Ainavas miglā

Audio ceļveža saturs zīmju valodā

20. gadsimta 80. gadu sākumā Līga Purmale pievēršas ainavas glezniecībai, atsakoties no perfekcionistiskiem tuvplāniem. Viņa cenšas attēlot visu tieši tā, kā tas ir. Šajā periodā māksliniece glezno viņai raksturīgās miglas ainavas un iemūžina gan cilvēka neskartās dabas ainavas (kā gleznā “Pēc vētras”, kas zināmā mērā ir līdzīga latviešu gleznotāja Jūlija Federa (1838–1909) gleznai ar tādu pašu nosaukumu), gan arī ainavas ar laikmeta cilvēka un viņa tehnoloģisko rīku klātbūtni, lai gan cilvēks ir redzams tikai kā miniatūrs siluets. Atmetot visu lieko, ar laiku ainava kļuva tukšāka, gaišāka un nosacītāka. Minētā pieeja sasniedza kulmināciju 90. gadu sākumā, kad migla dominē, un gleznās redzamas vairs tikai vājas ainavu aprises. Šajos darbos māksliniece mēģina radīt atmosfēru, lai gleznā būtu sajūtams gaiss.

Šajā gleznā attēlots agrs rīts. Priekšplānā redzama zaļa pļava, kurā klusi ganās govis. Dzīvnieki ir izkliedēti ainavā, to tumšās kontūras harmoniski saplūst ar zaļo un maigo fonu. Debesis ir gaišas un mākoņainas.

Priekšplānā, gleznas kreisajā pusē, paceļas liels koks ar blīvu, zaļu lapotni. Tas ir viens no izteiktākajiem gleznas elementiem, kura zari un lapas daļēji aizsedz skatu uz tālāk esošo ainavu. Kokam ir neregulāra forma.

Fons ir kluss un poētisks – tajā paveras miglā tīti lauki, koki un govis, kas sniedzas tālumā. Migla ir bieza un izkliedēta, radot vieglas un mīkstas kontūras, kas aizpilda laukumus starp tuvākiem un tālākiem objektiem. Tālumā, gleznas labajā pusē, redzams elektrības stabs, kas atgādina par cilvēka klātbūtni un to, ka šī nav idilliska ainava ar cilvēka neskartu dabu.