Aija Zariņa (12.01.1954. – 20.07.2025.)
“ES TEVI MĪLU, LATVIJA!” Šo savas instalācijas “Eiropas nolaupīšana” manifestu Aija Zariņa 1990. gadā izstādē “Latvija – XX gs. kūlenis. 1940–1990” izstāžu zālē “Latvija” uzrakstīja lieliem burtiem uz sienas.
Viss, ko Aija darīja mākslā, bija kaut kas lielāks par sevi pašu. Viņu vienmēr vadīja augsti ideāli. Mēs esam zaudējuši personību, kādas mākslā dzimst reizi gadsimtā.
Aija pieder leģendārajai tā saukto robežpārkāpēju paaudzei, kas savu darbību sāka 20. gadsimta 80. gados. Šī paaudze sāka veidot Latvijas laikmetīgās mākslas avangardu. Aija bija īsta nonkonformiste. Viņa atbrīvoja Latvijas glezniecību no padomju mākslas kanoniem. Viņa gleznoja, veidoja instalācijas, site specific objektus dabā, land art, scenogrāfiju teātra izrādēm, grafikas darbus, grāmatu noformējumus, radīja murāļu gleznojumus uz vecu ēku sienām un 21. gadsimtā atkal stabili atgriezās pie glezniecības.
Darbu ciklos “Eiropas nolaupīšana” , “Viņš un viņa”, “Princese Gundega”, “Karmena”, “Dejotāja”, “Liktenis” savienojas skaistums, neglītums, groteskums un emociju intensitāte – kaisle un maigums, mīlestība un naids, brutalitāte un vardarbība. Viņas impulsīvais gleznojums bija kā pirmatnēju instinktu vadīts. Aijas agrīnā glezniecība bija eksistenciāls sievietes manifests, identitātes izzināšana un neatkarības pieteikums. Par savu intuitīvi veidoto instalāciju “Princeses Gundegas melnā istaba” viņa rakstīja: “Tas bija vispārināts, aktivizēts tēls, tā bija tieksme rādīt ko man būtisku – pašu cilvēku un kaut ko noslēpumainu pašā cilvēkā, manī pašā. Un kurā es iemiesoju visu man zināmo un tanī mirklī sajūtamo cilvēka eksistences problēmu kopumu.” Aijas kā sievietes–mākslinieces radošo ceļu var uzlūkot kā feministiski politisku cīņu, kas pievēršas visplašākajiem cilvēktiesību, sociāliem un politiskiem jautājumiem. Viņas atveidotie tēli kļuva par simboliem – tautu, upuri, varmācību, zemi, debesīm.
20. gadsimta 90. gados Aiju arvien vairāk nodarbināja garīgo ceļu izziņas process – eksistenciāli dzīves, nāves, ticības jautājumi –, viņas mākslā parādījās tēli – eņģelis, nāve, Dievmāte, bezgalības zīme, erceņģeļi, mitoloģiski zvēri. Viņa ticēja kāda augstāka saprāta esamībai, ko izteica savā “Lielo galvu” sērijā.
Tūkstošgades miju Aija izjuta kā jaunas ēras tuvošanos, kas uzliek pienākumu pieņemt atbildīgus un izšķirošus lēmumus. Tas bija viņas politiskā aktīvisma laiks. Viņa izvirzīja ideālus, kas pauž alternatīvu racionālai, materiālistiskai, uz konkurenci vērstai patērētāju dzīvei. Raizēs par kapitālistiskās ekonomikas dominēšanu pār cilvēkiem māksliniece aicināja uz citu globālu prioritāšu noteikšanu. Izeju un risinājumu viņa saskatīja kultūrā: “Jaunajam laikmetam iestājoties, es saprotu, ka reāli tikai māksla var veidot jaunu izpratni un jaunu domāšanu. To var saukt arī par jauno ideoloģiju,” Aija rakstīja savas izstādes anotācijā.
Ikviena Aijas izstāde bija kā manifests. Savā personālizstādē LNMM kupola zālē “Mosties, mosties reiz, svabadais gars!” māksliniece rakstīja
“Mosties, mosties reiz, svabadais gars” ir tautas modināšanas izstāde. Tautas gara modināšanas. No patērētāja, lai katrs kļūtu par radītāju.
Aijai nebija pieņemama autoritāra saskarsme, kas cenšas standartizēt cilvēku attiecības un pakļaut indivīdus. Dzīves noslēgumā viņa sociāli izolējās, bet mākslā pievērsās Latvijas dabai, senvēsturei, pasaules mitoloģijai un cilvēces kā brālīgas kopienas attēlojumam. Viņa gleznoja to, ko vēlējās vairot – mīlestību.
Pavadot mūžības ceļos, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izsaka visdziļāko līdzjūtību Aijas Zariņas piederīgajiem un visiem viņas talanta cienītājiem. Lai gaiša gaita mūžībā!
Teksts: Elita Ansone