Izstādes teksti digitāli
Izstādē "Drosme un rūpe. Arhitektūra un dizains: Roche vīzija"
Grafikas dizains un farmācija: veselības ikonogrāfija
Farmaceitiskie produkti ir vieni no agrākajiem pasaules vēsturē, kuriem tika veidoti zīmoli un kuri pavēruši ceļu mūsdienu visuresošajiem patērētāju zīmoliem arī citās nozarēs. Roche ieviesa divus jaunumus veselības aprūpes zīmola veidošanā un dizainā. Uzņēmuma dibinātājs Fricis Hofmans-Larošs radīja pasaulē pirmos uzticamos farmaceitiskos zīmolus. Un jau 1915. gadā viņš un viņa līdzgaitnieks Emīls Kristofs Barels nolēma atteikties no publiskā mārketinga, koncentrējoties tikai uz tiešu komunikāciju ar ārstiem, lai neapdraudētu Roche zinātnisko reputāciju. Kopš šī brīža pārdomāts iespieddarbu noformējums piesaistīja medicīnas personāla uzmanību un, nebūdams pārāk uzkrītošs, efektīvi un objektīvi sniedza svarīgu zinātnisko informāciju. Laika gaitā uzņēmums kļuva izcils šai jomā, un tā radās jauna vizuālā valoda: veselības attēlojums. Izstāde «Drosme un rūpe» izseko veselības aprūpes iespiedmateriālu dizaina pirmsākumiem, un mūsdienās dizains ir daļa no ikdienas dzīves. Bieži tiek aizmirsts, ka veselība pati par sevi nav absolūts stāvoklis. Jau sen tāds zinātniski fokusēts uzņēmums kā Roche centās respektēt šo faktu farmācijas promomateriālos. Tieši to niansētā rakstura dēļ šai izstādei izvēlētie eksponāti — informatīvās lapas un publikācijas — ļauj saprast, kā medicīniskā informācija tika popularizēta sabiedrībā.
Pati vēsture. Roche identitāte izgājusi cauri dažādu speciālistu rokām, sākot ar nezināmu amatnieku zīmētāju gadsimtu mijā, kurš naivā heraldiskā stilā radīja uzņēmuma emblēmu; tad Maksu Braitšmidu, kurš pārveidoja to, izmantojot lineāru modernistisku tehniku un vienlaikus saglabājot simbolisko kodolu; tad leģendāro Janu Tšiholdu, kurš ar ārkārtīgu smalkjūtību atveidoja zīmola optiskās versijas un izveidoja tā lietošanas noteikumus; un pēc tam atgriezās pie Maksa Braitšmida, kurš sāka no nulles un metaforizēja Roche identitāti, atsaucoties uz vienu no organiskās ķīmijas pamatsavienojumiem — benzolu, kura molekula veido sešstūri. Šī forma ietver Roche identitāti un saknes, un tā joprojām tiek izmantota mūsdienās. Visi šie soļi izstaro laikmeta garu un kļūst par spilgtu pierādījumu epohālām pārmaiņām gan grafikas dizaina, gan farmācijas nozares attīstībā.
1955. gada sākumā Roche darbā pieņēma tipogrāfu un grafikas dizaineru Janu Tšiholdu (1902–1974). Uzņēmumā jau bija Maksa Braitšmida vadītā grafikas dizaina studija. Abiem dizaineriem bija atšķirīgs skatījums uz paņēmieniem, kā risināt dizaina uzdevumus. Roche vadība nolēma, ka Makss Braitšmids un viņa studija strādās pie ilustrētajiem grafiskajiem materiāliem, bet Jans Tšiholds pie materiāliem, kuros būtiska loma ir tekstam un burtu veidolam. Jans Tšiholds ir 20. gadsimta tipografikas jomas leģenda. Par viņu tiek teikts, ka Tšiholda devums tipografikā ir tikpat nozīmīgs, cik Lekorbizjē arhitektūrā. Tšiholds bija ne tikai tipogrāfs, grāmatu un burtveidolu dizainers, bet arī nozares vēstures pētnieks un teorētiķis. Viņš noformulēja 20. gadsimta pirmās puses modernās tipografikas būtiskākās pazīmes — asimetrisku teksta izkārtojumu un burtveidolu bez serifiem. Bet 30. gados Tšiholds radikāli mainīja savus uzskatus. Viņš atgriezās pie gadsimtiem ilgi izmantotajiem grāmatu noformējuma paņēmieniem.
Viens no pirmajiem uzdevumiem, kuru Jans Tšiholds risināja Roche, bija korporatīvās identitātes precizēšana un vienādošana, galvenokārt aptverot iekšējo dokumentāciju un plašu uzņēmuma zinātnisko publikāciju klāstu. Strādājot ar Braitšmida zīmola versiju, viņš pamanīja atstarpju un detaļu neprecizitāti un nolēma to novērst. Būdams prasmīgs tipogrāfs un burtu dizainers, viņš izmantoja burtu ģimenes fontu loģiku, sākot ar vieglāko izsmalcināto versiju, kas galvenokārt tika paredzēta korporatīvai dokumentācijai un grāmatām, līdz izturīgākajai, smagnējākai versijai, kas bija paredzēta lietošanai iepakojuma un mazāka izmēra materiālos. Šī Tšiholda novatoriskā pieeja daudz vēlāk, 90. gados, pārtapa risinājumā, ko izmanto gan burtu dizainā, gan zīmolu veidošanā, un kas ieguva nosaukumu «optiskās versijas». Ir vērts pievērst uzmanību karoga, vairogu un heraldisko simbolu plastikai un detaļām, kas tika izstrādātas, lai atbilstu katras versijas «Roche» burtu īpatnībām, loģiski, nevis tīri mehāniski pārejot no serifa uz bezserifu, radot integrētu un spēcīgi veidotu zīmi (un 2025. gadā tā joprojām nav pakļauta automatizācijai vai AI morfēšanai).
Viņa vēlīno uzskatu sistēmu dizainā ilustrē viens spilgts piemērs. Zemāk ir apskatāms Jana Tšiholda grāmatas Erfreuliche Drucksachen durch gute Typo-graphie (Patīkams iespieddarbs pateicoties labai tipografikai, 1960) reklāmas buklets, kurā iekļauti «laba» un «slikta» reklāmas dizaina didaktiskie paraugi (kurus ir veidojis pats Tšiholds). Pievēršot visu uzmanību smalkām detaļām, viņš izmantoja renesanses tipografikas ideālistiskos principus laikmetīgiem dizaina uzdevumiem, apstrīdot tā laika modi, modernistiskā dizaina vērtības un racionālistisko pieeju.
Gan ROCHE dibinātājs Fricis Hofmans-Larošs, gan vēlākais uzņēmuma vadītājs Emīls Barels pievērsa lielu uzmanību uzņēmuma starptautiskajam mārketingam, kura daļa bija Roche produktu iepakojuma un to pavadošo informatīvo materiālu noformējums. Sākumā katram Roche produktam tika izstrādāts individuāls iepakojuma dizains. Vēlāk visiem produktiem bija vienots dizains, lai radītu atpazīstamību ne tikai atsevišķiem grafiskajiem elementiem, bet arī Roche korporatīvajam tēlam kopumā. 30. gados Makss Braitšmids ar savu komandu sāka izstrādāt izdales drukātu materiālu sistēmu tiešām promoaktivitātēm ar ārstiem un slimnīcām. Šī komunikācijas joma Roche sasniedza savu kulmināciju 50.–70. gados. Radot sarežģītas vizuālas metaforas un attēlojumus gan patoloģiskiem stāvokļiem, gan ārstēšanas risinājumiem, viņi mainīja farmaceitisko produktu uztveri. Šajā sadaļā ir sniegta daļa no šī modernisma vizuālo tropu vārdnīcas un dizaina rīku kolekcijas, sākot no dadaisma iedvesmotas tipografikas līdz Bāzeles skolas krāsu pārklājumiem un sarežģītām roku darba infografikām.
Makss Braitšmids (1911–1970) pirms mācībām Reimana skolā Berlīnē mācījās par gleznotāju. 1930. gadā viņš kļuva par grafikas dizaineru uzņēmumā Roche, kur pakāpeniski izveidoja nelielu grafikas dizaina studiju. Sākumā Braitšmida galvenā prioritāte bija piešķirt dažādiem drukātiem materiāliem līniju, kas, neierobežojot individuālo dizaina radošumu, vienmēr būtu atpazīstama kā Roche. Būdams savos dizaina darbos bezkompromisa modernists un Bāzeles skolas piekritējs, viņš pēc 1955. gada nonāca konfliktā ar Janu Tšiholdu, kuru Roche tikko bija pieņēmis darbā. Pēkšņa konkurenta — kādreiz cienījama mo-dernisma meistara, kurš nu «mainījis pusi», — parādīšanās bija satraucoša un nervoza. Tomēr drīz vien starp Braitšmida studiju un Tšiholdu izveidojās auglīga konkurence, kas noveda pie ļoti liela skaita izcili noformētu drukātu materiālu. Braitšmida nozīmīgākais mantojums neapšaubāmi ir Roche sešstūra logotips, kura dizainu viņš bija ierosinājis jau 20. gadsimta 50. gados, taču atzinību tam nepaguva izbaudīt pat aiziešanai pensijā 1965. gadā.
Arhitektūra
Pilnība reducēšanā: ROCHE arhitektūra
Kā pētniecībā balstīts farmācijas uzņēmums, Roche bija pirmais, kas ieviesa kubisku baltu arhitektūru, kas kopš tā laika ir kļuvusi par veselības aprūpes ēku raksturīgo iezīmi. Un Roche biznesa racionāla analīze rādīja ceļu: būtisks ir nevis fizisks iepakojums ar ampulām vai tabletēm, bet gan produkts — zinātnisks process, kas nosaka, ka zāļu ietekme uz konkrētiem pacientiem būs vairāk labvēlīga nekā kaitīga. Attiecīgi lielākie finanšu ieguldījumi nav ēkās vai ierīcēs, bet gan pētniecībā, kas atkal ir nemateriāla un abstrakta. Tāpēc Aleksandrs Klinklāvs un Oto Zalvisbergs Roche nolēma radīt jaunu stilu, kas uzsver to, kas notiek starp sienām. Par galvenajiem dizaina rīkiem viņiem kļuva proporcijas un gaisma, nevis dārgi materiāli, apmetuma griesti vai kolonnas. Tas ļāva viņiem paust zinātniskumu, higiēnu un precizitāti. Lai panāktu šādu reducēšanu, bija nepieciešama rūpīga plānošana, kuras rezultātā tika radīti mūžīgi interjeri, kuros nebija iedomātu tendenču. Stāvu plāni tika rūpīgi izstrādāti no iekšpuses uz ārpusi, istaba pēc istabas. Šādi dizaini, kuru pamatā ir skaistums funkcionalitātē, ir patiesi ilgtspējīgi, jo tie nav jāatjaunina ļoti ilgā laika periodā.
Ārēji «baltā fabrika» nepārprotami vēstīja pasaulei, ka jauna, uz zināšanām balstīta rūpniecība pārņem ogļu putekļiem klāto, aizgājušo smagās rūpniecības laikmetu.
Aleksandrs Klinklāvs (1899–1982) ir viens no spilgtākajiem funkcionālisma stila pārstāvjiem Latvijas arhitektūrā. Sākotnēji Klinklāvs bija baletdejotājs Nacionālajā operā, bet tad uzsāka studijas Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē un to absolvēja 1930. gadā. Viņš tiek uzskatīts par vienu no talantīgākajiem profesora Ernesta Štālberga studentiem. Klinklāvs funkcionālisma arhitektūras principus apguva universitātē profesora vadītajā studiju darbnīcā. Veiksmīgi piedalījies arhitektūras konkursos. Pirmajā konkursā uzvarējis jau studiju noslēgumā 1929. gadā par Latviešu akciju bankas ēkas projektu, kuru gan īstenoja arhitekti Alfrēds Karrs un Kurts Betge. 20. gadsimta 30. gados uzvarējis vērienīgu projektu konkursos — par Studentu namu (1932), Rīgas pilsētas valdes ēku (1935), Finanšu ministrijas namu (1936) u. c. Uzreiz pēc studijām 1930. gadā uzsācis darbu Latvijas Sarkanā Krusta organizācijā un līdz 1940. gadam kā Tehniskās nodaļas vadītājs bijis Sarkanā Krusta arhitekts. Paralēli vadījis savu arhitekta privātpraksi.
Oto Rūdolfs Zalvisbergs (1882–1940) dzimis netālu no Bernes Šveicē. Pirmās profesionālās zināšanas apguvis kā māceklis kādā būvfirmā. Mācījies Bieles tehnikumā Šveicē. Pēc tā absolvēšanas ar izcilību 1904. gadā pārcēlies uz Vāciju, kur zināšanas papildināja Minhenes un arī Karlsrūes tehniskajā universitātē. Strādājis vietējos arhitektu birojos un uzstājies ar vieslekcijām. 1908. gadā pārcēlies uz Berlīni, kur veiksmīgi strādājis vairākos arhitektu birojos. 1914. gadā Berlīnē atvēris savu privātpraksi. Veiksmīgi veidojis karjeru, projektējot gan villas, gan komerciāla rakstura ēkas, gan pilsētbūvnieciski apjomīgus kompleksus. 1929. gadā, kad Vācijas politikā arvien ietekmīgāks kļuva nacionālsociālisms, pārcēlies atpakaļ uz Šveici un pieņēmis profesora vietu Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Cīrihē. 1934. gadā uzsāka sadarbību ar Roche. Zalvisberga radošais rokraksts atbilda 20. gadsimta pirmās puses mērenā modernisma izteiksmei — viņš sekoja funkcionālisma stilistiskajiem principiem, taču prata tos salāgot ar pasūtītāju gaumi un prasībām.
ROCHE arhitektūrā
ROCHE vadītājs Emīls Kristofs Barels Pirmā pasaules kara laikā uzturējās Berlīnē, kur iepazinās ar tā laika moderno arhitektūru un arhitektu Oto Rūdolfu Zalvisbergu. Kad 20. gadsimta 20. un 30. gadu mijā Zalvisbergs atgriezās Šveicē, Barels uzaicināja viņu sadarboties ar Roche. Zalvisbergs radīja jaunu Roche korporatīvās arhitektūras tēlu. Viņš bagātīgu dekoru un greznu materiālu vietā, kas tradicionāli simbolizēja uzņēmuma veiksmi, piedāvāja farmācijas ražotnes tēlam atbilstoši abstraktu, lakoniski tīru un izteikti funkcionālu arhitektūru. Zalvisbergs izvairījās no acīmredzami dārgiem un dekoratīviem materiāliem. To vietā viņš priekšroku deva dienas gaismai, pārdomātām telpu proporcijām un iebūvētām mēbelēm. Roche arhitektūras principi tika ievēroti ne tikai uzņēmuma ražotņu kompleksā Bāzelē, bet arī Roche pārstāvniecībās ārzemēs. Pat ja ēkas ārpus Šveices projektēja vietējie arhitekti un tās tika pielāgotas attiecīgās vietas klimatam, to kopējam tēlam bija jāatbilst Roche izstrādātajiem principiem.
"Kāpnes ir arhitektūras karalienes, kurām pievērš pārāk maz uzmanības,» tā teicis vācu arhitekts un kāpņu dizaina pētnieks Frīdrihs Mīlke (1921–2018). 20. gadsimta lakoniskajā modernisma arhitektūrā ekspresīvas formas kāpnes ir viens no galvenajiem akcentiem. Arhitekts Aleksandrs Klinklāvs savos projektos kāpņu telpu ar plašiem stiklojumiem bieži izmantoja kā divu ēkas korpusu arhitektonisku savienotājelementu. Arī arhitekta Oto Rūdolfa Zalvisberga projektos kāpnes ir būtisks arhitektoniskā tēla elements. Mūsdienās Roche ēkās pārdomāti dizainētas kāpnes ir ne tikai veselīgāka pārvietošanās alternatīva liftam, bet arī iespēja kolēģiem satikties un sarunāties. Šajā nodaļā mēs piedāvājam vēsturisku kāpņu un kāpņu telpu attēlu izlasi no dažādām Roche ēkām visā pasaulē, kuras pamatā ir Editiones Roche iespaidīgais izdevums Stufen (2006). Šī grāmata, kas tiek dāvināta pensionētiem vadītājiem, cildina kāpnes kā metaforu filozofiskam dzīves ceļojumam un ir patiesa oda šim arhitektūras elementam kā progresa un komunikācijas simbolam.