Digitālie teksti

Izstādē "Anatolija mūsdienu Turcijas mākslā. Nospiedumi un saknes"

Izstādes “Nospiedumi un saknes” mērķis, apvienojot turku mākslinieku darbus, ir parādīt ne tikai Turcijas mākslas attīstības procesu, bet arī tās ieguldījumu mūsdienu mākslas universālās valodas izkopšanā. Šajā izstādē ir apskatāmi gandrīz 70 mākslas darbi, ko radījuši 12 mākslinieki, un katram no viņiem ir īpaša vieta Turcijas mākslas vēsturē.

“Nospiedumi un saknes” līdzās nostāda tradicionālo un mūsdienīgo, lokālo un visaptverošo, atsedzot, kā māksla piešķir formu saknēm, kas no pagātnes caur tagadni veido nākotni. Vedot skatītāju Anatolijas kultūras ceļojumā, izstāde aicina iepazīt mūsdienu turku mākslas spēcīgo naratīvo valodu.

Sireta Ujanika, izstādes kuratore

Mākslas darbi, līdzās tam, ka tie atklāj savu autoru personīgos stāstus, ir arī atslēga uz sabiedrības sociāli politisko, ekonomisko un kultūras struktūru izpratni. Tas kļūst vēl acīmredzamāk, runājot par Turcijas mākslu — gan glezniecību, gan tēlniecību. Šo mākslas jomu intelektuālā transformācija ir kā vizuāls dokuments konkrēta laikmeta un sabiedrības spējai uztvert un interpretēt pasauli un cilvēci. Tāpēc  vēsturē balstīti mākslas darbi ietver sevī arī nākotnes pavedienus.

Prof. Dr. Aidins Ajans, mākslinieks, izstādes konsultants

Mākslas attīstību nosaka ne vien izglītība un profesionālā sagatavotība, bet arī pieejamība, ko nodrošina tās popularizēšana un pamanāmība. Tā kā mākslas valoda ir neierobežota, šī ārkārtīgi vērtīgā iniciatīva — izstāde, veidos jaunas draudzības un sniegs iedvesmu.

Prof. Dr. Berila Anilanmerta, māksliniece-keramiķe

Anatolija ar tās vēstures un kultūras mantojumu ir kā brīvdabas muzejs, kas iedvesmo dažādu jomu un vēriena māksliniekus. Šī vieta, kas atrodas Āzijas un Eiropas kontinentu krustpunktā, atgādina vēstures tiltu. Katrs reģions, katrs zemes centimetrs ir dārgums, kas dāsni sniedz iedvesmu visiem māksliniekiem, sākot no tautas dziesminiekiem līdz dzejniekiem, no rakstniekiem līdz gleznotājiem, no tēlniekiem līdz keramiķiem, no kino ļaudīm līdz fotogrāfiem.

Prof. Dr. Hasans Pekmezdži, mākslinieks

Kuratore: Siret Uyanik
Projekta konsultants: Prof. Dr. Aydın Ayan
Projekta vadītāja: Vita Birzaka
Scenogrāfija: Şeyma Kont
Grafiskais dizains & Maketēšana: İrem Doğan & Kristīne Jansone
Izglītības programmas: Nikola Rundāne, Anna Roze, Vita Ozoliņa
Uzbūve: Emīls Eduards Murziņš, Kārlis Verners Baumanis, Gatis Rudzītis, Armands Medveckis, Guntis Beijers

Sadarbībā ar: Turcijas Republikas vēstniecību Latvijā

Pateicības: 
- Turcijas Republikas vēstniecei Latvijā V.E. / H. E. Şule Öztunç
- Pirmajai padomniecei Özlem Hersan, Odetai Pelinsu Turhan
- Māksliniekiem: Alaybey Karoğlu, Aydın Ayan, Beril Anılanmert, Devrim Erbil, Fevzi Karakoç, Habip Aydoğdu, Hasan Pekmezci, Resul Aytemur, Şükran Pekmezci, Temür Köran, Yalçın Gökçebağ, Zehra Çobanlı

Mākslinieki: 

Beril Anılanmert

Keramika ir materiāls, kas ļauj visefektīvāk paust manas domas un interpretēt sajūtas.

Mani darbi veido sērijas, kas aptver dažādas tēmas un atsaucas uz mitoloģiju, reliģiskiem simboliem un mūsdienu parādībām. Darbi rodas, izmantojot keramikas materiālu sniegtās iespējas un iemiesojot konceptuālus, telpiskus un gleznieciskus risinājumus. Formas tiek dekonstruētas un tiek atrasta jauna izteiksme un naratīvs.

Izstādes darbi ir no cikla “Svētais upuris — altāri”. Tie kritiski uzlūko tradīciju, kas saglabājusies no senākajām sabiedrībām līdz pat mūsdienām. Altāri ir rituālas telpas, kur dvēseles meklē mieru pēc grēku atlaišanas, patvērumu, Visvarenā atbalstu, bet pretī tiek piedāvātas “lietas”. “Lietas” pieņem sociālajai struktūrai atbilstošu formu. Tā var būt simboliska vai arī reāli objekti. Parasti šo rituālu cenu samaksā daba, sievietes un bērni.

Aydın Ayan

Māksla jau no paša sākuma ir piedzīvojusi daudz dažādu fāžu un vienmēr bijusi dzīves lieciniece, citiem vārdiem sakot, tā mudinājusi iepazīt un definēt gan “cilvēku”, gan sevi pašu. Lai izskaidrotu savu mākslas perspektīvu, man jājautā sev, kāpēc, kam, ko un kā es to daru? Jāmeklē un jārod atbildes uz šiem jautājumiem, vienlaikus apzinoties mākslas darbības pamatjomu. Kad es pieeju tēmai no šī skatupunkta, es saprotu, ka māksla ir sociālās apziņas forma, un tāpēc sagaidu, ka tā pildīs noteiktu funkciju ne tikai kā “instruments” vai “galarezlutāts”, bet gan abu vienotībā, ar atbildību pret sabiedrību un pasauli, būtībā pret cilvēci. Ņemot to vērā, es varu īsi ieskicēt gleznu tapšanu: gandrīz visās gleznās mana tēma ir “cilvēks”. Pat ja ne vienmēr tas ir tieši attēlots, stāsts ir par to. Pat ja es sāku no noteiktas sajūtas vai domas, procesā es kontrolēju ideju un dodu tai virzienu.

Glezniecības naratīvās iespējas ļauj man katru elementu padarīt jēgpilnu. Manas gleznas stāsta, tās attēlo stāstot. Ne tikai redzamā līmenī, bet arī kontekstā. Svarīgi, kā doma un stāstījums tiek attēloti, kā izstāstīti. Lai gan manas mākslas izejmateriāls ir dzīve, gleznas nav sauss, naturālistisks realitātes atspoguļojums, kuru patērēt vienā acu uzmetienā. Šī artikulācija ir vērsta uz jaunas realitātes radīšanu, dimensiju paplašināšanu. Lai gan tas nav vienīgais mērķis, bet priekšroku es dodu skatītāja virzībai uz intelektuālām pārdomām, vērojot manas gleznas. Varētu teikt, ka esmu ideju gleznotājs, un uzskatu, ka mani darbi nav tikai “instruments” vai kāda procesa “galarezultāts”.

Habip Aydoğdu

Man patīk gleznošanas process. Katru reizi, kad sāku gleznot jaunu darbu, es dodos neparedzamā ceļojumā. Es nezinu, kādu formu pieņems katra doma. Prieks, ko jūtu tajā brīdī, sāpes, kas deg manī; es nevaru paredzēt, kuri simboli izpaudīsies. Protams, es sāku ar ideju. Es nezinu, ar ko sastapšos ceļā. Tieši ar šo nezināmā nojautu es cenšos izgaismot gleznu, kas paslēpta dziļi audeklā. Patiesībā tur mīt manas sajūtas un domas. Sāpes, tāpat kā laime, kas piedzīvotas jebkur pasaulē, atstāj savus nospiedumus manās gleznās.

Zināmi simboli atsaucas uz to, kas jau kādu laiku notiek mūsu reģionā — konflikti, sprādzieni, etniskais un sektantiskais naids — tie ienākuši manās gleznās. Dažreiz to izceļ sarkanā krāsā, bet dažreiz tā kļūst par zīmi, kas atgādina upurēšanas tēlu. Es cenšos atstāt pēc iespējas vairāk vietas improvizācijai. Mani saista neregulāras formas, traipi un līnijas. Es cenšos skatītājam pateikt, ka gleznošanas akts ir un var būt performance. Māksla ir mana pasaule, mana dzīve. Kad es nevaru strādāt, dzīve kļūst bezjēdzīga, un es tad nejūtos labi. Es dzīvoju ar cerību, ka šī pasaule, kas austa ar līnijām, krāsām un simboliem, var būt arī skatītāja pasaule, un es cenšos radīt ar šo pārliecību.

Resul Aytemür

Manu gleznu tēmas gandrīz pilnībā iedvesmojusi Stambulas ikdienas dzīve. Lai gan es pētu pilsētai raksturīgas ainas, piemēram, parkus, atkritumu izgāztuves, apkārtnes tirgus, autobusu pieturas, es meklēju arī īpašākus notikumus un vietas — kā policija konfrontē ar protestētājiem, naktsklubus, bordeļus un prostitūtas.

Manās gleznās ir vitalitāte, uzdzīve un haoss. Es cenšos atspoguļot cīņu par izdzīvošanu, raizes un drāmas. Manu glezniecisko pieeju raksturo plašs dzelteno, sarkano un zaļo krāsu toņu izmantojums, kuru piesātinājums rada unikālu un dinamisku stāstījumu. 

Zehra Çobanlı

Zehra Čobanli ar mākslas starpniecību raksta savu stāstu par dzimto zemi. Viņa uzskata — lai darbs kļūtu universāls, tam jāatspoguļo vietējās kultūras nospiedumi un tradicionālās zīmes. Ideja par oriģinalitātes sasniegšanu, izmantojot pašai māksliniecei svarīgus simbolus un vēstījumu, tai pat laikā nekopējot pagātnes tradīcijas, ir viena no viņas radošā darba metodēm. Katrs notikums apkārtējā vidē — pašas dzīve, citu sieviešu stāsti, valodas idiomas vai migrācija — veido Čobanli darbu saturu. Viņas darbos nav nejaušību. Tie visi ir ilgtermiņa projekti, kas ietver apjomīgus pētījumus un formālos meklējumus. Viņa mēdz atsaukties uz aktualitātēm savā dzīvē, uzkrātajām atmiņām un to raisītajām refleksijām.

Abi keramikas darbi šajā izstādē nes mākslinieces dzimtās zemes nospiedumus, tradīcijas un paražas. Kompozīcija “Kafijas tasi atceras četrdesmit gadus” atsaucas uz kafijas dzeršanas kultūru, kas ir viens no svarīgākajiem turku tradīciju elementiem — draudzības, kopā būšanas un piederības simbols. Zivs motīvs, kas izmantots izstādes otrā darbā, ir sastopams dažādās mitoloģijās kā ūdens spēka, pārpilnības, auglības un laimes zīme. Klimata pārmaiņu ietekmētās bioloģiskās daudzveidības kontekstā šis darbs, kurā ir ietverta atsauce uz tradicionālo kaligrāfiju, aicina vairot izpratni par jūras piesārņojumu, patērēšanas kultūru un globālo sasilšanu visā pasaulē, arī Latvijā un Turcijā. 

Devrim Erbil

Māksla neapšaubāmi ir parādība, kas veido sabiedrības identitāti, attīstās un sazarojas līdz ar to. Devrima Erbila mākslas darbi ļauj nolasīt un izjust ģeogrāfisko struktūru līniju ritmu. Tie atklāj Anatolijas skaistumu, ko dažkārt aizēno ikdienas dzīve. Erbils, kura paletē krāsa nekad nenožūst, ir meistarīgs vērotājs, kas piecdesmit savas dzīves gadus veltījis valdzinošas pasaules radīšanai, izmantojot dažādas tehnikas, un ar vislielāko precizitāti iegravējis savu vārdu mūsdienu turku mākslas lappusēs. Unikālā mākslinieciskā pieeja, kur dabas un Stambulas pilsētas motīvi savijas vienotā veselumā, it kā ir vienkārša un saprotama, bet tai pat laikā līdz galam neatšifrējama.  

Devrims Erbils savas abstraktās interpretācijas ir iedzīvinājis ne tikai uz audekla, bet arī vitrāžā, batikā, keramikā, intarsijā, kas izceļ pievilcīgo koksnes dabiskumu, un paklāju metu gleznojumos, kas ieņem īpašu vietu mākslas vēsturē. Darbošanās daudzos mākslas medijos, saglabājot savu rokrakstu, kur dominē līnija un krāsa, Erbilu izceļ citu mākslinieku vidū. Iespējams, vissvarīgākais ir viņa vēlme ar mākslas darbu starpniecību sasniegt visus sabiedrības slāņus, jo sabiedrība, kas iekļāvusi mākslu, iegūst savu identitāti. Pēc Erbila domām, sabiedrības un mākslas attīstībai un izdzīvošanai ir jābūt savstarpēji saistītām, un viņš šo saikni mēģina konstruēt savos darbos.

Yalçın Gökçebağ

Savās gleznās es attēloju Anatolijā pavadītās bērnības iespaidus un saknes, kas mani saista ar šo zemi. Es apvienoju dabas ciklus ar cilvēka darba kluso ritmu. Kompozīcijas ar skatu no putna lidojuma atspoguļo ciematu izkārtojumu, lauku mierīgo ģeometriju un sezonālās krāsu maiņas.

Meistarīgi ar simetriju panāktais līdzsvars rada iedomātus tiltus, kas savieno pagātni un tagadni. Katrs otas triepiens sevī ietver slēptu atmiņu un šīs zemes senos stāstus. Manuprāt, glezniecība ir visautentiskākais veids, kā atstāt nospiedumus nākotnē, turoties pie savām saknēm.

Fevzi Karakoç

Kā gleznotājs, kura mākslinieciskā izteiksme augsni rod figurālismā, bet arvien vairāk sliecas uz nosacītību, Fevzi Karakočs savos jaunākajos darbos ir padziļinājis tieši šo virzienu.

Viņa pēdējā laika glezniecību raksturo abstrakcija un simbolisms. Karakočs ir aizvien vairāk attālinājies no agrīnajiem darbiem tipiskajām formām — no plūstoša otas triepiena un sirreālām noskaņām cauraustiem tēliem. Figūras pakāpeniski izzūd, to vietā ienāk zīmes, tekstūras un krāsu laukumi. Taču šī pāreja uz abstrakciju nav radikāla nošķiršanās no iepriekšējā, tā ir vienmērīga pārvērtība, kas saglabā dzīvu saikni ar pagātni un Anatolijas kultūras kolektīvo atmiņu.

Krāsa un faktūra: Karakoča darbos īpaši izceļas spēcīgu krāsu — zemes toņu, sarkano un zilo — līdzsvarota saskaņa. Faktūras, otas triepieni un virsmas efekti rada telpiskuma ilūziju. Šī daudzslāņainā izteiksmes forma vienalicīgi rada gan distancētības sajūtu, gan pietuvina.

Klusums un ielūkošanās sevī: Karakoča jaunāko darbu kompozīcijās valda īpaša “klusuma” noskaņa. Tās ir atturīgas, mierpilnas un pārdomātas — vizuāli izsmalcinātas, bet vienlaikus piesātinātas ar mieru, kas liecina par autora radošo briedumu. Tā ir ne tikai estētiska pieredze, bet arī telpa pārdomām, iekšējam dialogam.

Anatolija un identitātes motīvi: lai arī Karakočs mūsdienās izmanto arvien abstraktāku vizuālo valodu, viņa darbi joprojām sakņojas Anatolijas kultūrā, dabas tēlos un indivīda pašidentitātes meklējumos. Šī saikne piešķir viņa glezniecībai spēju vienlaikus runāt gan lokālā, gan universālā līmenī — radot stāstu, kas ir vienlaikus intīms un vispārcilvēcisks.

Alaybey Karoğlu

Manās gleznās jūra reizē simbolizē vēlmi saraut saites, pārkāpt robežas, salauzt važas, kļūt brīvam — un vienlaikus arī vajadzību atgriezties pie saknēm, ilgas pēc dzimtenes. Šīs brīvības alkas un dzimtenes ilgas, apstākļu un materiālu piedāvāto iespēju ietvaros, iemiesojas manās kompozīcijās kā dabas abstrakcijas — reizēm rotaļājoties ar līnijām, reizēm saplūstot gaismēnās, reizēm krāsās izplaukstot ar emociju spēku. Tās kļūst par lirisku vizuālu valodu, kurā sajūtas iegūst dzīvību un jēgu.

Man ir svarīgi realitāti atklāt no jauna, izmantojot sev raksturīgu, individuālu glezniecisko izteiksmi. Tiecos radīt daudzslāņainus darbus, kuros atvērtās formas iedarbina skatītāja iztēli un paver ceļu uz dažādu nozīmju iespējām. Tā vietā, lai attēlotu mani ietekmējušās emocijas, jēdzienu, būtni vai priekšmetu to burtiskajā realitātē, es labprātāk izvēlos izmantot tēlus, kas ļauj tiem skatītāja apziņā attīstīties par jauniem, subjektīviem stāstiem — tēlus ar atvērtu, brīvu interpretācijas potenciālu.

Temür Köran

Glezniecības plastiskās kvalitātes veido manas radošās prakses pamatu. Īpašu uzmanību veltu formas un krāsas mijiedarbībai, bieži izmantojot intensīvi piesātinātas krāsas. Manā mākslinieciskajā darbībā galvenais virzītājspēks ir vēlme atklāt ko jaunu, būt atvērtam eksperimentiem un nebaidīties no nezināmā.

Pirms ķeros pie gleznas, es izstrādāju kompozīcijā iekļaujamo elementu skices jeb vizuālās piezīmes. Papildus darbiem uz audekla, es veidoju arī darbus uz papīra, kuros apvienoju dažādus materiālus, vienlaikus saglabājot daudzveidīgu un ekspresīvu vizuālo valodu.

Şükran Pekmezci

Dzīvo radību pasaulē tieši cilvēks ir tas, kurš visjūtīgāk reaģē uz vidi, klimatu un sociālo mijiedarbību un kuram piemīt spēja un apziņa šo jūtīgumu pārvērst mākslinieciskā vēstījumā. Mākslas darbs savā būtībā ir cilvēka pasaules uztveres un iekšējās izpratnes atspulgs. Šajā nozīmē arī es piederu tiem, kuri cenšas attēlot, saglabāt un nodot tālāk savu vidi: dzīvesveidu, tradīcijas, rituālus un kultūras nospiedumus, kas kopš bērnības ir veidojuši manu identitāti. Tie nāk no iekšējās Anatolijas — Čankiri reģiona — un es vēlos tos iemūžināt kā pretošanos laika plūsmai, pārmaiņām un aizmirstībai. Pagātne nav jāaizmirst, tā ir avots, kas palīdz izprast tagadni un veidot nākotni.

Jau sešdesmit gadus aktīvi darbojoties mākslas pedagoģijas jomā, esmu dzīvojusi un strādājusi mākslas un mākslas izglītības pasaulē. Šajā bagātajā izteiksmes iespēju laukā esmu īpaši pievērsusies Čankiri kāzu tradīciju, ziemas izpriecu, sniegā spēlēto rotaļu un tādu rituālu kā “vēlējumu koki” (Adak Ağaçları) attēlošanai. Mani vienmēr ir interesējusi dzīve ciematos, kuros strādāju par skolotāju, dārzi, vīriešu un sieviešu kopīgais darbs, sadzīves norises. Tie ir būtiski dzīves kopradīšanas mirkļi, kurus es vēlos atklāt.

Mans galvenais mērķis ir nepieļaut, lai pagātnes atmiņas tiktu aizmirstas. Es vēlos tās saglabāt dzīvas un svaigas, lai tās varētu dalīt ar tiem, kuri nāk no līdzīgiem sabiedrības slāņiem un laika joslām.

Hasan Pekmezci

Dzīve pati par sevi ir liela dāvana. Dzīvot, daloties ar cilvēkiem pasaulē, dabā, kultūru daudzveidībā un cilvēciskajās vērtībās: draudzībā, mīlestībā, saprātā un jūtās, ir patiesi cilvēcīgs ideāls. Piepildīt laiku — katru stundu, katru dienu — ar radošumu un dalīšanos, ir dzīves jēgas būtība. Apzināties, ka katrs no mums ir vērtība un ka šīs vērtības apzināšanās nozīmē arī atbildību pret sabiedrību un valsti. Radošs, domājošs un ar citiem dalīties spējīgs cilvēks ar katru darbu veido savu identitāti un iegūst vietu sabiedrības kopīgajā ritmā. Šī atbildība ir viena no galvenajām vērtībām visiem, kas apzināti dzīvo jebkurā dzīves jomā. Kultūra un māksla ir šīs apzinātās dzīves pamatelementi.

Šajā kontekstā arī es esmu viens no tiem, kuri cenšas vizuālajā mākslā paust savu laika izpratni — dzīves posmus ar to unikālajām nozīmēm un refleksijām. Laika skaitītāji, pulksteņi ar saviem neizbēgamajiem “tik-tak”, kas neizšķir nevienu dzīvu būtni, atgādina mums, ka katra sekunde, minūte un stunda ir nenovērtējama. Un jautājums “vai mēs šo dārgo dzīves dāvanu dzīvojam godam?”, kļūst arvien nozīmīgāks, jo gadi krājas. Šī jautājuma ietvaros manā glezniecībā bieži parādās pulksteņa motīvs, kā arī metaforisks simbols “Dzīves kāpnes” ar savu zeltaino, vilinošo spozmi. Dzīve, kuru uzsākam kā bērni un mēģinām uzkāpt pa šīm kāpnēm, ik solī sastopoties ar dažādām pieredzēm un pārdzīvojumiem. Un tad neizbēgami kādu dienu sākam lēnām kāpt lejup.Tā ir cita, dziļāka sajūtu pasaule. Šos tēlus un pārdomas es atklāju ar simbolu un motīvu palīdzību, ļaujot gleznas virsmai kļūt par pašizziņas un pat pašvērtējuma telpu. Katrs darbs sevī nes pārdomas par to, ko katrs dzīves posms dod un ko atņem. Daļa manas mākslinieciskās ieceres ir arī šīs tēmas transformēt dažkārt traģiskā, citreiz teiksmainā vizuālā valodā.

Mans iedvesmas avots ir arī dzeja. Piemēram, Ahmeta Hašima rindas:

“Lēni, lēni kāpsi augšup pa šīm kāpnēm,
Svārku malā saulei līdzīgas lapas,
Un kādā brīdī ar asarām acīs — skatīsies debesīs…”

Šī dzeja man palīdz domāt par tām dzīves kāpnēm, pa kurām kāpjam jau no mazotnes, un par to, ko sastopam katrā pakāpienā. Par pārdzīvojumiem, kas mūs veido, un par nospiedumiem, ko tie atstāj mākslā.

Ceļvedis

Habipa Aidoģdu darbos sarkanais simbolizē spēcīgu dzimtās Anatolijas mīlestību.
Kas Tev visbiežāk asociējas ar sarkano krāsu? 

Aidins Ajans gleznās iekļauj vēstures un mitoloģijas motīvus, lai runātu par šodienu. Vai senas leģendas Tev šķiet aktuālas arī mūsdienās?

Resula Ajtemura gleznas iedzīvina pilsētu skatus, parādot cilvēku attiecības, ikdienas ritmu un protesta noskaņas. Ko Tu vispirms pamani, staigājot pa pilsētu? 

Berilas Anilanmertas veidotie altāri ir rituālas telpas, kur dvēseles meklē patvērumu, bet ne vienmēr to atrod. Kāds būtu Tavs stāsts, skatoties uz šiem darbiem? 

Zehra Čobanli savos darbos atveido ikdienas priekšmetus, kas pārtop par laikmetīgiem mākslas objektiem ar plašāku simbolisko nozīmi. Vai ikdienas lieta var kļūt par ierosmi interpretācijai mākslā?

Devrima Erbila gleznās pilsētas atklājas no putna lidojuma —  kā ritmiski raksti, kas sasaucas gan ar ainavu glezniecību, gan tradicionālo turku mākslas lineāro estētiku. Kā Tu raksturotu savu pilsētu —  kā sakārtotu vai haotisku?

Jalčins Gekčebags attēlo Anatolijas lauku dzīvi — mierīgu un ritmisku, kur darbs mijas ar atpūtu. Kādu Tu iedomājies mierīgu dzīvi? 

Fevzī Karakoča mākslā putni, zirgi un koki kļūst par simboliem, kas runā par cilvēka emocijām un dzīves jēgu. Kāds simbols vislabāk Tevi raksturotu?

Alajbejs Karoglu ar lieliem krāsu laukumiem un vienkāršotām formām atklāj būtiskus Anatolijas kultūras motīvus. Par ko Tevi rosina domāt krāsas šajā gleznā?

Temīrs Kērans apvieno abstraktas un figurālas formas, lai runātu par atmiņām, identitāti un emocijām. Vai Tu labāk atceries notikumus vai sajūtas?

Hasans Pekmezdži pārstāv figurālās glezniecības tradīciju. Viņu interesē cilvēku emocijas un laika ritējums. Kā Tu gleznā attēlotu savu ikdienu?

Šikrana Pekmezdži akcentē sievietes tēlu. Mākslā runā par ciematu tradīcijām, svētkiem un amatniecības prasmēm. Vai Tavā ģimenē ir kāda īpaši nozīmīga tradīcija?