Ekspozīcijas teksti digitāli
Ekspozīcijā "Antīkās mākslas kabinets"
Senās Grieķijas un Romas māksla
Antīkās mākslas kabineta ekspozīcija iepazīstina ar Senās Grieķijas un Romas monētām, antīkām marmora skulptūrām un Senās Grieķijas keramiku.
Antīko monētu kolekcijā (343 priekšmeti) iekļautas monētas no Senās Grieķijas, hellēnisma perioda valstīm, kā arī Romas republikas un impērijas laika, kas datētas ar 6. gs. pr. Kr. līdz 4. gs. Romas impērijas monētas veido kolekcijas lielāko daļu. Tās aptver gandrīz visu impērijas pastāvēšanas laika periodu un pārstāv lielāko daļu valdnieku – sākot ar Oktaviānu Augustu un beidzot ar Valentiniānu II.
Kolekcija ir vienots veselums, ko 1950. gadā muzejs saņēma no Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Mākslas kabineta (tobrīd LU Mākslas muzejs). Savukārt universitātei šo monētu kolekciju 1929. gadā dāvināja privātkolekcionārs, zobārsts Jūstass Luiss Eskels (Eustace Lewis Eskell, 1869–1954) no Londonas.
Eksponētās monētas kārtotas hronoloģiski un pēc valdošajām personām – imperatoriem, līdzimperatoriem, viņu sievām vai mātēm, cēzariem (troņmantiniekiem) un citiem. Pēc iespējas mēģināts parādīt monētu dažādību – gan monētas aversu ar imperatora vai citas attēlotās personas profilu, gan, ja monētu skaits to atļauj, arī monētas reversu, kurā attēloja dievības, personifikācijas vai citus simboliskos tēlus. Monētu etiķetēs norādīts valdnieks, kaltuve, kalšanas gads un nomināls.
Antīko tēlniecību pārstāv trīs marmora skulptūras – romiešu 1.–2. gs. kopijas no grieķu oriģināliem. Iespējams, ka “Erota torss” veidots pēc 4. gs. pr. Kr. Prāksitela lokam piederīga tēlnieka darba oriģināla, savukārt “Sievietes galva” kopēta no kāda hellēnisma perioda (3.–1. gs. pr. Kr.) darba. Muzejs skulptūras saņēmis no dažādām kolekcijām. “Sievietes torss” nācis no jurista, pirmās Latvijas brīvvalsts diplomāta un sabiedriskā darbinieka Dr. Miķeļa Valtera (1874–1968) kolekcijas. Skulptūra “Erota torss” ir atrasta arheoloģiskajos izrakumos Kūmās, Itālijā. 1850. gadā barons Teodors fon Šepings to nopircis Romā no kāda antīko lietu tirgotāja, vēlāk barona mantinieki skulptūru dāvinājuši Kurzemes provinces muzejam Jelgavā. Arī “Sievietes galva” glabājusies Kurzemes provinces muzejā kā Bukaišu muižas īpašnieka firsta Aleksandra Līvena (1806–1885) deponējums. Pēc muzeja likvidēšanas abas skulptūras nodotas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Mākslas kabinetam, bet 1950. gadā – muzejam.
Antīkās keramikas kolekcija iepazīstina ar Senās Grieķijas, etrusku un citu Itālijas vietējo cilšu izstrādājumiem, kas izgatavoti laikā no 15. līdz 2. gs. pr. Kr. un ļauj izsekot galvenajiem keramikas attīstības posmiem, formu un dekoru daudzveidībai.
Vecākie antīkās keramikas kolekcijas priekšmeti 15. gs. pr. Kr. izgatavoti Kiprā. Ekspozīcijā var apskatīt Rodā, Jonijā un Korintā 9.–7. gs. pr. Kr. izgatavotus darbus, kurus rotā ģeometrisks ornaments. Visplašāk pārstāvēti Atikas podnieku 6.–4. gs. pr. Kr. izstrādājumi, uz kuriem daudzfigūru kompozīcijās attēloti sadzīves un mitoloģiskie sižeti, kas atkarībā no apgleznošanas veida ieguva nosaukumu – melnfigūru vai sarkanfigūru stils. Sākot ar 4. gs. pr. Kr., paralēli attīstījās melnā lakas keramika, t. i. – visu trauka virsmu noklāja ar melno laku. No hellēnisma laika (3.–1. gs. pr. Kr.) izstrādājumiem eksponētas Megaras tases, kuras izgatavoja, atlejot tās formās.
Paliekošu vietu Itālijas kultūrā un mākslā atstāja etrusku civilizācija. Muzeja kolekcijā ir etrusku bukero trauki, kas bija pazīstami visās Vidusjūras zemēs. Savukārt citu Itālijā dzīvojošo vietējo cilšu savdabīgos keramikas izstrādājumus no Mesapijas un Daunijas (4.–3. gs. pr. Kr.) klāj smalki ģeometriski ornamenti. No Dienviditālijas, ko grieķu ieceļotāji nosauca par Lielgrieķiju, eksponēti Apūlijā un Kampānijā sarkanfigūru un melnās lakas stilā darināti darbi. 4. gs. otrajā pusē pr. Kr. Gnātijā, Apūlijā, melnās lakas traukus sāka rotāt ar košām krāsām – baltu, dzeltenu, sarkanu, un šāds rotāšanas veids ieguva nosaukumu “Gnātijas stils”.
Keramikas trauku formu daudzveidību noteica tas, kā tos lietoja ikdienā. Piemēram, lielās amforas – vīna un eļļas uzglabāšanai un transportēšanai, krāterus – vīna sajaukšanai ar ūdeni, kausus – kiatus – vīna saliešanai tasēs: kilikās, kantaros, skifos, ritos. Vīnu lēja krūzēs – oinohojās – ar īpatnēju trīslapja veida kaklu, kas ļāva vīnu saliet trīs traukos, nemainot rokas stāvokli. Ēda no šķīvjiem – pinakiem. Visizplatītākie bija dažādas formas eļļas trauki – lēkitas, ariballi, alabastri, amforiski. Smaržīgās eļļas glabāja nelielos flakoniņos, bet piksīdas, kalpīdas un lekanas izmantoja sieviešu kosmētikas piederumu un rotaslietu glabāšanai. Mazu bērnu barošanai lietoja gutas – nelielus traukus ar osiņu un snīpi.
Antīkās keramikas krājums (ap 600 priekšmetu) veidojies no Dr. Miķeļa Valtera kolekcijas, kuru 1941. gadā nodeva muzejam un likvidētā LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Mākslas muzeja krājuma, kuru muzejs saņēma 1950. gadā. Vēlāk kolekciju papildināja atsevišķi dāvinājumi un pirkumi.
