darbu bija izdomāti. 

Salmanis uzskata sevi par laimīgu cilvēku. 

Viņš varēja iegūt labu izglītību, rast domubiedrus, darboties un atpūsties. 

Salmanis maz piedzīvoja padomju laiku. 

Tomēr viņš saprata – mums ir paveicies tikt ārā no turienes. 

Pandēmijas laikā Salmanis dzīvoja laukos. 

Tur viņš ievēroja baltu ķieģeļu ēku graustus. 

Tie drūp kopā tīrumos, muižās, ceļu krustojumos. 

Tad Salmanis saprata – padomju mantojums negatīvi ietekmēja viņa domas par skaistumu. 

Grausti Salmanim likās normāla lauku sastāvdaļa. 

Viņš graustiem pat nepievērsa uzmanību. 

Tad Salmanis saprata,  kāpēc

cilvēki senās mājās liek plastmasas logus; 

padomju laika dzīvokļos ir rīģipša arkas. 

Padomju mantojums joprojām pastāv arī sabiedrības idejās un uzskatos. 

Daļa cilvēku liek ziedus pie pieminekļa. 

Citi cilvēki pieminekli nojauc. 

Daļa cilvēku svin Jauno gadu pēc Maskavas laika. 

Citi cilvēki šauj salūtu stundu vēlāk. 

Viņi nedomā par ukraiņu bēgļu bailēm no sprādzienu skaņām. 

Tad Salmanis saprata,  ka mūsu vaina ir dziļāka.

Padomju mantojums sabojāja ne tikai mūsu skaistuma izpratni. 

Ieva Kraukle-Kūna 

"Rīma"

Kad kaimiņu gailis dzied tumsā,  es kāpju ārā no gultas. 

Lieku pēdas miglas čībās. 

Plati atveru muti. 

Piepildu muti ar saules gaismu un svešiem sviedriem. 

Patisona kundze, Kabača kungs, mazais Ķirbītis - leciet krāsnī! 

Pabarojiet manu rūcošo vēderu. 

Tad neatnāks vilki un lāči. 

Tad mani neapēdīs. 

Kādam mīlestība pati lec klēpī. 

Pilnas palodzes ar lieliem kabačiem. 

Pilnas skapjaugšas ar apaļiem ķirbīšiem. 

Laimīgi ir cilvēki, kuriem ir radinieki laukos.

Varbūt tad cilvēkam ir gana, kad: 

plauktos ir rudens dārzeņi; 

pagrabā ir ievārījumi; 

kartupeļi ir izdzinuši asnus; 

kāpostu muca stāv stūrī. 

Bet man pagraba nav. 

Kad man gribas ēst,  es piebāžu muti ar: kliņģeri, zivi, pagali, kurpi, suni, aitādas mēteli, jaunāko elektroierīci. 

Kamēr es ēdu,  kāds ir izsalcis un kliedz. 

Kad viņš ēdīs,  es rīvēšu savus ragus pret sienu un kliegšu: 

lieciet man galvā vārpu vainagu; 

dedziniet mani karstās liesmās; 

lai laba raža kungiem; 

lai izsalkums pazūd. 

Luīze Rukšane 

"Locījuma vietas"

Izstādē Luīze Rukšāne atveidoja ziemas ainavu. 

To var viegli atpazīt viņas vecmāmiņa un iepriekšējo paaudžu cilvēki. 

Mājās ir droši un mierīgi. 

Tur norit ikdienas rituāli. 

Piemēram, mēs skatāmies ārā pa logu. 

Tā mēs ik dienu pārbaudām laikapstākļus: ziemas aukstumu, apledojumu, redzam bērzu birzi, balto miglu. 

Ar šo rituālu Rukšāne mākslā pēta attiecības ar savu vecmāmiņu. 

Rukšāne domā par: 

attiecībām starp dažādu paaudžu cilvēkiem; 

laika straujo ritējumu. 

Vecmāmiņa Rukšānei sūtīja ar planšetdatoru uzņemtas fotogrāfijas. 

Tā vecmāmiņa vēstīja par ikdienu savās lauku mājās.  

Rukšāne no šīm fotogrāfijām radīja lielus grafīta zīmējumus uz audekla. 

Šie mākslas darbi ataino attiecības starp vecmāmiņu un mazmeitu. 

Tie aicina domāt par: 

attiecību trauslumu ar vecākiem cilvēkiem; 

nepieciešamību paspēt uzdot svarīgus jautājumus. 

Piemēram, no kurienes mēs nākam?  

Kā mēs esam audzināti? 

Šādu informāciju viena paaudze nodod nākamajai.  

Laika gaitā informācija nedaudz mainās. 

 Garenos mākslas darbus Rukšāne veidoja no seniem audumiem. 

Tie piederēja kādai sievietei. 

Palagi, galdauti un neizmantotie audumi pēc sievietes nāves nebija vajadzīgi. 

Rukšāne ar cieņu un rūpību tos pārveidoja mākslas darbos. 

Rukšāne pēta no paaudzes paaudzē nodotas lietas. 

Kā lietas saglabā vērtību,  ja laika gaitā tās pārveido?

Inga Meldere un Luīze Nežberte 

"Saulstāves"

Izstādē ir: skulptūras, instalācijas, zīmējumi, gleznas. 

Darbi vēsta par vietējo sabiedrību, kultūru un vēsturi. 

Darbi ir kā saruna starp divu paaudžu māksliniecēm. 

Vēstījums tajos parādās dažādos veidos. 

Mākslinieces ar cieņu izturas pret pagātnes liecībām. 

 Meldere un Nežberte pētīja seno ēku būvniecības formas un Paula Kundziņa paveikto. 

Pauls Kundziņš bija: 

nozīmīgs seno ēku pētnieks; 

Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātājs; 

arhitekts; 

kopienu un tautu pētnieks. 

Kundziņš pētīja arī 18. gadsimtā Latvijā veidotās koka kolonnas. 

Līdzīgas koka kolonnas ir citur pasaulē. 

Piemēram, mākslinieka Konstantīna Brankuša “Bezgalīgā kolonna”. 

Kundziņš nodeva informāciju tālāk nākamajām paaudzēm. 

Meldere mākslā pēta un izmēģina ko jaunu. 

Viņa veic "rokas vingrinājumus". 

Viņa iedvesmojas no ikdienā lasītā, redzētā un telefonā fiksētā.

Meldere pēta iepriekš radītus darbus un iedvesmojas no tiem. 

Viņa rada skices  ar eļļas krāsām uz papīra.

Skicēs redzami it kā atpazīstami objekti un būtnes. 

Meldere skices drukāja uz audekla un veidoja objektus. 

Tā Meldere izstādē rada neparastu vidi. 

Radošajā darbā Meldere izmanto dažādas metodes. 

Viņai ir izglītība glezniecības saglabāšanas tehnikās un mūsdienu mākslā. 

Melderei interesē: 

viss mainīgais; 

sabiedrība un tās vēsture; 

atsevišķu cilvēku pagātnes pieredze. 

Nežbertei interesē seno ēku būvniecība.  

Nežberte izstādei veidoja skulptūras. 

Skulptūras ir veidotas no atsevišķām kopā saliktām daļām. 

Tās ir līdzīgas kolonnām. 

Nežberte iedvesmojās no: 

Kundziņa 1926. gada Dziesmu svētku estrādes skicēm; 

kolonnām Brāļu draudzes saiešanas namā Gaidē. 

 Metāliskie objekti, skulptūras, attēli un teksti parāda Nežbertes interesi par: 

lietu krāšanu; 

atsaukšanos uz citiem darbiem; 

kolāžas tehniku. 

Izstādei ir īpaši radīts neliels žurnāls. 

Tur ir apkopoti dažādi teksti un vizuāli elementi. 

Žurnāls vēsta par mākslinieka iespējām izmantot: 

pārveidotus citu autoru darbus; 

ikdienas priekšmetus mākslas radīšanā. 

Izstādē ir arī vairāku cilvēku kopīgi radīts mākslas darbs. 

To veidoja Nežberta un Meldere kopā ar Ievu Putniņu un Elīnu Vītolu. 

Tas ir objekts – "pigmenta istaba". 

Putniņa un Vītola izmantoja dabīgās krāsas. 

Tās iegūst no vietējiem augiem - vīgriezēm, pelašķiem, pļavas nārbuļiem, mellenēm, smiltsērkšķiem, bērziem. 

Dabīgās krāsas viņas izklāja uz smilšainas virsmas. 

Tas parāda daudzveidīgo Latvijas, Lietuvas, Igaunijas augu valsti. 

Melderes un Nežbertes izstāde aicina domāt par:  

apkārtējo vidi; 

ekonomiku; 

nākotnes sabiedrību; 

cilvēka un dabas attiecībām. 

Indriķis Ģelzis 

"Ūdeņaina dienas actiņa"

Pasaulē visu laiku notiek pārmaiņas. 

Norisinās daudz satraucošu notikumu. 

Nav vienas noteiktas kārtības. 

Cilvēkam ir grūti dzīvot šajās pārmaiņās. 

Izstādē sabiedrība attēlota kā visiem pieejama peldbaseina telpa. 

Tā it kā atrodas vienlaikus reālajā pasaulē un digitālajā vidē. 

Dažādas pieredzes un atmiņas simboliski savieno metinātos, locītos un pulētos metāla objektus. 

Darbos var atpazīt dzīvu organismu un ķermeņu atveidus. 

Apkārt tiem ir rāmis. 

Ierasti baltās sienas šoreiz ir krāsainas. 

Krāsas simbolizē dabas spēkus. 

Krāsas un grīdas segums papildina izstādes vidi.

Tā izstādē veidojas vairākas zonas.

Izstāde ir kā atspīdoša spoguļvirsmas telpa. 

Atspīdumu var saistīt ar ūdeni, telefonu vai cilvēka iekšējo pasauli. 

Uzmanību piesaista no metāla veidoti pīpeņu ziedi. 

Pīpeņu ziedi mehāniski kustas un pulsē. 

Tiem vienmēr ir jāaizsargājas. 

Izstādē notiek gaismas un skaņas saspēle. 

Tas piesaista skatītāja uzmanību. 

Izstādē dzirdamas dīvainas un neloģiskas skaņas. 

Skaņas rada spriedzes sajūtu. 

Indriķis Ģelzis vēroja dabu, jūru, interneta vidi un, protams, baseinu. 

Pārdomu gaitā radās šie mākslas darbi.