Izstādes teksti digitāli

Izstādē “Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi” 

Izstāde “Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi” ir divu muzeju – Ufici galeriju un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja – starptautiskas sadarbības rezultāts. Izstādi atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Rīgas dome, Itālijas vēstniecība Latvijā un Rietumu Banka. 

Rīgā pirmo reizi tiek prezentēta tik vērienīga itāļu mākslas izlase no 19. gadsimta otrās puses līdz 20. gadsimta 40. gadiem. Nozīmīgi darbi no Ufici galerijām veido dialogu ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumu, atspoguļot Eiropas mākslas tendences, kas raksturīgas gan Itālijas, gan Latvijas mākslai šajā periodā. 

Mākslas kustības un periodi izstādē kontekstualizēti sešās sadaļās: naturālisms un "makjajoli", Eiropas impresionisms, divizionisms un simbolisms, ceļā uz avangardu, futūrisms un "atgriešanās pie kārtības", kā arī Itālijas modernās mākslas izstādes Rīgā. 

Katrā sadaļā itāļu mākslas darbi skatāmi līdzās tā paša perioda Latvijas mākslai, tā izceļot vēsturiskās saiknes, paralēles un estētiskās atšķirības. Šo dialogu papildina arhīva materiāli: žurnāli, vēstules un fotogrāfijas, kas palīdz rekonstruēt daudzveidīgo un ciešo mijiedarbību, kas vēsturiski savieno Itāliju un Latviju. 

Izstāde kā abu valstu Eiropas kultūras diplomātijas iniciatīva ir divu muzeju kolekciju un arhīvu izpētes rezultāts. Tā tiek rīkota gadā, kas iezīmē gan Florences un Rīgas sadraudzības 25. gadadienu, gan "makjajoli” kustības vadošā mākslinieka Džovanni Fatori (1825–1908) divsimtgadi, kura darbi simboliski atklāj izstādi.

Izstādes prologs

Gaismai ir milzīga nozīme mākslas radīšanā un iepazīšanā. Izstāde vēsta par vienojošo un atšķirīgo gaismas uztverē, ko nosaka mākslinieks, laikmets un saules staru leņķis zemēs, kuras šķir Alpu kalni. Izstāde aicina pieredzēt, kā šie faktori materializējas kolorītā, motīvos un plašajā emociju gammā, ko tie raisa. 

Gaismas atšķirīgā uztvere veido šīs izstādes kamertoni, izceļot Itālijas un Latvijas vizuālo tradīciju bagātību, mijiedarbību, kā arī atšķirīgo raksturu. 

Ievads piedāvā ieskatu vēsturiskajā kontekstā, izsekojot paralēlai estētisko pārmaiņu evolūcijai Itālijā no pirmajiem mēģinājumiem apvienoties vienotā valstī, ko šeit reprezentē Lorenco Bartolīni radītais Lukas hercoga Kārļa Ludviķa Burbona portrets, līdz itāļu nacionālās atbrīvošanās jeb risordžimento kustībai un Itālijas apvienošanai 1861. gadā, ko Pjetro Senno gleznā reprezentē ģenerālis Džuzepe Garibaldi. Līdzās vadoņiem romantizētu priekšstatu par Itāliju sniedz Aleksandra Heibela idealizētais itālietes tēls.

Naturālisms un “makjajoli” 

Džovanni Fatori, Adriāno Čečoni un Silvestro Lēgas portreti no Ufici galeriju kolekcijas ievada izstādes sadaļu, kas veltīta itāļu “makjajoli” fenomenam un naturālismam. Šeit aplūkojamie darbi ir Itālijas 19. gadsimta otrās puses kultūras mantojuma būtiska daļa. 

Džovanni Fatori, “makjajoli” loka mākslinieku faktiskais līderis, sintezēja blīvu otas triepienu un krāsu laukumu stilu vēl pirms franču impresionistiem. Atkāpšanās no akadēmiskās tradīcijas, pievēršanās plenēra glezniecībai, gaismas efektu, triepiena un krāsu laukumu kā gleznieciski pašvērtīgu kvalitāšu izcelšana padarīja “makjajoli” virzienu par Eiropas impresionismam paralēlu itāļu mākslas parādību. 

Izstādē apskatāmas arī Vinčenco Kabjankas, Telēmako Sinjorīni, Frančesko Džoli, Mario de Marijas un Mikēles Kammarāno gleznas, kurās liela nozīme ir autoru gaismas atainošanas pētījumiem. Izcilā ainavista Antonio Fontanēzi daiļradi pārstāv simbolistisks Arno upes skats Florencē. 

Fontanēzi darbs aicina salīdzināt to ar Jūlija Federa gaismas pielietajām ainavām, savukārt Kārļa Hūna glezna “Itāļu pagalmiņš” piedāvā tam laikam raksturīgu ārzemnieka skatījumu uz Itāliju un to, ko ierasts no tuvāka vai tālāka skatupunkta asociēt ar itālisku vidi un noskaņu.

Eiropas impresionisms

1839. gads tiek uzskatīts par fotogrāfijas dzimšanas gadu. Tās ietekmē Eiropā izveidojās vesela mākslinieku paaudze, kas veicināja impresionisma attīstību. Māksla vairs netiecās precīzi atdarināt realitāti, tās mērķis nu varēja būt arī mirkļa iespaida tveršana. 

Par daudzu mākslinieku iedvesmas pilsētu kļuva Parīze. Turp devās arī Medardo Roso, iespējams, nozīmīgākais impresionisma perioda itāļu tēlnieks un avangarda paaudzes iedvesmotājs. 

Etores Tito, Rikardo Nobili un Federiko Dzandomenēgi plenēra darbi atklāj, cik lielu uzmanību itāļu mākslinieki pievērsuši dabas iespaidu atainojumam, savukārt Torello Ančiloti darbos uzsvērtas sociālās pārmaiņas, tostarp sieviešu emancipācija. 

Latviešu mākslā impresionisms neizpaudās kā atsevišķs virziens, taču tā iezīmes vērojamas gleznotāju Jaņa Rozentāla, Johana Valtera un Vilhelma Purvīša, kā arī tēlnieka Teodora Zaļkalna darbos.

Divizionisms un simbolisms

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā simbolistu paaudze pārdefinēja mākslas nozīmi, paredzot un attīstot tēmas, kas kļuva aktuālas 20. gadsimta mākslā. Virziena uzmanības centrā bija klasiskās perspektīvas principu noraidīšana – formu saplacināšana, izteiktu kontūrlīniju atdzimšana un rūpīga gaismas izpēte. Šīs kvalitātes ir īpaši izteiktas divizionismā – Itālijas mākslai raksturīgā neoimpresionisma virzienā, kas ar katru otas triepienu sadalīja gaismu atsevišķos simboliskos elementos, spektrālos krāsu punktos. Divizionismu šajā sadaļā reprezentē Viktora Grubiči de Dragona, Gaetāno Previāti un Plīnio Nomellīni darbi.

Divizionisma estētikai raksturīga simbolistisku sižetu ieviešana, kā arī pievēršanās dažādiem psiholoģiskajiem stāvokļiem. Izstādē šīs tendences pārstāv Beatričes Ančiloti Goreti “Aklums” un Domeniko Trentakostes “Sievietes galva”. 

Līdzības vērojamas arī Latvijas mākslā, piemēram, Johana Valtera gleznā “Pie loga” un Vilhelma Purvīša “Pavasara ainavā”, kā arī Pētera Krastiņa miniatūru sērijā – krāšņos simbolisma paraugos, kas brīžiem robežojas ar priekšnojautām par abstrakciju. 

Latvijas mākslinieku ciešās saiknes ar Itāliju atklāj Jaņa Rozentāla Kapri ainava, kā arī itāļu mākslinieka Filipo Marfori-Savīni kontakti ar latviešiem Teodoru Zaļkalnu un Pēteri Krastiņu Florencē.

Ceļā uz avangardu

Šajā sadaļā pārstāvēta paaudze, kas 20. gadsimta sākumā pilnībā atteicās no akadēmiskās tradīcijas un sintezēja jaunas izteiksmes formas. Mākslinieki centās pārvarēt tā laika lielāko izaicinājumu – kā tvert un attēlot gaismu. Venēcijas biennāles pirmajās izstādēs piedalījās Gvido Marusigs, kurš izstādē pārstāvēts ar Venēcijas ainu, kuru ir interesanti salīdzināt ar Voldemāra Matveja un jaunā Jāzepa Grosvalda Itālijas ainavām. Citi gleznotāji centās veidot savus darbus, iedvesmojoties no primitīvisma formveides. Romas secesijas skatēs 1913. un  1915. gadā piedalījās Džovanni Kosteti. Aldo Karpi bija Venēcijas biennāļu dalībnieks pirms Pirmā pasaules kara sākuma. 

Virzību uz avangardu atspoguļo arī Libero Andreoti un Evaristo Bončinelli tēlniecība, kas radīta ap Pirmā pasaules kara laiku. Šo periodu pārstāv arī latviešu strēlnieka Jāzepa Grosvalda glezna “Šausmu aleja” un iespiedgrafiku sērija, kuras autors ir Anzelmo Buči, kas karā cīnījās līdzās futūristiem, itāļu avangarda kustības dalībniekiem.