Izstādes teksti digitāli

Izstādē “PURVĪŠA BALVA 2025"

Elza Sīle

“Zaķīšu pirtiņa / bailes un trīsas” 
Personālizstāde izstāžu zālē “Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa” 
07.09.–27.10.2024 

Iztēlojieties pasauli pēc globālas katastrofas, kurā Jūs esat viens no nedaudzajiem izdzīvojušajiem. Ir pazudusi gandrīz visa tehnoloģija, saglabājusies tikai neliela daļa zināšanu un darba rīku, taču atgriezušās bailes dabas varenības priekšā. Jūs tomēr nolemjat cerēt un gribat izpaust šo jaunatklāto cerību kādā fiziskā formā – bet kā tā varētu izskatīties? Kas un kādā veidā no pastāvošā materiālās kultūras tradīcijas parādīsies jūsu pašdarinātajos objektos un vidēs?

Paula Zvane 

“Neredzams” 
Izstāde galerijā LOOK! 
02.–24.02.2024 

It kā. Tu būtu sapiņķerējies. Savā prātā. Matu zvaigznītēs. 

Paulas Zvanes izstādes pamatā ir iespējamas sajūtas un problēmas, kas mēdz pārņemt stāvoklī starp miegu un nomodu. To veido skulpturāli darbi un gleznas, kuros vērojams neierasts materiālu lietojums un to sakausējumi. 

Te ir kurmis ar cukura nagiem, samta zirnis,cietas sapiņķerētu matu zvaigznes u.c. Paula rada savdabīgu pasauli, kurā negaidīti tiek ieaicināts skatītājs. Poētiskie un tēlnieciskie objekti veido izstādi gan vārdiski, gan materiāli – daudzdimensionālos darbus iespējams sajust ar vairākām maņām, apskatot visu izstādi kopumā kā vienu veselu. Sapņu istabā darbumaterialitāte atspoguļo idejas un viscerālas sajūtas, kas saistītas ar objektu vai vārdu savienojumiem to nosaukumos un materiālos, kas vedina domāt, ka veids kā uztveram apkārtējo vidi ne vienmēr ir acīmredzams un seko priekšnosacījumiem. Notiek cilvēka un necilvēcisku parādību krustošanās telpā un vienīgā eksistējošā cilvēka figūra tajā ir skatītājs. 

Apkārtesošie sirreālie objekti, it kā no mākslinieces paliekām veidoti, atstāj skatītāju neērtā sapņu istabā ar savītušiem ādu ziediem un smagā miegā guļošu ķieģeli, starp miegu un nomodu, kad viss ir neskaidrs un mākslinieka vai skatītāja ķermanis ir klātesošs tikai materiālos, paliekās vai acu mirkšķī.

Romāns Korovins 

“Nomirsim kopā” 
Personālzstāde Rotko muzejā 
01.03.–19.05.2024 

Romāna Korovina mākslas līdzekļi ir ota un eļļas krāsa. Punkts un līnija. Triepiens. Viņa gleznas ir visai vienkāršas: reālāks vai abstrahētāks elements audekla centrā, attīrot pārējo kompozīciju no visa liekā. Diptihs. Divas gleznas kā notikuma sākums un gals. Bet kas tieši pa vidu ir noticis? Vēstījums nav jāmeklē gleznas sižetā – tas nav literārs, stāstošs. “Ja es gribētu izstāstīt burtiski, tad es labāk uzrakstītu. Bet es gleznoju,” saka autors. Lai gan arī vārdam Romāna Korovina mākslā ir būtiska loma – tieši nosaukumi, ikdienišķās frāzes, piešķir dziļumu un apvieno vēstījumu. Stāstoša ir visa ekspozīcija. Lai pieskartos saturam, ir jāļaujas mākslinieka uzdotajam ritmam… pauzēm; jāseko gaismas un līnijas pavedieniem, ar kuriem izstāžu zālē jutīgi tiek uzausta vesela pasaule. 

Izstādē “Nomirsim kopā” autors ar sev raksturīgo daiļrades metodi pievēršas dzīves – laika – un attiecību tēmai. Pāris. Ģimene. Divas personas, kas mūžu ir pavadījušas kopā. Kopā svinējušas svētkus un kopā iegrimušas ikdienas sīkajā rosībā. Darījušas, cerējušas, priecājušās un vīlušās. It kā viss plecu pie pleca un viens, bet – vai tomēr? Arī piedzīvojot vienas un tās pašas lietas, pieredze var būt atšķirīga. Jūtas un emocijas – katram savas. Un, pat nomirstot kopā – vienlaikus pieliekot punktu, pēc kura nevienam vairs nav priekšrocības pārskatīt kopējo pagātni – šī kopējā pagātne var būt savstarpēji nesalīdzināma: kaut kur saskarties un kaut kur tomēr nē.

Krišs Salmanis 

“Rūgts”
Personālizstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 
05.05.–11.06.2023 

Konceptuāli skaidra, formās lakoniska un saturiski asi precīza, Kriša Salmaņa personālizstāde iezīmē beznostalģisku un reizē estetizētu (aiz)gājušās, bet apziņā un mentalitātē nekur-tālu-neaizgājušās varas kritisku skatījumu. Izaicinot (pop)kultūrā iekavējušos tendenci flirtēt ar par slikti-labu gaumi uzskatīto postpadomju estētiku un naratīvu, Salmaņa izstāde ir bezsajūsmas ironija par nesenās pagātnes reliktiem – šodienas fiziskajām un intektuālām “drupām”. Tā ir emocionāls, neizpratnes un rūgtuma pilns stāstījums tiem, kas to spēj, vēlas vai ir gatavi nolasīt. 

“Šī izstāde sakārtojās pāris stundu laikā, sākot ar 2022. gada 31. decembra vienpadsmitiem vakarā. Līdz rītam vairums darbu bija skaidri. Laikam jau bija krājušies. 

Vienmēr esmu uzskatījis, ka esmu laimīgs. Man ir laimējies piedzimt tādā vietā un laikā, lai varētu mierīgi gūt labu izglītību, rast domubiedrus, darbu un atpūtu. Ar padomju dzīvi saskāros tieši tik, lai saprastu, kā mums ir veicies, no turienes izkļūstot. Runas par padomju mantojumu uztvēru kā vecu cilvēku gaušanos. 

Pandēmijas laikā, ilgstoši uzturoties laukos, sāku ievērot balto ķieģeļu graustus, kas plok tīrumos, muižu kompleksos, ceļu krustojumos. Un sapratu, ka mans padomju mantojums ir estētiskās attīstības traucējumi. Grausti man šķiet tik normāla lauku sastāvdaļa, ka tiem pat nepievēršu uzmanību. Šī apjauta ļāva saprast līdz tam uz nabadzības atbildību noveltos plastmasas logus jūgendstila ēkās un riģipša arkas blokmāju dzīvokļos. Padomju mantojums ir arī dzīve simbolu pasaulē. Vieni liek ziedus pie pieminekļiem, kurus otri pēc tam nojauc. Kad nežēlīga un asiņaina gada noslēgumā vieni turpina priecāties pēc Maskavas laika un otri stundu vēlāk šauj pa ukraiņu bēgļu traumām, tad nākas atzīt, ka mūsu vaina ir dziļāka par tīri estētisku.” Krišs Salmanis

Ieva Kraule-Kūna

“Rīma” 
Izstāde galerijā “427” 
27.09.–03.11.2024 

Kad kaimiņu gaiļa balss izskan piķa melnā tumsā un, izkāpjot no gultas, jāiegremdē pēdas biezas miglas čībās, es atplešu muti jo plati, lai piepildītu to ar trīs mēnešiem saules gaismas un svešu sviedru. Patisona kundze, Kabača kungs un mazais Ķirbītis – lecat, nu, visi krāsns mutē iekšā! Pabarojiet manu rūcošo vēderu, lai tas nepamodina vilkus, lai nepievilina lāčus, lai mani pašu neapēd! 

Kādam mīlestība pati lec klēpī – pilnas palodzes nokrautas lekniem kabaču ķermeņiem, pilnas skapjaugšas apaļīgiem ķirbīšiem. Laimīgi tie ļaudis, kam lauku cilvēki rados! Varbūt kad plaukti mājās lūst no rudens velšu pārbagātības, kad pagrabā cipari uz zaptes burku vāciņiem iesniedzas senā pagātnē, kad kartupeļi izdzinuši garus astoņkāju taustekļus un stūrī rūc kāpostu muca, lielāka par pašu, varbūt tad cilvēks var sajust sātu, bet man pagraba nav un neremdināma apetīte man liek piebāzt muti ar kliņģeri ar ķirbi ar zivi ar pagali ar kurpi ar suni ar aitādas mēteli ar jaunāko elektroierīci. Kamēr es savu milzu muti piebāžu stūrī, tikpat izsalcis kāds tukšu muti kliedz. Kad ēdīs viņš, tad rīvēšu savus ragus pret sienu un kliegšu es. 

Lieciet man galvā vārpu vainagu, dedziniet mani karstās liesmās – lai laba raža kungiem, lai izsalkums atkāpjas!

Luīze Rukšāne 

“Locījuma vietas” 
Izstāde mākslas telpā “TUR_telpa” 
19.01.–17.02.2024 

Izstādei TUR_telpā Luīze Rukšāne ir izveidojusi ziemas ainavu abstrakciju, ko spētu atpazīt gan viņas vecmāmiņa, gan daudzas paaudzes pirms tās. Līdztekus mājai kā drošības un miera pilnai patvēruma vietai varam iztēloties ikdienišķo rituālu, kad lūkojamies ārā pa logu, lai pārbaudītu, kādi ir šīs dienas laikapstākļi: bargs un dzestrs ziemas aukstums, apledojusi zeme, bērzu birzs, kas pazūd baltā horizonta miglā. Rukšāne šo ikdienišķo darbību ir izmantojusi kā sākumpunktu, lai pētītu attiecības ar savu vecmāmiņu caur māksliniecisko valodu. Ar tās palīdzību viņa reflektē par attiecībām starp dažādām paaudzēm un skrienošā laika radīto īslaicīguma sajūtu. 

Lielizmēra grafīta zīmējumi uz audekla ir interpretācija vecmāmiņas sūtītajām fotogrāfijām, kas uzņemtas ar planšetdatoru, lai informētu par ikdienas notikumiem savās lauku mājās. Šie zīmējumi iemieso savstarpējo apmaiņu starp vecmāmiņu un mazmeitu, skatot attiecību trauslumu ar gados vecākiem cilvēkiem un steidzamības sajūtu uzdot tiem visus būtiskos jautājumus; izzināt no kurienes nākam un kā esam audzināti. Informācija, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē, piedzīvo dabiskas pārmaiņas, gluži kā DNS pavedieni, kas ikkatru reizi, nodoti tālāk, nedaudz izmainās. Garie baneriem līdzīgie mākslas darbi ir veidoti no tekstilmateriāla, kas piederējis kādai jau aizgājušai sievietei. Rūpīgi glabātie palagi, galdauti un nerealizēti auduma gabali pēc viņas nāves kļuvuši lieki, tādēļ Rukšāne uzmanīgi un ar cieņu tos pārveido un vienlaikus caur tiem pēta, kā kaut kas, nodots no paaudzes paaudzē, var saglabāt vērtību pat tad, ja tas tiek pārveidots līdzās mainīgajam laika ritējumam.

Inga Meldere un Luīze Nežberte 

“Saulstāves” 
Kopizstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 
21.09.–01.11.2024 

Izstādē tika iekļautas vairākas darbu sērijas: skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. Šīs darbu sērijas veido dialogu starp divu dažādu paaudžu mākslinieču praksēm, kurās atbalsojas naratīva atdzimšana vizuālajā mākslā, ētiskumā sakņota pieeja pret matēriju un cieņa pret pagātnes liecībām. 

Izstādes tapšanas ieskaņā Meldere un Nežberte pievērsās arhitektūras mantojuma apzināšanai, kas izriet no latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa (1888–1983) darbības. Kundziņa unikālais veikums, pētot un nākamajām paaudzēm saglabājot būtiskus arhitektūras elementus, piemēram, 18. gs. Latvijas koka arhitektūras t.s. “sauļotās” kolonnas, ir saistošs kā vēsturiski nozīmīgi formāli vingrinājumi, kuri turklāt paver ceļu paralēļu meklējumiem, pielīdzinājumam un kontekstualizēšanai ar līdzīga reģistra “ideju laukiem”, kādi redzami, piemēram, modernisma mākslinieka Konstantīna Brankuša (1876–1957) “Bezgalīgajā kolonnā”. 

Individuālajā radošajā darbībā Melderi nodarbina abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi – “rokas vingrinājumi”, kas balstīti uz ikdienas rutīnā novēroto, lasīto vai viedtālrunī fiksēto. Atsauces uz iepriekš praktizēto tiek vizuāli interpretētas: parafrāzētas un pietuvinātas šķietami atpazīstamu objektu vai būtņu fragmentu skicējumos eļļā uz papīra. Drukātas uz audekla un iemiesotas telpiskās instalācijās, šīs atsauces uzbur dažāda rakstura sirreālas situācijas. Izmantojot starpdisciplināras, novatoriskas, un spekulatīvas pieejas, kuras aizgūtas no izglītības glezniecības konservācijā un laikmetīgajā mākslā, Meldere iedziļinās nepastāvības izsekošanā un jautājumos, kuri skar sociālo vēsturi, autentiskumu un mikrovēstures. 

Savukārt Nežberte izstādē iekļautajā darbu sērijā turpina idejisko vadlīniju par vernakulārās arhitektūras formām, veidojot skulptūras. Tās ir no modulāriem elementiem kopā likti, kolonnām līdzīgi vertikāli stāvi, kuru elementu forma aizgūta no Kundziņa izstrādātajām skicēm 1926. gada Dziesmu svētku estrādei, kā arī stilizēti replicējot pirmā valsts aizsargātā kultūras pieminekļa – Brāļu draudzes saiešanas nama Gaidē – kolonnas. Organiski integrējot tēlniecību, attēlu veidošanu un tekstu, izstādei īpaši veidoto metālisko objektu karkasi atsedz Nežbertes aizraušanos ar kolekcionēšanas, citēšanas un kolāžas tehnikām. Formālie eksperimenti ar objet trouvé un autorības sairšanu mākslinieciskās apropriācijas ceļā tālāk pārcelti ekspozīciju pavadošajā zīnā, kurā apvienojas vizuāli un tekstuāli iedvesmas un pētniecības citāti, kā arī dzejnieka Raimonda Ķirķa jaunradīta literāra pasāža. 

Izvēršot līdzdarbības prakses, autorības un viena mākslinieka figūras autoritātes izvaicāšanu, izstādes ietvaros veidots kolektīvs kopdarbs – telpiska smilšu instalācija jeb “pigmenta istaba”, kuras veidošanā iesaistītas mākslinieces Ieva Putniņa un Elīna Vītola. Autores izmanto dabīgo krāsu pigmentu ieguves metodi no vietējiem augiem, piemēram, no vīgriezes, pelašķa, pļavas nārbuļa, mellenēm, smiltsērkšķiem, bērziem un uzliek tos uz baltā smilšu “audekla”, tādējādi paplašinot glezniecības tēlainības robežas un iezīmējot Latvijas un Baltijas floras devumu. Kā mākslinieciski jutīgs un tonāli bagāts uzvedums Melderes un Nežbertes “Saulstāves” pieskaras arī ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās ilgtspējas aspektiem. Reflektējot par simbiocēnas jeb domām par cilvēku ne no cilvēkcentriskās apziņas pieteiktā potenciāla, izstāde izgaismo nepieciešamību risināt haosa un nemitīgu pārmaiņu raisītās atrunas nolūkā no jauna iedēstīt (sevī) empātiju pret cilvēces un dabas savstarpējām attiecībām.

Indriķis Ģelzis

“Ūdeņaina dienas actiņa”
Personālizstāde Kim? Laikmetīgās mākslas centrā 
25.08.–08.10.2023 

Indriķis Ģelzis pievēršas satricinošo pārmaiņu jūrā slīkstošajam šķi-modernajam indivīdam. Attiecību politikas, identitāšu un ekonomikas plūsmu satricinājumos, autora mākslinieciskās valodas un kontekstuālas nozīmes pastarpinājumā mūsdienu sabiedrība atklājas kā par publisku peldbaseinu nomaskējusies personalizēta analoga kibertelpa.  

Folklorizēto dabas stihiju apzīmējošo krāsu palete ietonējusi institucionālās normalitātes ierasti baltās sienas; pieredzējuma un atmiņu uzplaiksnījumi darbojas par saistvielu metinātiem, locītiem, pulētiem skulpturāliem metāla palienējumiem no infografikas, pilsētplānošanas, akciju tirgus kāpuma un krituma ekosistēmām; vizuālas norādes uz dzīviem organismiem un ķermeniskiem stāviem sastingušas robustā rāmī; savukārt funkcionāli utilitāras dzīves telpu iekārtojuma detaļas – flīzes, paklājs – piesaka ritmu, kurā tālāk tiek izspēlēta “Ūdeņainās dienas actiņas” emociju pasāža. 

Nebeidzama, sevi turpinoša reflektīva spoguļvirsmas telpa ieslēgta ģeometrisku zonējumu precizitātē, savukārt tās semantiskā būtība dreifējoša nozīmēs kaut kur starp atspīdumu ūdenī, viedtālrunī vai ikvienā pašā. Skatienus un kustību uzsūcošu, šo citādi mēmo baseinu uzšķērž vertikalikalitāte – hromētu lielāku-par-dzīvi metāla pīpeņu stāvi, kas mehānisku, īsi aprautu, nervozu kustību intervālos tikšķīgi pulsē, jo jāuzmanās, jo vienmēr jāaizsargājas. 

Izstādes ievelkošais nodoms atklājas balss un gaismas cilpveida plūsmās. Instalācijas noskaņojumu secīgi nomaina viennozīmīgai interpretācijai vai loģikai nepakļāvīgi skaniski absurda paragrāfi. Dažādu pakāpju spriedzi uzvedinošo audiālo tikšķi-pret-balsi starplaikos “Ūdeņainā dienas actiņa” iekrāsojas pīpeņu uzturvērtību simbolizējošā digitālā ūdens gaismā. 

Emocionāla, dreifēšanai pakļauta un ķermeniskajam un sociālajam karkasam cieši piekļāvusies, Ģelža instalācija ir rezultāts transformatīvām pārdomām, raugoties dabā, jūrā, tiešsaistē un, protams, baseinā.