4. stāva teksti digitāli

Izstādē "Latvijas kolekcija"

4. stāva lielā siena

Latvijas kolekcija

Kā muzeji piedalās nacionālu valstu naratīvu veidošanā, un kā to dara mākslinieki? Kā krājuma veidošana saistās ar kultūras diplomātiju un valstu politiku?

1939. gadā Malmes Mākslas muzejam kā dāvinājums tika nodota Latvijas mākslas kolekcija, kura muzeja telpās Zviedrijā bija pastāvīgi apskatāma līdz 1958. gadam. Kolekcijā iekļautas ainavas, portreti, klusās dabas, mitoloģiski sižeti, ilustrācijas, scenogrāfijas meti un kara ainas no 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem un valsts agrākiem periodiem.

Kolekcija bija iecerēta kā tā laika Latvijas laikmetīgās mākslas izlase, un 50 mākslas darbi ne tikai meklēja atbildes uz jautājumiem par Latvijas valsts identitāti, bet arī atspoguļoja to, kā bija mainījusies mākslinieciskā domāšana kopš Latvijas dibināšanas 1918. gadā līdz kolekcijas izveides brīdim. Darbu atlasi ietekmēja gan Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas pārņēma varu 1934. gadā, gan valsts jaunizveidotā kultūrpolitika – šeit saskatāms iekšupvērsts skatiens un tautiskā romantisma idejas, kas slavina Latvijas zemi un kultūru.

Tagad Latvijas kolekcija ir atceļojusi atpakaļ no Malmes uz Rīgu un pirmo reizi kopš 1939. gadā izstādīta pilnībā. Līdz ar vēsturiskajiem darbiem izstādē iekļauti arī astoņu laikmetīgu mākslinieku darbi, kas radīti īpaši šai izstādei un smeļas iedvesmu no Latvijas kolekcijas un tās vēstures.

Izstāde pievēršas jautājumiem, kas saistās ar nacionālismu un nacionālu valstu veidošanos un attīstību Baltijas reģionā, tajā pašā laikā izceļot šo nelielo valstu trauslumu un spēju pretoties imperiālismam. Laikmetīgo mākslinieku darbi pievērš uzmanību kolekcijā nepamanītajiem naratīviem un aplūko jaunus veidus, kā piekļūt vēsturiskai kolekcijai kā nospiedumam laikā, virzot idejas arī ārpus nacionālas valsts robežām. Iztēloties, kā citādi varētu veidot kaut ko tik fundamentālu kā nacionālas valstis, nav viegli, un Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī ir padarījis to teju neiespējamu.

Pasūtītie darbi tagad ir daļa no Malmes Mākslas muzeja pastāvīgā krājuma – tie ir Latvijas kolekcijas paplašinājums un interpretācija, kas sniedz nākotnes kuratoriem, māksliniekiem un apmeklētājiem priekšstatu par to, kā šī kolekcija tika uztverta 21. gadsimta divdesmitajos gados.

Teksts: Inga Lāce, Lote Lēvholma (Lotte Løvholm)

Teksts pie attēla:
Latvijas kolekcijas atklāšana Malmes muzejā 1939. gada 16. decembrī. 
Malmes Mākslas muzeja īpašums.
Foto: Oto Oms (Otto Ohm)

Organizē: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Malmes Mākslas muzejs

Atbalsta: Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Novum Riga Charitable Foundation, Zviedrijas vēstniecība, Danish Arts Foundation, krāsu ražotājs “Vivacolor” 
 

Latvijas kolekcija

Otrā pasaules kara sākumā, 1939. gadā, Malmes Mākslas muzejs (tolaik – Malmes muzejs) saņēma 10 000 zviedru kronu ziedojumu no privātā mecenāta, zviedru muitnieka un privātkolekcionāra, Oskara Elmkvista, lai muzejā izveidotu Latvijas tā laika mākslas kolekciju. Šī summa, kas pielīdzināma 30 000 EUR mūsdienās, bija nedaudz zemāka par Zviedrijas strādnieka gada algu.

Muzejs pieņēma Elmkvista ziedojumu, tā turpinot ceļu, ko bija sākusi iepriekšējā gadā pieņemtā Ludolfa Liberta glezna. To bija ziedojusi Zviedru–latviešu tuvināšanas biedrība, kura 1914. gadā veidoja Baltijas izstādi Malmē. Darbu atlasi Latvijas kolekcijai veica komisija, kuras sastāvā bija arī mākslinieks Ludolfs Liberts un mākslas vēsturnieks Francis Balodis.

Latvijas kolekcija tika iegūta 1939. gadā, un tajā pašā gadā visu kolekciju eksponēja muzejā. Pēc kara, 1947. gadā, kolekcijai tika pievienoti citi darbi. 1958. gadā, Aukstā kara laikā, visu kolekciju izņēma no pastāvīgās ekspozīcijas. Tikai 2019. gadā daļa no kolekcijas atkal tika eksponēta: Sesīlijas Videnheimas (Cecilia Widenheim) un Marijas Lindas (Maria Lind) kūrētajā izstādē "Migrācija: pēdas mākslas kolekcijā" (Migration: Traces in an Art Collection), kurā migrācija tika pētīta caur Malmes Mākslas muzeja krājuma prizmu. 2022.–2023. gadā kolekcija tika eksponēta vēlreiz un pilnībā izstādē “Latvijas kolekcija”, veidojot dialogu ar laikmetīgajiem māksliniekiem, un šī izstāde tagad ir atceļojusi uz Rīgu.

Agrīnā nacionālas valsts veidošanās

Kolekcijā pārstāvēto mākslinieku darbos saskatāmas gan dažādu Eiropas valstu, gan Krievijas mākslas ietekmes – sākot no mākslas grupas Peredvižņiki līdz jūgendstilam. Tomēr daudzi Latvijas mākslinieki eksperimentēja ar dažādiem stiliem, nereti politisku un nacionālu pārmaiņu dēļ, un viņu uzmanības lokā bija Latvijas identitātes radīšana.

19. gadsimta sākumā citu Eiropas valstu mākslā uzmanības centrā bija vēsturiskie sižeti un folklora, tā atbalsojot Eiropas idejiskos strāvojumus un filozofa Johana Gotfrīda Herdera rosināto interesi par folkloru, kas sekmēja nacionālu valstu tapšanu. Arī Latvijā mākslinieki sāka iedvesmoties no latviešu tautasdziesmām un pasakām, kurām 20. gadsimta sākumā bija liela nozīme nacionālās pašapziņas veidošanā.

Kara ainas: 1914–1918

Pirmā pasaules kara laikā daudzi Latvijas mākslinieki kļuva par strēlniekiem un arī pievērsās kara attēlojumam. Latvija bēgļi un strēlnieki bija svarīgi tēli Latvijas agrīnā modernista Jāzepa Grosvalda mākslā, kas ir pārstāvēta arī Latvijas kolekcijā Malmē.

Grosvalds cīnījās vienā bataljonā ar mākslinieku Niklāvu Strunki, un abi dokumentēja tiešos kara iespaidus gleznās un zīmējumos. 

Vācu ekspresionisti koncentrējās uz kareivju ciešanām, savukārt Grosvalda darbos redzams duālisms – latviešu strēlnieki reprezentēja cīņu par brīvību un neatkarību.

Trīsdesmito gadu darbi kolekcijā

Latvijas kolekcija Malmes muzejā bija iecerēta laikmetīga, 20. gadsimta trīsdesmitos gadus reprezentējoša un iekļāva vien dažus darbus no agrākiem laikposmiem.

Trīsdesmitie gadi Latvijas mākslas vēsturē saistās ar atgriešanos pie reālisma – tā sauktā postekspresionistu reālisma. Lielākā daļa darbu Latvijas kolekcijā radīti šajā periodā un iezīmē pagriezienu, kurā saskatāma tautiski romantiska koncentrēšanās uz lauku kultūru un atgriešanās pie Latvijas aizvēstures un mitoloģijas. Vairāki mākslinieki, kuri divdesmitajos gados bija eksperimentējuši ar radikālāku stilistiku, pievērsās reālistiskai mākslas valodai, izvairījās no politiskām tēmām un koncentrējās uz ainavu, kluso dabu un portretiem. 

Divdesmito gadu Latvijas dzīvīgais, eksperimentējošais mākslas gars ar avangarda un modernisma ietekmēm kolekcijā gandrīz nav redzams.

Kolekcijā pārstāvētas tikai dažas sievietes mākslinieces. Tajā laikā parādījās un presē kā daudzsološas tika minētas vairākas jaunākās paaudzes mākslinieces, piemēram, Marija Induse-Muceniece, Otomija Freiberga, Erna Dzelme-Bērziņa un Elza Druja, bet daudzu karjeras strauji pārtrauca karš un trimda.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados darbojās vairākas mākslinieku apvienības, kurās pulcējās vienas tautības mākslinieki, piemēram, Ebreju mākslinieku biedrība. Vadoties pēc etniskā principa tika rīkotas vācu un krievu mākslinieku izstādes. Tomēr kolekcijā pārstāvēti gandrīz tikai latviešu tautības mākslinieki, tādējādi atsedzot etnisko segregāciju Latvijas mākslas laukā.

Mākslinieki Ulmaņa autoritārajā režīmā

Kopš 1934. gada Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma jaunā kultūrpolitika ne vien veicināja latvietības ideju stiprināšanu caur lauku dzīves atainošanu mākslā, bet arī kā prioritāti uzstādīja mākslas izplatīšanu un radīšanu lauku reģionos un mazpilsētās. Kultūrpolitikas mērķis bija veicināt patriotisma jūtas, kopjot zemi un godinot darbu visā valstī.

Autoritārā režīma gados par daudzām jomām, piemēram, lauksaimniecību, ekonomiku un kultūru, rūpējās īpaši izveidotas kameras jeb nozaru speciālistu. Presē minēta interesanta iniciatīva, kurā sadarbojās Rakstu un mākslas kamera un Lauksaimniecības kamera, aicinot māksliniekus dzīvot lauku mājās: “Laukos dzīvodami, mākslinieki varēs rast ciešāku kontaktu ar lauku dzīves ritmu, lauku un ikdienā lietojamiem darba rīkiem, kuru attēlojums mākslinieku darbos dažkārt nesaskan ar īstenību.” (“Talsu vārds”, 1939)

Par šo rezidenču rezultātiem trūkst informācijas, bet piemērs ilustrē tā laika politiskos uzstādījumus – mākslinieciskās idejas ir saistāmas ar valsts mērķiem.

1938. gadā, kad tika izveidota Rakstu un mākslas kamera, prezidents Kārlis Ulmanis teica: “Latvijā var būt tikai viena kultūra – latviešu kultūra,” uzsverot latviešu identitātes nozīmi mākslā un radot vēl lielāku distanci starp kultūru un modernisma tendencēm.

20. gadsimta trīsdesmito gadu estētikas pavērsiens nacionālās mitoloģijas un folkloras virzienā ir saistīts ar vispārējo Latvijas un Eiropas politiku, kurā tika atbalstītas etniski nacionālas idejas. Modernisms tika pakļauts uzbrukumiem. Mākslinieks Ludolfs Liberts, kurš veidoja Latvijas kolekciju, arī trīsdesmitajos gados interpretēja vēsturiskas tēmas un senatnes tēlus, lai gan divdesmitajos gados arī viņu aizrāva modernisma idejas.

Arī virkne citu šīs izstādes mākslinieku pārstāvēja drīzāk tradīcijās balstītas mākslinieciskās pozīcijas, piemēram, Rihards Zariņš jau gadsimta sākumā uzsvēra “tīras latviešu kultūras” nozīmi, cita starpā apgalvojot, ka tautastērpa modernizācija esot “nejēdzība”.

Lauku idille

Latviešu identitāte, kas tiek parādīta idilliskās lauku ainavās un saistīta ar tuvību zemei un dabai, bija raksturīga gadsimtu mijas iezīme, kas sakrita ar tautiskā romantisma ēru mākslā. 

Atšķirībā no mākslinieku meklējumiem gadsimtu mijā trīsdesmitajiem gadiem bija raksturīgas oficiālas prasības tautiskas mākslas radīšanā un valsts simbolu izmantošanā, sniedzot vienkāršu, spēcīgu vēstījumu. Lauku dzīves un ainavas atainojums ieguva politisku dimensiju, un notika pāreja no spontānākas mākslas jaunrades “nacionālās idejas” atbalstam gadsimtu mijā uz mākslas un mākslinieku aicināšanu kalpot valstij Ulmaņa autoritārajā režīmā.

Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā pieauga valsts kontrole pār tautsaimniecību. Bija pagājuši Lielās depresijas gadi, un, pateicoties lieliem valsts atbalstītiem infrastruktūras un lauksaimniecības projektiem, trīsdesmitie gadi bija ekonomikas uzplaukuma laiks. Lauku dzīves slavināšana sakrita ar šo izaugsmi, un trīsdesmitie gadi joprojām tiek uzskatīti par valsts augšupejas periodu, neskatoties uz autoritārisma režīmu. Šo priekšstatu attaisno arī tālākā vēsture – karš un padomju okupācija bija daudz smagāks periods.

Trimda kopš 1944. gada

1947. gadā Latvijas kolekciju paplašināja pirkumi un mākslinieku dāvinājumi, kas sekoja “Latvijas mākslas izstādei” (Exhibition of Latvian art) 1947. gadā. Lielākā daļa izstādē pārstāvēto mākslinieku, kas Otrā pasaules kara beigās bija atstājuši dzimteni, dzīvoja Zviedrijā. Viens no šīs izstādes darbiem, Eduarda Dzeņa “Bēgļi” (1947), ataino cilvēku straumi, kas kājām, līdzās zirga vilktiem ratiem, dodas bēgļu gaitās.

Otrā pasaules kara laikā bēgļu gaitās devās aptuveni 200 000 latviešu, un 4500 ar laivām devās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Daudziem Latvijas bēgļiem pirmais galamērķis bija Gotlandes sala. Starp Latvijas kolekcijā pārstāvētajiem māksliniekiem tādi ir Marija Induse-Muceniece, Niklāvs Strunke, Eduards Dzenis un Milda Liepiņa.

Dažu mākslinieku radošās gaitas trimda pārtrauca. Latvijas trimdas mākslinieku vēsturi nesen plašākai publikai izgaismoja pētniecisks projekts un izstāžu sērija “Pārnēsājamās ainavas” (2017–2019), kuru organizēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.

Neredzamie darbi

1970. gadā latviešu žurnāls “Tilts”, kurš tika izdots no 1949. līdz 1976. gadam trimdā ASV, publicēja latviešu mākslas vēsturnieka un dzejnieka Ojāra Jēgena rakstu “Mūsu mākslas darbu likteņi” par Latvijas kolekciju.

Ojārs Jēgens, kurš dzīvoja Dānijā, bija daļa no Ziemeļvalstu latviešu mākslas kopienas un draudzējās ar Zviedrijā dzīvojošo Niklāvu Strunki. Savā rakstā Jēgens izskaidro, kā Latvijas mākslas kolekcija Malmes Mākslas muzejā 1958. gadā tika noņemta no pastāvīgās ekspozīcijas vietas trūkuma dēļ. Dažus darbus izstādīja publiskās institūcijās, bet muzeja vadība uz jautājumiem par Latvijas kolekciju atbildēja, ka “šaubās”, vai tie tiks izstādīti vēlreiz.

Piezīmēs Jēgens saista muzeja attieksmi ar nevēlēšanos atbalstīt tolaik joprojām okupēto Latviju. Kolekcijas izveides mērķis popularizēt Latviju un tās mākslu bija aizmirsts. Jēgenam, trimdā dzīvojošam intelektuālim, šis žests atgādināja par padomju varas izdzēsto Latvijas vēsturi.