Izstādes teksti digitāli

Izstādē “Patvērums vienradzim. Georga Barkāna tekstildarbi””

Patvērums vienradzim

Georgs Barkāns 1925—2010
Dzidra Ozoliņa 1922—2014

Tekstildarbi

Georgs Barkāns (1925-2010) bija viena no ietekmīgākajām figūrām latviešu tekstilmākslas uzplaukuma periodā 20. gadsimta otrajā pusē. Sākot no 1960. gadiem, tekstilmāksla Latvijā emancipējās no lietišķās mākslas statusa, kļūstot moderna, tēlaina, eksperimentāla.

Georgs Barkāns kā tekstila mākslā, tā dizaina pedagoģijā bija novators un nemiera gars. Viņa spilgtajai iztēlei un radošajai aktivitātei bija jāsadzīvo ar noteikumiem, ko diktēja okupācijas laiks. Tomēr tiešā veidā tas viņa darbos neparādās – ne atbalsta, ne protesta veidā. Viņa radošā stratēģija bija kultūrizglītojoša misija mūža garumā, aktualizējot iepriekšējo paaudžu atstāto mantojumu un stiprinot latviešu mākslas piederību Eiropas kultūras telpai. Gobelēnus par vienradža tēmu arī šodien var uzlūkot kā noteiktu radošu pozīciju iepretī apkārtējās pasaules unificētajai realitātei.  Georga Barkāna tekstildarbu tapšanā lielu ieguldījumu sniedza viņa dzīvesbiedre Dzidra Ozoliņa.

Georga Barkāna ceļš uz tekstilmākslu bija neparasts. Audzis Latvijas armijas virsnieka un bibliotekāres ģimenē, viņš mācījās Rīgas valsts tehnikuma būvniecības nodaļā. 1944. gadā uz īsu laiku bija iesaukts darba dienestā. Pēc kara, 1945. gadā Barkāns iestājās Latvijas Valsts universitātes arhitektūras fakultātē (1945-1951). Paralēli viņš, kopā ar vairākiem kursabiedriem, studēja glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā (1946-1949), tomēr palika pie arhitektūras. Profesora Ernesta Štālberga projektēšanas darbnīcā viņš iepazinās ar Dzidru Ozoliņu. Georgs Barkāns praktizēja dažādās projektēšanas institūcijās, radošāk izpaužoties vairāk nekā 20 arhitektūras konkursos autoru kolektīva sastāvā (Jānis Ginters, Teodors Nigulis, Boriss Ozols, Dzidra Ozoliņa).

Arhitekte Marta Staņa, bijusī Štālberga asistente un Barkāna diplomdarba vadītāja, 1958. gadā aicināja viņu pasniegt Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā – sākumā mēbeļu projektēšanas, vēlāk jau kompozīcijas priekšmetus. Kad 1959. gadā par RLMV direktoru kļuva Imants Žūriņš, Barkāna studiju biedrs Mākslas akadēmijā, skola strauji mainīja kursu – no amatu apguves uz modernu dizainu pēc Bauhaus, skandināvu un tautas mākslas paraugiem. Staņa un Barkāns bija Žūriņa tuvākie domubiedri jaunas metodikas izveidē. Tieši skolā, meistares Emmas Skujiņas vadībā Barkāns un Ozoliņa apguva aušanas prasmes. Vakaros, kad audzēknes devās mājup, stelles aizņēma pasniedzējs un viņa dzīvesbiedre.

Barkāns attīstīja savus, raksturīgus kompozīcijas principus, kā arī izkopa piesātinātu un reizē smalki niansētu krāsu paleti. Darbu tematika bija piesātināta ar vēsturiskām atsaucēm uz, piemēram, latviešu etnogrāfiju, Rīgas arhitektūras un pasaules kultūras mantojumu, un nereti ietiecās mitoloģijas laukā. Viņu sevišķi fascinēja vienradža tēls – Barkāns pārfrazēja Eiropas tekstilmākslas klasiku, nezināmu autoru radīto 14.-15. gadsimtu gobelēnu ciklu, kuru māksliniekam bija iespēja apskatīt Francijas Nacionālajā viduslaiku muzejā Klinī.

Pirmo personālizstādi Georgs Barkāns sarīkoja Rīgā 1965. gadā. Viņa izstādes notikušas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (1996), vairākkārt Pērbaznīcā (1988, 2005, 2011), arhitektu namā (1984), reģionālajos muzejos. Māksliniekam nozīmīga bija personālizstāde Koldingā, Dānijā 1993. gadā. Darbi atrodas DMDM un Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijās, kā arī Stradiņa universitātē, Latvijas Bankā, Cesvaines pilī un privātās kolekcijās.

Barkāna kompozīcijas izriet no iecerētā formāta – nereti kvadrāta, plaknes, kas tiek dalīta uz pusēm vertikāli un horizontāli, reizēm arī diognāli. Iegūtos laukumus ap centru līdzsvaroti aizpilda ģeometrizēti, stilizēti tēli – viņa iedvesmas avots bija protorenesanse (pasniedzēja Arvīda Spertāla ietekmē), pirms perspektīvas un gaismēnām, telpiskuma. Arī kubisms – tālākais punkts, līdz kuram aizsniedzās latviešu modernā māksla 20. gadsimtā pirms pavērsiena uz mērenāku izteiksmi. Latviešu mākslā dominējošā ainavas kompozīcija Barkāna darbos parādās kā no putna lidojuma, nevis acu augstuma tverta. Kubistiem raksturīgā interese par vienkāršotām formām sasaucas ar tautas mākslas stilizācijām. Pēckara mākslinieku paaudze pēc pārtraukuma vēlreiz noraidīja 19. gadsimta akadēmiskoto mākslas koncepciju. Glezniecības vidē šī pieeja saskārās ar lielāku pretestību nekā lietišķajās mākslās, kur to uzskatīja par materiāla diktētu. Barkāns aktīvi interesējās par laikmetīgajām parādībām ārzemēs, izmantoja iespējas doties ceļojumos uz Spāniju, Itāliju, Somiju un citur. Pateicoties bērnībā apgūtajai angļu valodai, Barkāns ārzemju avotus ne tikai skatījās, bet arī lasīja. Savus gobelēnus viņš redzēja kā arhitektoniskas telpas elementus, nevis neatkarīgus objektus. Savus uzskatus viņš izklāstīja publikācijās laikrakstos “Literatūra un māksla”, “Padomju jaunatne”, žurnālā “Karogs” un citur.

“Etnogrāfisko segu burvība nav novecojusi, jo pats to saceres process ir neatdarināms, tas ir turpinājies gadu desmitiem, varbūt simtiem ilgi, tādēļ viena cilvēka mūžs ar to mēroties nevar.”

(Telpas un auduma kopīgā valoda, “Cīņa”, 05.06.1971)

“Gleznas būtībā ir logs uz autora pasauli, kuram nav vajadzīga tieša saskaņa ar apkārtni. Šo nošķirtību pasvītro gleznas rāmis. Gobelēns turpretī ir sienas daļa, kura reaģē uz jebkuru telpas elementu un iekārtas priekšmetu.”

(“Estētiskās uztveres un skatīšanās prakse”, manuskripts, Cesvaines pils arhīvā)

“Instalācija, tāpat kā ikviens vizuālās mākslas žanrs, iesākas ar efemeru vīziju vai literāru parafrāzi un turpinās ietilpīgā eksperimentu virknē, lai atrastu savu īpašu, novatorisku izteiksmi, daudzveidīgu tulkojumu, citātus, iekšējo dinamiku un personības zīmogu, taču galveno slīpējumu instalācija iegūst konkrētajā situācijā.” (“Instalācija – plebiscīta zona vizuālajā mākslā”, manuskripts, Cesvaines pils arhīvā).