5. stāva teksti digitāli
Izstādē "Latvijas kolekcija"
Ieva Kraule-Kūna
(dz. 1987. g. Rīgā, dzīvo un strādā Rīgā)
Neviendabīga perspektīva
3D druka
Esam pieraduši domāt par muzejiem kā neitrālu pagātnes liecību krājējiem, bet to saturu ietekmē subjektīvās gaumes, kari, dabas stihijas, politiskā aktualitāte un bieži vien arī nejaušu notikumu virknes.
Dekoratīvās Mākslas un Dizaina muzeja kolekcijā atrodams maz Latvijas starpkaru perioda keramikas paraugu. Vai tas varētu nozīmēt, ka keramikas nozare Latvijas lietišķajā mākslā ir bijusi maz pārstāvēta vai varbūt nepietiekami novērtēta? Tas, iespējams, skaidrojams ar keramikas materiālu trauslo dabu. Taču vai skatītājs ikdienā par to aizdomājas?
Mūsdienu informācijas pārsātinātībā, kad iespējams radīt neizmērojamu skaitu fiktīvu, “uzlabotu” un ģenerētu realitātes atveidu, vērts aizdomāties, kādu informāciju par laiku, kurā dzīvojam, atstāsim nākamajām paaudzēm.
Darbā izmantotas Niklāva Strunkes porcelāna karafes no DMDM kolekcijas.
Paldies Inesei Baranovskai un Dacei Ļaviņai.
Asbjerns Skous
(dz. 1984. g. Kopenhāgenā, dzīvo un strādā Kopenhāgenā)
Citmēle (anarhistu kabarē skice) II, 2024
Grafīts uz papīra, maināms izmērs
Asbjerna Skous zīmējumu instalācija ir sava veida diagramma, kurā attēlotas anarhistisko kustību alternatīvas nākotnes iespējas, kas Latvijas teritorijā radās vētrainajā 20. gadsimta sākumā.
Latvijas nacionālās apziņas attīstība, pirms tā mobilizējās nacionālās atmodas kustībā un Latvijas nacionālās valsts dibināšanā 1918. gadā, piedzīvoja dažādus pagriezienus un pavērsienus. Svarīga, bet lielā mērā aizmirsta epizode šajos procesos ir saistīta ar anarhistu pūliņiem, kas savijās ar nereti vardarbīgi apspiestajiem Latvijas strādnieku protestiem gan pret Krievijas varu, gan vācu muižniekiem. Divām dažādām anarhistu kustībām – “Internacionālajai grupai”, kas saistījās ar Krievijas 1905. gada revolūciju, un “Liesmai”, 1917. gada revolūcijas atbalstītājiem, – bija līdzīga iecere Rīgā radīt anarhistu teātri. Lai gan nevienai organizācijai tas neizdevās, jau pati doma parāda, cik svarīga loma plašākas auditorijas sasniegšanā ir teātrim – loma, ko bieži pielieto arī valsts propaganda.
Arī performance ir daļa no valsts dibināšanas un ikdienas turpināšanas rituāliem. Skous zīmējumus varētu uzskatīt par neveiksmīga, bet ne mazāk skaudra anarhistiskā projekta skici, kas sapņo par teatrālu valodu ārpus varas un valstiskuma. Tie uzsver, ka politika ir kā pastāvīga cīņa starp dažādām grupām, kas metaforiski runā dažādās valodās, – rada skatuvi gan šīm cīņām, gan arī iespējamiem postnacionālu nākotņu mēģinājumiem.
Atbalsta: Dānijas Mākslas fonds
Ieva Epnere
(dz. 1997. g. Liepājā, dzīvo un strādā Rīgā)
Kolekcija, 2022
Video ar skaņu, 4 minūtes
Ievas Epneres video instalācija pārstāsta Malmes Mākslas muzeja Latvijas kolekciju ar jūrā horeografētām ainām, sākot ar pašu pirmo darbu – Ludolfa Liberta gleznu, kas 1938. gadā saņemta ziedojumā. Ar kolekcionāra un Zviedrijas muitas ierēdņa Oskara Elmkvista atbalstu gadu pēc šīs dāvanas tika iegūti vēl 44 darbi. Tad sākās Otrais pasaules karš, Latvija tika okupēta, apturot visas turpmākās sadarbības un kolekcionēšanu. Pēc kara beigām, 1955. gadā, atkal tika izstādīti Latvijas mākslinieku darbi, šoreiz gan tikai 27. 1958. gadā tie visi tika izņemti no ekspozīcijas.
Baltijas jūra ir dabisks savienojums starp Baltijas un Ziemeļu reģioniem, un tā ļāva arī bēgļiem Otrā pasaules kara laikā atrast ceļu prom no Padomju okupācijas. Epneres videodarbā cilvēku balsis, kas izrunā Latvijas mākslinieku vārdus un viņu darbu nosaukumus, saplūst ar jūras viļņiem, atspoguļojot neskaitāmās balsis un kultūru savienošanās centienus, lai gan allaž pastāv nesaprašanās slānis.
Kamera: Valdis Celmiņš
Skaņas režija: Artis Lūsis
Režija: Ieva Epnere
Krāsa: Alesandrs Okunovs
Balss: Gerds Lapoška
Susanna Markusa Jablonska
(dz. 1985. g. Stokholmā)
Santjago Mostins
(dz. 1981. g. Sanfrancisko, Kalifornijā)
UMDREHEN (Pagrieziens), 2022
Viena kanāla 4K video ar skaņu, 15 minūtes
Susannas Markusas Jablonskas un Santjago Mostina instalācija pēta attēlu veidošanas lomu vēsturē, vērojot, kā vēsturiskas vardarbības attēli un to apropriācija var formēt mūsu tagadnes izpratni.
Viņu 2022. gada filma “Umdrehen” ietver audio celiņu no liecības, ko 1981. gadā sniedzis Reinharts Vīners – vācu jūras seržants, kurš 1941. gada vasarā filmēja daļu no masu slepkavības, kurā cieta Liepājas ebreji, romi, komunisti un garīgi slimie iedzīvotāji –, un pretstata to Markusas Jablonskas un Mostina 2021. gadā uzņemtajiem attēliem asinspirts vietā. Mākslinieku kamera virzās cauri ainavai, reaģēdama uz Vīnera stāstījumu par todien redzēto; tā ved skatītāju pa tā paša mežainā krasta ainavu un visbeidzot uz ierakumiem, kur zvērības notika.
Vīnera arhivālo videomateriālu, ko raksturo kā kara trofeju, vēlāk pielietoja kā liecību holokausta tiesās un materiālu gan dokumentālās, gan mākslas filmās, bet šeit tas apzināti netiek rādīts.
“Umdrehen” liek kritiski pārdomāt kameras funkciju un rīcībspēju vēstures aprakstīšanā, jautājot, kā vēstures notikumi atstāj pēdas ainavā un kā ir iespējams pietuvoties, pārstāstīt vai reprezentēt baisu notikumu bez šīs vardarbības reproducēšanas.
Izmantojot vizuālu un skulpturālu mediju, Markusa Jablonska un Mostins sarežģī ierasti afirmatīvo valstsnācijas būvēšanas stāstu, kas Latvijas mākslai 20. gadsimta 30. gados bija tik raksturīga, – viņi pievieno atšķirīgu nodaļu un veido tiltu uz kara laika attēliem Latvijas kolekcijā.
Kamera: Santjago Mostins
Skaņas ieraksts: Susanna Markusa Jablonska
Režija: Susanna Markusa Jablonska un Santjago Mostins
Skaņas režija: Žoena Zmita
Krāsas: Nanna Dalunde
Teksts: Tobiass Ebrehts-Hartmans
Liecība: Reinharts Vīners
Pasūtītājs: Malmes Mākslas muzejs
Atbalsta: Zviedrijas Mākslas grantu komiteja
Susanna Markusa Jablonska
(dz. 1985. g. Stokholmā)
Santjago Mostins
(dz. 1981. g. Sanfrancisko, Kalifornijā)
UMDREHEN (Ierakumi), 2022
Apdrukāts audums, dzelzs stieņi, stieple
Galeriju aptver divas iekarinātas tekstila skulptūras, kas ieved skatītāju telpā. Parādās melnbalta attēlu kolāža, uzdrukāta uz caurspīdīga auduma. Attēli ir ņemti no tiešsaistē iegūtām pastkartēm, kas rakstītas no Liepājas un uz to 1941. un 1942. gadā – laika, kad tur notika ebreju masu slepkavības.
Tekstila skulptūru forma un attēli sasaista instalāciju ar Jāzepa Grosvalda kara ierakumu gleznojumiem (no sērijas “Strēlnieki”, nedatēts, iespējams, 1916) un Kārļa Baltgaiļa gleznu (“Divi draugi”, 1938), kā arī pazīstamo meža izcirtumu un piekrastes ainavu no filmas “Umdrehen”, tā izvēršot mākslinieku pārdomas par attēlu reprezentāciju dažādos vēstures laikmetos.
Latvijas iesaiste holokaustā vēl arvien ir maz skarta tēma publiskajā diskursā. Doma par līdzdalību holokaustā sarežģī Latvijas – pastāvīga ārēju okupāciju upura – stāstu un Grosvalda romantiski nacionālistiskos darbus, kuros atainoti kareivji, kas cīnās par brīvību.
Pasūtītājs: Malmes Mākslas muzejs
Atbalsta: Zviedrijas Mākslas grantu komiteja
Makda Embaje
(dz. 1994. g. Emmabūdā, dzīvo un strādā Oslo)
Ja prieks būtu durvis, kas būtu istaba? 2002
Skaņa, 12 minūtes.
Makdas Embajes skaņu darbs iezīmē kopienas veidošanu kā alternatīvu valstsnācijas veidošanai. Embaje ir iedvesmojusies no Jāņa Tīdemaņa spilgtās gleznas “Karnevāls” (20. gadsimta 30. gadi) un saskata karnevālu kā potenciālu prieka un kopābūšanas vietu. Trīs atsevišķās telpas, centrētas ap prieku, kopienu un kustību, veido iedomātu dialogu starp Embaji un Tīdemani, kura kulminācijā apmeklētāji ir aicināti uz īstu karnevālu izstādes noslēgumā.
Starptautisko sakaru dēļ Tīdemanis bija viens no retajiem māksliniekiem, kam pietika drosmes ignorēt Latvijas autoritārā režīmā augošo prasību pēc reālistiska gleznojuma un nacionālām tēmām. Tādēļ viņa gleznas un to dzīvīgās, spilgtās krāsas izceļas citu Latvijas kolekcijas darbu vidū.
Embaje saskata karnevālā potenciālu raisīt kopības izjūtu. Karnevāls kā hedonisma telpa sniedz rotaļīgas kopābūšanas solījumu. Viņas darbs sastāv no trim skaņas instalācijām, un katrai ir piešķirta sava telpa – tās saistās ar prieku, kopienu un kustību. Embaje bieži strādā ar skaņu, koncentrējoties uz valodas saistību ar nacionālajām valstīm un indivīdu, kā arī metot izaicinājumu lineārajiem veidiem, kādos nacionāla valsts apraksta cilvēkus un valodu.
Lada Nakonečna
(dz. 1981. g. Dņipro, dzīvo un strādā Kijivā un Kaselē)
Personīgi nozīmīga kolekcija, 2022
Zīmulis, papīrs, koka kaste, barjeras stabi, lente
Mainīgi izmēri
Malmes Mākslas muzeja arhīva apmeklējumā Ladu pārsteidza tas, kā atlasīti Latvijas kolekcijas darbi. Latvijas mākslas darbu ziedojuma mērķis bija reprezentēt Latvijas nacionālo mākslu, radīt tās vīziju. Tomēr, izrautas no konteksta, šīs mākslinieciskās izpausmes varētu tikt izmantotas daudzu citu nacionālu valstu reprezentācijā.
Nakonečnas instalācija pēta nacionālās identitātes reprezentāciju, ko rada ziedotāja vai pārstāvja izvēles. Darbs – vairākas muzeja vitrīnu kastes, kas gluži kā dāvanas apvilktas ar lentīti Latvijas karoga krāsās, – ieskatās muzeju kā konkrētu vēsturu aizstāvju lomā. Kastēs redzami atsevišķu Latvijas kolekcijas darbu zīmējumi, ievietoti paspartū, kura izgriezumi ļauj tikai aplūkot dažu darbu fragmentus.
Viņas instalācija apzināti fragmentē Latvijas kolekcijas darbus, kuri paši jau ir noteiktas reprezentācijas fragmenti. Nakonečna bieži strādā ar slēptiem stāstiem, atklājot institucionālās jomas manipulatīvās struktūras un to ietekmi uz individuālo uztveri. Viņa pievēršas perspektīvas, orientācijas un institucionālās autoritātes jautājumiem, met izaicinājumu vienkāršotai izpratnei un bieži vien aicina skatītājus kļūt par mākslas darba dalībniekiem.
Ieva Kraule-Kūna
(dz. 1987. g. Rīgā, dzīvo un strādā Rīgā)
Čūska ir ceļš: atšķetināta bezgalība joprojām ir mūžīga, 2022
Linogriezums uz kokvilnas un lina audekla, kas krāsots ar ārstniecības augiem, keramika, zemglazūras gleznojums, lāzera un riso druka uz papīra, skaņa, autortehnika.
Ievas Kraules-Kūnas instalācija stāsta par māti un bērnu, kas veido pasauli uz vecas civilizācijas drupām pēc nezināmas, visu iznīcinājušas katastrofas. Darbs iemieso šībrīža ģeopolitiskajā klimatā izjustās bailes par karu, atomdraudiem un ekoloģisku katastrofu.
Kraule-Kūna bieži strādā ar keramiku, aizraujas ar folkloru un sieviešu lomu mītos. Nesen viņa savā studijā iekārtoja vaļēju krāsni keramikas objektu dedzināšanai. Gatavie objekti šeit izkārtoti uz auduma, kas krāsots ar vietējiem ārstniecības augiem, piemēram, asinszāli (Hypericum perforatum) un biškrēsliņu (Tanactum vulgare).
Instalācija “Čūska ir ceļš: atšķetināta bezgalība joprojām ir mūžīga” veidota kā atmiņas pils – katrs darba elements saistās ar rindiņu pavadošajā stāstā, kuru var rast izdrukās pie darba. Stāsts ir klausāms arī audio ierakstā – sākumā tas ir viens, bet, bērnam augot, meitas un mātes ceļi sadalās, veidojot viena mīta divas versijas. Atsaucoties uz radīšanas mītiem, kas bieži kalpo nacionālās identitātes veidošanai, un izmantojot senu bronzas laikmeta keramikas apdedzināšanas tehniku, Kraule-Kūna jautā, kāda šajā stāstā ir sievietes rīcībspēja – kā mātei, kā māksliniecei, kā radītājai.
Anastasija Sosunova
(dz. 1993. g. Ignalinā, dzīvo un strādā Viļņā)
Meta eņģelis, 2022
Plastmasa, tērauds, varš, laka, atrasti priekšmeti
Anastasija Sosunova savos darbos bieži rāda, kā jauni mīti aizvieto vecos. Darba “Meta eņģelis” iedvesma rasta Malmes Mākslas muzeja Latvijas kolekcijas vēsturē – māksla tiek reprezentēta kā diplomātisks žests nacionālā stāsta ietvaros. “Meta eņģelis” veido atsauci uz Viļņas publiskajā telpā redzamajām eņģeļu skulptūrām un mūsdienu pilsētpolitiku.
Kopš 2004. gada pilsētas publiskajā telpā izvietoti apmēram 300 eņģeļi. Pastāvīgā Viļņas “eņģelizācija” – pilsētas mēra Artūra Zoka iniciatīva sadarbībā ar tēlnieku Vaidu Ramošku – tika popularizēta kā pilsētas simbols ar saukli “Viļņa ir zemu lidojošu eņģeļu pilsēta”. Gadu gaitā eņģeļi ir kļuvuši par ierastu Lietuvas diplomātu dāvanu, tos var atrast pat Stokholmā.
Sosunova vēro, kā viņas mājās Lietuvā norisinās valstsnāciju stiprināšanas procesi postpadomju kontekstā, kur eņģeļu skulptūras reprezentē neoliberālās politikas turpināšanos. Eņģeļi, kas pasniegti kā apolitisks, universāls laipnības simbols, mīt varas vai bagātības vietās. Vietas, kur sēž eņģeļi, bieži izrādīsies klusi biznesa un valdības sadarbības punkti starptautiskās diplomātijas tīklos.
Anastasija Sosunova
(dz. 1993. g. Ignalinā, dzīvo un strādā Viļņā)
Meta ikona, 2022
Kokgriezuma nospiedums uz fluorescenta papīra, digitālā druka, cinka asējums, pagaidu tetovējumu uzlīmes, laka, tinte, tērauds, 50 x 70 cm
Anastasija Sosunova savos darbos bieži rāda, kā jauni mīti aizstāj vecos. Darba “Meta ikona” iedvesma rasta Malmes Mākslas muzeja Latvijas kolekcijas vēsturē – māksla tiek reprezentēta kā diplomātisks žests nacionālā stāsta ietvaros. Viņas kolāža vadās pēc ikonas kompozīcijas loģikas, uzsverot ikonas kā attēlus, kam piemīt rīcībspēja.
Līdzīgi kā skulptūra “Meta eņģelis”, kas atsaucas uz vidē izvietotām eņģeļu skulptūrām Viļņā, Lietuvā, darbs “Meta ikona” norāda uz mūsdienu pilsētas politiku. Kopš 2004. gada pilsētas publiskajā telpā izvietoti apmēram 300 eņģeļi. Pastāvīgā Viļņas “eņģelizācija” – pilsētas mēra Artūra Zoka iniciatīva sadarbībā ar tēlnieku Vaidu Ramošku – tika popularizēta kā pilsētas simbols ar saukli “Viļņa ir zemu lidojošu eņģeļu pilsēta”. Gadu gaitā eņģeļi ir kļuvuši par ierastu Lietuvas diplomātu dāvanu, tos var atrast pat Stokholmā. Tos bieži fotografē gan tūristi, gan vietējie, kā liecina daudzveidīgie Sosunovas atrastie attēli tiešsaistē.
Sosunova vēro, kā viņas mājās Lietuvā norisinās valstsnāciju stiprināšanas procesi postpadomju kontekstā, kur eņģeļu skulptūras reprezentē neoliberālās politikas turpināšanos. Eņģeļi, kas pasniegti kā apolitisks, universāls laipnības simbols, mīt varas vai bagātības vietās. Vietas, kurās sēž eņģeļi, bieži izrādīsies klusi biznesa un valdības sadarbības punkti starptautiskās diplomātijas tīklos.
Jānuss Samma
(dz. 1982. g. Tallinā, dzīvo un strādā Tallinā)
Broša, 2022
Vilnas paklājs, 105 x 400 cm
Jānuss Samma apskatei piedāvā vilnas paklāju brošas formā, ko iedvesmojusi Jāņa Kugas glezna “Skice “Pūt, Vējiņi!” skatuves iekārtojumam” (nedatēts, ap 1936) no Latvijas kolekcijas. Paklājā redzamie tēli atveido igauņu nacionālā eposa “Kalevdēls” varoņus.
Kugas glezna – scenogrāfijas skice Raiņa lugai “Pūt, vējiņi!” (1913) – ataino kāzu viesus tradicionālajos latviešu tautastērpos. Gleznā redzamajā skatuves iekārtojumā ir tipiskas latviešu tekstilijas, kas aptver skatuvi un ir nostiprinātas ar saktām kuras parasti izmanto tautastērpos.
Sammu interesē tautas mantojuma objekti, kuri tiek izmantoti nacionālo stāstījumu radīšanā. Viņš bieži darbojas ar folkloru un geju kultūru, atrodot veidus, kā atsegt neizteikto morāli un ideoloģiju. Šajā paklājā, kas izveidots saktas formā, redzams muskuļains vīrietis – Kalevdēla līdzinieks – dažādās pozās.
“Kalevdēls” ir Igaunijas nacionālais eposs, kura tekstu no mutvārdu tradīcijām izveidoja Frīdrihs Reinholds Kreicvalds. Dzejojumā lasāmi stāsti par Kalevdēlu – mītisku, muskuļotu milzi, kurš kalpo Igaunijai un ir dziļi ietekmējis igauņu nacionālo pašapziņu. Slavenās rindās rakstīts:
“Tomēr reiz tā diena pienāks,
Kad šie šķēršļi abās pusēs
Pāršķelsies un pušu plīsīs,
Lielām liesmām aizdegdamies.
Kad nu uguns karstā kvēle
Pārdedzinās klinšu važas,
Tad gan Kalevs mājās pārnāks,
Saviem bērniem laimi nesīs,
Jaunu Igauniju radīs.”*
* Kreicvalds, Frīdrihs Reinholds. Kalevdēls. Tulk. Godiņš, Guntars. Rīga: Neputns, 2018. 296. lpp.