Džemma
Māksliniece Džemma Skulme (1925–2019) savā glezniecībā un arī personiskajā pārliecībā par kultūras lomu jau plašākā kontekstā vienmēr ir vadījusies pēc cilvēcisko pamatvērtību mēra - garīgās vertikāles, kam sakņojumu radusi tautas kultūras mantojumā.
Izstādes mērķis ir ne tikai caur viena autora radošo devumu apzināt mākslas un sabiedrības situāciju padomju varas okupētajā Latvijā, bet galvenokārt uzsvērt mākslinieka personības individuālo gribu caur ideoloģisko nosacījumu režģiem runāt par sev un tautai būtisko. Džemmas Skulmes māksla ir liecība kā cenzūras apstākļos ar savu ekspresīvo glezniecības valodu viņa aizvien vairāk atbrīvojusies no varas uzspiestās sociālistiskā reālistiskās izteiksmes, tai skaitā ideoloģiskā patosa. Mākslinieces personībai un sabiedriskajai stājai nenoliedzami ir bijusi liela ietekme Latvijā gan padomju okupācijas gados, gan arī atjaunotās valstiskās neatkarības laikā. Kā Latvijas Mākslinieku savienības vadītāja (1982–1992) viņa aktīvi līdzdarbojās nacionālās Atmodas kustībā un politisko laiku turbulencē vistiešākajā mērā ir sekmējusi Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Džemma Skulme dzimusi gleznotāja Oto Skulmes un tēlnieces Martas Skulmes ģimenē. To svarīgi pieminēt, jo padomju vara Latvijas brīvalsts mākslu centās izskaust kā ideoloģiski apdraudošu formālismu, savukārt Džemma Skulme klasiskā modernisma pēctecību savā mākslā uzsvēra arī socreālisma reglamentā. Viņas glezniecības brīvais žests, krāsu enerģija, modernisma abstrahējošā pieredze tulkojama kā mākslinieciskās suverenitātes zīme. Glezniecību viņa pielietoja kā personiskās izziņas un brīvības teritoriju, gleznoja, lai pati apzinātu un citiem apliecinātu nacionālās patības vērtību. Autores tēlu trīsvienība: tautu meita, kariatīde un karaliene personificēja arī individuāli īstenojamo vēlmi sargāt un kā kroni godāt nacionālās vērtības. Kā caurviju tēmu viņa pievienoja dialoga motīvu, tautas identitātes zīmes ieceļot jau starptautiski konvertējamā tēlveidē, piemēram, tautumeitu stāvu samērojumi ar spāņu gleznotāja Djego Velaskesa princesēm.
Džemmas paaudzes mākslinieces Latvijā nemēdza teoretizēt par feminisma pozīciju savā daiļradē. Tomēr nav apstrīdams, ka tieši caur femino identitāti viņa būvējusi savas glezniecības tēlveidi. Izstādes konceptuālā vēsts – caur šodienas vērtību skalu, tai skaitā feminisma prizmu, no jauna “ieraudzīt” mākslinieces personību, kam savulaik sabiedrībā bijusi ietekmīga autoritāte un kas mūža garumā strādājusi ar tāda mēroga idejām un glezniecisko enerģiju, ko vēl aizvien piedēvē tikai kā vīriešu mākslā rodamu kapacitātes jaudu. Džemmas Skulmes māksla iemieso garā brīvas personības domu gaitu par sievietes un tautas likteni laiku lokos, kas šodienas ģeopolitiskajos apstākļos, prātā paturot padomju okupācijas mācības, pārsverama kā fundamentāli nozīmīga pieredze Latvijas valstiskuma un kultūras pastāvēšanas ilglaicīgumam.
Džemmas Skulmes izstāde nav tikai goda atdošana māksliniecei simtgades sakarā. Viņas atziņas par savu dzīvi un mākslu šodien lasāmas ar jaunu aktualitāti:
“Nu jā, tā ir. Dzīvē ir iznācis spēlēt savu lomu gan politikā, gan sabiedriskajā dzīvē, un, protams, ne jau pilnībā šī izstāde parādīs mani pašu. No vienas puses, es esmu dzīvojusi un strādājusi konkrētā laikā, manos darbos ir izskanējušas dažādas tēmas, ir bijusi, kā es to saucu, sociālā angažētība. Tas mani ir pacēlis sabiedrībā, tāpēc mani zina, un tas arī ir mīts par mani. Jo tas bija padomju laiks, un tajā bija svarīgi: tauta bija jāaicina uz sevis apzināšanos, uz sava mantojuma un savu vērtību apzināšanos - ka esam bagāta tauta, ka nedrīkstam pazaudēt to, ko esam sasnieguši, ko esam radījuši, ka nedrīkstam zaudēt pašcieņu”. (Santa Raita, intervija “Mīts par Džemmu Skulmi”. Izklaide. Neatkarīgā rīta avīze. 2008)
